Montesori metode – nav absolūta brīvība, bet bērns iesaistās noteikumu veidošanā

Montesori metodika nozīmē uztvert bērnu kā personību, kā pilnvērtīgu cilvēku, kurš pieņem lēmumus un izdara dažādas izvēles. Tās galvenais mērķis ir palīdzēt bērnam attīstīties, atbilstoši viņa vajadzībām. Pedagogs šajā procesā nenorāda bērnam, kas jādara, bet palīdz izdarīt izvēles un pārvarēt grūtības. Bērns pats kontrolē savas kļūdas, tādējādi mācoties patstāvību, apgūstot, kā meklēt informāciju un citas būtiskas prasmes.

Dažādu lietu apgūšana netiek sadalīta atsevišķos priekšmetos, bet gan dažādos blokos, piemēram, praktiskā dzīve, valoda, matemātika, kosmoss u.c. Būtībā ir velkamas līdzības ar šobrīd plaši apspriesto kompetenču izglītību. Mācoties pēc Montesori metodikas, bērns var izvēlēties savu darbošanās ritmu, kā arī to, vai vēlas darboties individuāli vai komandā. Pretēji dažādiem uzskatiem, Montesori pedagoģija ir piemērota ikvienam bērnam, nepieciešama tikai pacietība – gan no bērna, gan vecāku puses.

Mācību procesā tiek izmantoti vienkārši un visiem pieejami materiāli. Dažādus uzdevumus veicam ar pupiņām, akmeņiem vai čiekuriem u.tml. priekšmetiem. Atnākot no mājām, bērns saskaras ar jau pazīstamām lietām, tāpēc adaptācija noris daudz vieglāk. Apgūstot dažādas tēmas, bērni paši rada sev disciplīnu un nosaka darba rāmi. Aspekts, kas noteikti jāņem vērā pie katra darba, ir savas darbavietas sakārtošana un visu izmantoto lietu nolikšana atpakaļ vietās. Pedagogs netraucē un iespēju robežās nesteidzina bērnu, turklāt, vienmēr ir iespējams pēc kāda laika atgriezties un turpināt iesākto.

Protams, Montesori nenozīmē pilnīgu visatļautību vai absolūto brīvību. Mācību procesā ir dažādi noteikumi, taču tos izstrādājam kopā ar bērniem. Iesaistoties noteikumu radīšanā, bērni ne tikai paši tos ievēro, bet arī uzrauga citus. Turklāt, turpina tos ievērot arī mājās. Nereti vecāki ir pārsteigti, kad atvase pēc spēlēšanās bez īpašas teikšanas, saliek spēli atpakaļ kastē un noliek vietā.

Lai apgūtu kaut ko jaunu, skolotājs sākumā iepazīstina ar materiālu, ar savu piemēru parādot, kā pareizi jāizmanto katra lieta. Tad kopīgi tiek pārrunāti noteikumi. Iepazīšanās ar jaunu materiālu notiek vairākos posmos – pirmajā posmā bērnam tiek izdots jēdziens, otrajā – bērns mācās atpazīt jauno vārdu, trešajā – bērns patstāvīgi nosauc jauno jēdzienu. Trešo posmu veic tikai tad, kad pedagogs ir pilnībā pārliecināts, ka bērns ir apguvis jauno jēdzienu.

Bērns jaunu materiālu apgūst, izmantojot visas maņas un valodu. Piemēram, lai apgūtu ciparus vai burtus, tiek izmantoti telpiski priekšmeti (no kartona, koka vai mīksta materiāla veidoti burti un cipari), savukārt, lai apgūtu jēdzienus "liels", "mazs", "viegls", "smags", tiek izmantotas lietas, kas atbilst šiem jēdzieniem, ko bērni var paņemt rokās un salīdzināt. Tāpat tiek izmantoti materiāli košās krāsās, jo tās "aicina" bērnus darboties. Ar šādām metodēm ir daudz vieglāk saprast arī sarežģītas lietas, turklāt – ir daudz vieglāk atcerēties apgūto.

Pēc Montesori metodikas var sākt darboties no divu vai divarpus gadu vecuma, viss atkarīgs no katra bērna. Šis pedagoģijas veids ceļ bērnu pašapziņu un stiprina ticību saviem spēkiem. Darbojies patstāvīgi, bērnam ir daudz lielāks gandarījums par paveiktajiem darbiem. Turklāt, tas attīstība pacietību – gan bērnos, gan vecākos, jo zināmā mērā tas ir izaicinājums – sagaidīt, kamēr bērns izdara pats, nevis pārņemt no viņa uzdevumu un ātri pabeigt pašam. Vienmēr gan ir vērts atcerēties, ka ar katru reizi, ko bērns paveiks pats, piemēram, nomazgās šķīvi vai apģērbsies, viņš to spēs paveikt aizvien ātrāk un labāk. Un, protams, pāri visam būs prieks par paveikto.