Paldies, vecmāt! Kāpēc vecmātes aprūpē ir labāks dzemdību iznākums

Vecmāte ir padziļināti mācījusies grūtniecības, dzemdību un pēcdzemdību fizioloģisko pusi. Ārsts vairāk izzina patoloģijas un sarežģījumus, un šo problēmu risināšanu. Tātad neviens nav ne zemāks, ne augstāks – katram ir savs darbības lauks.

Vecmāte prot nošķirt, kur beidzas dabiska dzemdību gaita un tādi sarežģījumi, ar kuriem viņa var tikt galā, un kur jau jāiesaistās ārstam, jo sākusies patoloģija.

Esmu arī dūla, un šajā darbā, kā arī dūlu mācībās novēroju, ka ir vecmātes, kas, izmantojot vecmāšu skolā un/vai papildus gūtās zināšanas un prasmes, ar dabiskām metodēm var palīdzēt sievietēm dažādās dzemdību situācijās, pavēršot tās labvēlīgā gultnē. Piemēram, ar pozām vai dažādām mazuļa ievirzīšanas metodēm var pamainīt bērna ne tik izdevīgu guļu uz dzimšanai vieglāku. Pazīstot sievieti jau iepriekš un iedziļinoties viņas emocionālajā pasaulē vai nepazīstot viņu pirms tam, taču dzemdībās iejūtīgi sajūtot dzemdētāju, vērīga vecmāte spēj uztaustīt emocionālās grūtības, kas traucē radībās, un palīdzēt uzrunāt un pārvarēt tās, jo dzemdības kā fizioloģisku notikumu ietekmē psiholoģiskie faktori. Teiksim, var gadīties, ka dzemdības apstājas, jo sievietei patiesībā ir bail, kā viņa tiks ar mazo galā. Vislabāk, ja sieviete jau iepriekš bijusi kontaktā ar vecmāti, izveidojusi uzticības pilnas attiecības un atklājusi šīs bailes. Tad ir vieglāk tās laikus izrunāt un rast iedrošinājumu. Taču dažkārt kādas bailes dzemdībās var izlīst kā īlens, un arī tad īstie vārdi vai klusums, pieskāriens kādā brīdī var palīdzēt tās mazināt vai izgaisināt, un dzemdības var virzīties tālāk. Ar to gribu teikt, ka vecmātes darbs nav tikai ar sievietes ķermeni, tas lielā mērā ir emocionāls, dvēselisks atbalsts.

Jau minēju, ka ar pirmo bērnu gāju uz nodarbībām, kur katru reizi vecmāte Dina Ceple soli pa solim ar savu stāstījumu un skaidrojumu, cik gan daudz sieviete var pati izdarīt dzemdībās, kā tām sagatavoties, manas bailes nolobīja slāni pa slānim. Un es, kas sākumā biju domājusi dzemdēt ar ārstu un epidurālo anestēziju, izlēmu pamēģināt – kā tas būs, ja es gatavošos un izmantošu to, kas, šķiet, man varētu derēt dzemdībās. Atradu sev vecmāti un epidurālo anestēziju atstāju B gadījumam – ja nu viss iepriekšējais “nestrādās”. Tomēr viss vecmātes ieguldītais gaidību laikā un mani meklējumi, kā sevi atbalstīt dzemdībās un atrast atbalstošu vidi un cilvēkus, attaisnojās, un es piedzīvoju tādas dzemdības, pēc kurām gribas dzemdēt vēl. Un piepildījuma sajūtā par dzemdībām, kas pēc gada vēl nepārgāja, nolēmu rakstīt grāmatu – tā aizsākās ideja manai grāmatai “Gaidības un radības ar prieku”, kas tapa sadarbībā ar vecmātēm un mammām.

Lielākoties vecmātes dzemdībās ar sievieti atrodas ilgāku laiku nekā ārsts, pat ja ir līgumārsts. Katrai sievietei var būt atšķirīga vajadzība, cik klātesošs viņai vajadzīgs aprūpes speciālists, tas jāizvērtē katrai pašai.

Ja sieviete dzemdē bez līguma, viņai vienalga būs pieejama vecmāte un ārsts – dežūrpersonāls, kas dzemdību laikā var arī mainīties.

Līgumdzemdību gadījumā viena vecmāte būs pieejama visu dzemdību laiku. Cik intensīvi – tas jājautā pirms vienošanās, jo tas arī var būt dažādi. Kāda vecmāte būs pieejama visu laiku, bet nebūs klāt nemitīgi (un būs mammas, kurām šāds modelis derēs), cita būs līdzās intensīvāk. To visu droši var izjautāt (visu laiku klātesoša ir dūla).

Ir sievietes, kas izvēlas līgumvecmāti. Un atsauksmes ir dažādas – kāda ir priecīga, ka šo iespēju izmantoja, citai pieredze vienalga nav bijusi tā labākā – nav bijis tā vērts. Jāteic, ka līgums vēl nenodrošina (“ķeksīša pēc”) kaut kādu īpašu aprūpi, izņemot to, ka būs šī konkrētā vecmāte. Tomēr jāiegulda zināma enerģija un laiks, lai iepazītu vecmāti, turklāt abpusēji. Vērtīgi, ja sieviete pati vispirms saprastu, kas viņai ir svarīgs dzemdībās, un izrunātu iespējas, ko no tā var vai nevar piedzīvot kopā ar konkrēto vecmāti un kas var šīs iespējas izjaukt. Pēc iespējas konkrētāk, ne vispārīgi.

Iesaku godīgi mēģināt sajust, vai esat saderīgi (sieviete ar vecmāti, ja ģimenes dzemdības – visi kopā), jo dzemdībās sieviete ir kaila gan fiziski, gan emocionāli. Pajautā sev – vai varēsi būt visādi kaila šīs vecmātes priekšā? Ko tev saka prāts? Emocijas? Vai ir aizdomīgas sajūtas ķermenī, kas liecina, piemēram, par stresu, esot ar šo cilvēku? Vai, gluži otrādi, viņas klātbūtnē tu jūties mierīgāka? Nevajadzētu atmest ar roku – ai, kauns atteikt, kaut nejūtu līdz galam “klikšķi”, kā nu es iešu pie citas kolēģes uz sarunu u. tml., lai atrastu tieši savu vecmāti... Cik reižu gan dzīvē tu dzemdēsi? Lielākoties – divas trīs, kāda – vairāk. Tomēr, manuprāt, tas ir pietiekami maz, lai rūpīgi gatavotos katrai pieredzei.

Tieši vecmātes ilglaicīgā būšana ar sievieti, dabisko norišu un to atbalstošo metodiku pārzināšana sevi apliecinājusi pētījumos ar labākiem rezultātiem dzemdībās, sievietes pašsajūtā pēc tam, zīdīšanā un sajūtās pēcdzemdību periodā.

Lielā 15 pētījumu apkopojumā par 17 674 sievietēm saistībā ar nepārtrauktu vecmāšu aprūpi (tostarp grūtniecības laikā) noskaidrots, ka vecmāšu aprūpes modelī ir:

Tā kā nav konsekventa veida, kā mērīt sieviešu apmierinātību un vecmāšu vadīta aprūpes modeļa izmaksas, šos aspektus aprakstīja. Lielākā daļa iekļauto pētījumu veicēju ziņoja par lielāku mātes apmierinātības līmeni vecmātes vadīto aprūpes nepārtrauktības modeļu gadījumos. Līdzīgi bija vērojama tendence, ka, salīdzinot ar citiem aprūpes modeļiem, vecmāšu aprūpes modelis ir izmaksu ziņā efektīvāks.

Vēl kāds neliels pētījums Libānā, kurā piedalījās simt sievietes, liecina, ka labāki rezultāti ir dzemdībās, kurās vecmāte nemainās. Proti, pusi no pētījuma dalībniecēm, sākot no dzemdību aktīvā perioda (aptuveni piecu centimetru dzemdes kakla atvēruma), aprūpēja viena vecmāte, kamēr kontrolgrupā dzemdētājām vecmātes mainījās. Izrādījās, ka sievietēm ar vienu aprūpes personu bija mazāk plīsumu un mazāk nepieciešamības lietot mākslīgo oksitocīnu.

Šie ir tikai daži pētījumi, kas rāda vecmāšu aprūpes modeļa rezultātus, tādu nav mazums.

Nereti sievietes nemaz nezina, ka stāties uzskaitē grūtniecības laikā var ne tikai pie ginekologa, bet arī pie vecmātes vai ģimenes ārsta.

Ir arī ginekologu prakses, kur vecmāte strādā līdzās – sievieti konsultē ārsts, piemēram, par analīžu rezultātiem un sūdzībām, bet plašāk par veselību gaidību laikā un gatavošanos dzemdībām – vecmāte.

Tāpat, ja sieviete ir uzskaitē pie vecmātes, ultrasonogrāfiju individuāli nepieciešamo reižu skaitu grūtniece veic pie ārsta.

Lai arī visus ārstus un vecmātes un viņu darba stilu nevar vienādot, nereti vizīte pie vecmātes ir garāka, piemēram, pusstundu vai stundu ilga, un tas topošajai mammai var būt būtiski, lai saņemtu tik nepieciešamo mieru.

Vai sievietei, kurai ir augsti riski, ka dzemdībās būs iespējami sarežģījumi, vai jau grūtniecība ir ar sarežģījumiem, noteikti jābūt uzskaitē un jādzemdē pie ārsta? Konkrētas atbildes nav, jo ir dažādi sarežģījumi – ir tādi, ar kuriem tiešām labāk būt ārsta uzskaitē, un ir tādi, kur var būt pamatā vecmātes aprūpē, noteiktas reizes apmeklējot arī ārstu. Ja vajadzīga ķeizargrieziena operācija, protams, tas būs ārsta kompetencē (ārsts veiks operāciju, vecmāte var palīdzēt, piemēram, bērniņu pielikt pie mammas, veidot kontaktu ar viņu u. tml.). Arī dažu paredzamu dzemdību grūtību gadījumā jābūt ārsta aprūpē, citreiz tas var būt abu – gan ārsta, gan vecmātes – atbalsts.

Pasaulē prestižākais medicīnas žurnāls “The Lancet” 2014. gadā pabeidza pierādījumos balstītu publikāciju sēriju par vecmātību. Un tajā minēts: Pasaules Veselības organizācijas eksperti iesaka palielināt vecmāšu skaitu, lai uzlabotu mātes un jaundzimušā iznākumu, samazinātu nevajadzīgu iejaukšanās gadījumu skaitu un panāktu izmaksu ietaupījumu.

Vecmāte Linda Mātere, kas iepriekš strādāja Paula Stradiņa Klīniskajā universitātes slimnīcā, bet šobrīd kā vecmāte praktizē Norvēģijā, vērtē: “Vecmātes Latvijā ir neizmantots un potenciāli ļoti vērtīgs resurss. Vecmāte nav tikai persona, kura pieņem dzemdības. Mūs kā vecmātes ārkārtīgi satrauc demogrāfiskā situācija, sievietes, grūtnieces, mātes un jaundzimušā aprūpes kvalitāte un pieejamība. Mūs satrauc seksuālā un reproduktīvā audzināšana un veselība. Savas profesijas ietvaros esam tiesīgas pildīt jebkuru no šīm funkcijām.”

Līdz galam nenovērtēts resurss ir vecmātes pēcdzemdību periodā. Piemēram, ir valstis, kur vecmātes dodas arī pēcdzemdību mājvizītēs, lai rūpētos ne tikai par mammas fizisko, bet, kas ne mazāk svarīgi, arī emocionālo veselību. Latvijā šāda prakse ienāk pakāpeniski. Pilnībā to izmanto mājdzemdību vecmātes, pakāpeniski piedāvā atsevišķas slimnīcas kā maksas pakalpojumu.

“Vecmāte” nozīmē “būt līdzās sievietei”. Tāpēc pasaulē vecmātes arvien vairāk runā par to, ka patiešām jābūt iespējai būt līdzās – lai pasaulē būtu vairāk vecmāšu, lai viņu profesija tiktu aizsargāta, lai vecmātes varētu strādāt ne tikai tehnokrātiskā aprūpes modelī (kur vairāk centrā ir medicīniskie rādītāji un risinājumi, aparāti un medikamenti, ne tik daudz cilvēks), bet vecmātes aprūpes modelī. Kur vecmātēm atļautu pilnībā uzņemties atbildību par fizioloģiskām dzemdībām, nevis būt tikai ārstu pakļautībā.

Pasaulē pazīstamā vecmāte Aija Meja Gaskina grāmatā “Vecmātes Ainas Mejas ceļvedis dzemdībām” apraksta savu priekšstatu par šādu modeli: “Vecmātības aprūpes modeļa centrā atrodas sieviete. Šī modeļa ietvaros sieviete ir tā, kura dzemdē, nevis pakļauta dzemdību norisei. Vecmātības aprūpes modelī tiek atzīta prāta un ķermeņa vienotība un novērtēts sievietes spēks jaunas dzīvības radīšanai. Tajā grūtniecība un dzemdības tiek uztvertas kā savā būtībā veselīgi procesi un māte un mazulis kā vienots veselums. Saskaņā ar šo modeli sievietes emocijām ir liela ietekme uz mazuļa veselību. Ja mātes emocionālās vajadzības ir apmierinātas, arī bērnam ir mazāk apdraudējumu. Pirmsdzemdību vizītes parasti šajā modelī ir garākas un ļauj saņemt atbildes uz krietni vairāk jautājumu nekā medicīniskajā modelī. Pētījumi atklāj, ka vecmātes aprūpes modelī 85–95% fiziski veselu sieviešu droši laidīs pasaulē savu mazuli bez operācijas vai tādu instrumentu kā dzemdību stangas vai vakuumsūkņi izmantošanas. Vecmātības modelī neiederas medicīniska iejaukšanās, izņemot gadījumus, kad tā tiešām ir nepieciešama.

Dzemdībām ir savs ritms, tādēļ neviens negaida, ka tās beigsies stingri noteiktā termiņā. Dzemdību darbība var sākties un tad apstāties, paātrināties vai palēnināties, un tās joprojām būs normālas dzemdības.

Protams, vecmātības aprūpes modelī tiek pieļauts, ka atsevišķos gadījumos medicīniska iejaukšanās ir nepieciešama, un tad tā noteikti jāsniedz. Vienlaikus tiek uzsvērts, ka medicīniska iejaukšanās var nodarīt kaitējumu, ja tiek izmantota tikai ērtībai vai peļņas nolūkos.”

Vienlaikus kā dūla esmu secinājusi, ka brīvība ir dot sievietei arī iespēju apstāties tad, kad viņa vēlas apstāties, piemēram, izvēloties anestēziju – pieņemt sievietes dažādās izvēles.

Es teiktu paldies par ticību – ticību dzemdībām, sievietes spējām, vienlaikus uzticības sajūtai, ka ir vērīgums un liela zināšanu krātuve, ko darīt dažādās situācijās.

Es pateiktos par lielo ieguldīto darbu un atbalstu pirms dzemdībām – tas ir liels pamats tam, kas notiek vēlāk.

Saku paldies savu bērnu vecmātēm – Dinai Ceplei, Astrīdai Millerei un Signei Iršai.

Un nobeigumā – Amerikā dzīvojošā mājdzemdību vecmāte Mērija Bernabe vecmāšu žurnālā “Midwifery Today” (Mērija Bernabe. Līdzās sievietei. “Midwifery Today”, 96/2011., 40. lpp.) dalās sajūtās par vecmātību, jomu, kurā šobrīd strādā jau vairāk nekā četrdesmit gadu: “Būt līdzās ar jums visu grūtniecības laiku un dzemdībās – lūk, tas ir mans aicinājums. Tas ir gods. Nevaru noticēt, ka pagājis tik daudz laika, kopš sāku šo ceļu... Ar jums es parasti smējos, nedaudz raudāju, un vēl lūdzos par jums. Kad atceros visas dzemdības, kurās palīdzēju, tas manī izraisa smaidu, un es brīnos, cik stipras jūs esat un kā jūs to spējat, cik ļoti jūs mīlat savu ģimeni un kā jūs vēlaties pašu labāko. Tas ir īpaši – piedalīties dzemdībās un būt dzimšanas notikuma gaidās.

Ne vienmēr ir viegli pamosties nakts vidū. Interesanti, kādēļ tās parasti notiek šajā laikā – vai ir mazāk kustības uz ceļiem? Klusums un miers? Es nezinu. Visgrūtāk izrausties no gultas ziemā, kad ir auksts un reizēm snieg. Atceros, reiz uz ceļa bija lieli sanesumi. Es pamanījos iestrēgt ar savu lielo autofurgonu divos naktī. Bez manis uz ielas neviena nebija. Tad vēl nebija mobilo telefonu. Man nācās nest visu, kas vajadzīgs dzemdībām, pašai un cerēt, ka radības nenokavēšu. Dzemdētājas vīrs sāka uztraukties, kāpēc manis tik ilgi nav, un devās meklēt, braucot pa ceļu. Es tā nopriecājos – un paspēju laikā! (..) Man ir dota iespēja nosargāt normālas dzemdības. Mans uzdevums – palīdzēt jums dzemdēt savus bērnus tā, kā jūs to vēlaties. Jūs iemācījāt man uzticēties dzemdībām un būt gatavai negaidītajam.”

Par ko tu vēlies pateikt paldies savai vecmātei?