Šoks arī tad, kad bērns plānots, un neparastais ceļš līdz dzimuma atklāšanai. Ģimenes dienas stāsts  (2)

Jeļena stāsta, ka vienmēr sapņojusi par savu ģimeni, bet nekad nav domājusi, ka tas piepildīsies tik ātri. “Es domāju, ka, piemēram, 24 gadu vecumā apprecēšos un 25 gados man piedzims bērns. Taču mīlestība atnāk tad, kad atnāk, un līdz ar to mainās plāni. Tagad man ir 21 gads, drīz būs 22. Taču es neko nenožēloju, viss iet savu gaitu, harmonijā un mīlestībā, un tas ir pats galvenais,” pasmaida topošā mamma.

Brīdī, kad uzzināja, ka gaida mazuli, viņai bija zināms skatījums par to, kā tas notiek citiem: “Es lasīju internetā daudz dažādu pieredzes stāstu par to, kā visi ļoti priecājušies par šādiem jaunumiem, un biju pārliecināta, ka man būs tieši tāpat. Bet viss izvērtās citādi. Jā, mēs ļoti gribējām un plānojām bērniņu, bet, kad es sapratu, ka patiešām grūtniecība ir iestājusies, man bija īsts šoks! Tas vienalga nezin kāpēc likās negaidīti. Protams, es to uzreiz pavēstīju vīram. Viņš ļoti nopriecājās, un pēc tam arī mani pamazām pārņēma pozitīvu emociju vilnis.”

Lai dalītos ziņā ar tuviniekiem, jaunais pāris izstrādāja veselu plānu. “Vispirms gribēju vēsti paziņot vecākiem. Šim mērķim mēs Jaunā gada svinībām sagatavojām dāvanu ar mūsu kāzu fotogrāfijām. Albuma pēdējā lapā bija apsveikumus, kurā bija teikts, ka 2021. gads atnesīs galveno dāvanu – viņiem būs mazdēliņš vai mazmeitiņa. Viņiem tas nāca negaidīti, bet ziņa ļoti iepriecināja,” atceras Jeļena, piebilstot, ka pēc tam jaunumus uzzināja pārējie radinieki un draugi.

Kopš tā laika topošā māmiņa ir tuvinieku īpašo rūpju un uzmanības apņemta. Visvairāk, pēc Jeļenas vārdiem, pārdzīvo viņas mamma un vīramāte, kuras pēc savas pieredzes zina, ko nozīmē būt mātei. “Viņas saprot, ka reizēm var būt grūti un ka viņu atbalsts ir nepieciešams, jo īpaši tagad, kad ir daudz ierobežojumu. Viņas seko, lai es nepārpūlētos, vienmēr būtu paēdusi, nebūtu pārāk daudz cilvēkos, bet dažkārt, protams, pārspīlē,” smejas Jeļena.

Viņa ir dzirdējusi gana daudz ticējumu, saistītu ar grūtniecību, arī no vecākiem – “nedrīkst stāstīt par grūtniecību – noskaudīs”, “nedrīkst fotogrāfijas likt publiski pieejamā vietā”, “nedrīkst krāsot un griezt matus, veikt manikīru”, “kategoriski aizliegts dzert kafiju” utt.

“Es pret tādu māņticību attiecos mierīgi. Patiesībā pirmos trīs mēnešus man negribējās publiski dalīties ziņā par gaidībām. Nevis tāpēc, ka ir tāds ticējums, bet tādēļ, ka tas bija ļoti intīms notikums un vienlaikus grūtākais periods, kad man pašai bija jāpierod pie jaunā statusa, un, protams, gribas, lai viss notiktu labi. Pēc pirmā trimestra mēs jau sākām atklāt ziņu citiem, arī izlikt fotogrāfijas sociālajos tīklos. Galvenais ir visu darīt brīdī, kad esi tam gatavs un vēlies dalīties ar citiem.”

Tāpat Jeļena nesekoja mītam par to, ka nedrīkst krāsot un griezt matus. “Es gāju tos krāsot un konsultējos ar frizieri. Ja visu dara pareizi, piemeklējot sev pielāgotu produkciju, nekādas sliktas iedarbības nebūs. Vienkārši jāparunā ar ārstu, speciālistiem, kas zina labāk par ticējumiem.”

Kas attiecas uz uzturu, Jeļena jau tā reti dzer kafiju, priekšroku dodot tējai. Viņa cenšas neēst “par diviem” un ieklausīties organismā: “Ir brīži, domāju, daudzas mammas to sapratīs, kad gribas kaut ko aizliegtu. Tik ļoti, ka tā dēļ esi gatava uz visu! Ja man uz nakti traki sagribas pīrādziņu vai šokolādīti, kurā ir daudz kaloriju, es atļauju sev to apēst. Visu vajag ar mēru, neapdraudot bērniņu.”

Vecāki arī necentās pēc dažādām pazīmēm uzminēt, kas gaidāms – puisītis vai meitenīte. Turklāt, neskatoties uz ierobežojumiem, viņi nolēma neatteikties no ballītes par godu šīs mīklas atminējumam. Parasti uz tādu notikumu tiek aicināti pāra vecāki un citi viņiem tuvi cilvēki, lai kopīgi uzzinātu bērna dzimumu.

“Tā kā nedrīkstēja rīkot lielu tikšanos, mēs izdomājām citu variantu. Ārsts zināja, ka mēs nevēlamies, lai mums skaļi pasaka bērna dzimumu, bet to vajadzēja uzrakstīt uz lapiņas. Mēs to iedevām konditoram, precizējot, kādā krāsā jābūt kūkas pildījumam, ja izrādīsies, ka ir puisītis, un kādā – ja meitenīte. Dienā, kad torte bija gatava, mēs ar to braucām uz fotosesiju. Tajā sagriezām torti un pēc krāsas sapratām, ka mums būs meitiņa – mūsu pati saldākā princesīte! Nav iespējams nodot tās emocijas, kādas jutu, griežot torti, – uztraucos, nespēju koncentrēties, tajā pašā laikā gribējās uzzināt atbildi, ko tad mēs gaidām! Lieliski, ka to visu izdevās fiksēt fotogrāfijās. Tas bija ļoti aizkustinošs brīdis.”

Ne mazāk aizkustinoša, protams, bija pirmā tikšanās ar mazulīti. “Protams, ir kaut kādas bailes, jo nav zināms, kas sagaida. Katras ārsta vizītes laikā es dzirdu, ka ar manu meitiņu viss ir kārtībā, un tas sniedz pārliecību. Protams, dzemdībās ir dažādas situācijas, bet par to es nedomāju, noskaņoju sevi uz pozitīvo. Dzirdēju, ka Covid-19 pandēmijas dēļ daudzas sievietes šobrīd dzemdē maskā. Es par to aizdomājos. Bet, tā kā neko nevaru mainīt, ja būs tāda nepieciešamība, arī vilkšu masku. Vairāk mani uztrauc tas, kas sekos pēc dzemdībām, – kā meitiņa uzvedīsies, kā tiksim galā ar bezmiega naktīm, nogurumu u. tml. Ir nedaudz bail. No otras puses – mēs viņu tik ļoti gaidām un mīlam, ka visu pārvarēsim.”

Jeļena atzīst, ka viņai pietrūkst brīvības sajūtas, iespējas kaut kur aizbraukt, atpūsties, apmeklēt dažādas nodarbības, piemēram, jogu vai peldēšanu. “Ir vēlme apmeklēt kursus topošajiem vecākiem, bet tagad to var tikai attālināti. Mūsu ģimenei ir aktuāli apmeklēt sporta zāli, ceļot. Šie ierobežojumi ir psiholoģiski grūti. Turklāt nav zināms, kad tas viss beigsies. Pilnīgi iespējams, kad bērns piedzims, ierobežojumi paliks.”

Tāpat Jeļenu skumdina fakts, ka ierobežojumu dēļ vīrs nevar nākt līdzi uz ultrasonogrāfiju. “Man visu laiku pie jebkura ārsta jābūt maskā, tas nav patīkami. Nākas piemēroties noteikumiem un mācīties izbaudīt situāciju, kāda tā ir. Kas attiecas uz iespējamību saslimt, cenšos par to nedomāt. Nevēlos pat iztēloties, ka tas var skart mani, manus tuviniekus, vēl jo vairāk – manu bērnu.”

Vēl viena neērtība, ar kuru nācies saskarties pandēmijas laikā, – nespēja pilnvērtīgi iepirkties. “Labi, ka tagad ir atvērta daļa apģērbu veikalu. Taču, piemēram, ziemā, kad man sāka augt vēderiņš un vajadzēja jaunu apģērba kārtu, nebija, kur to nopirkt. Vienīgais variants – iepirkties internetā, bet man tas nebija tik vienkārši, jo es lāgā nezināju savu jauno izmēru un nesapratu, vai izvēlētais man derēs.”

Protams, dažādu bērnu lietiņu pirkšana ir ļoti patīkama, tam, pēc Jeļenas vārdiem, gribas veltīt daudz laika, līdz sīkumiem izdomājot, piemēram, kāda būs gultiņa, ratiņi, drēbītes, pirmās mantiņas utt.

Foto: Svetlana Naumova

“Pašreizējā situācijā vajadzīgās lietas ir grūti nopirkt, tādēļ nākas tomēr kaut ko pasūtīt internetā. Labi, ka tur nevajag stāvēt rindās un tiešsaistes veikali vienmēr ir atvērti. Šobrīd kopumā sīkākie pirkumi ir veikti. Lielos pirkumus, piemēram, gultiņu, tomēr gribētos redzēt dzīvē. Tādēļ plānojam doties uz konkrētiem veikaliem, kuri strādā un pieņem apmeklētājus, lai visu apskatītu, pataustītu, pakonsultētos. Tādējādi patīkamas rūpes vēl ir priekšā.”

Neskatoties uz to, ka Jeļena pirmoreiz satiksies ar mazuli pēc diviem mēnešiem, tikko nosvinētajā Mātes dienā viņa juta, ka tie jau ir viņas svētki. “Visām topošajām māmiņām es vēlos novēlēt viegli runāt par to, kas viņas uztrauc. Nepārdzīvot, kā sniega kamolu nevelt sliktās domas. Īpaši svarīgi ir šajā laikā nelasīt internetā dažādas atsauksmes par slimnīcām, par to, kā dzemdības notiek pandēmijas laikā. Nevajag piesaistīt negatīvo sev, tas var negatīvi ietekmēt – vispirms jau bērnu. Vairāk konsultējieties ar speciālistiem, neesiet pret sevi stingras, sniedziet sev nelielus iepriecinājumus. Labāk domāt pozitīvi, izdzīvot ik mirkli, priecāties par katru mazuļa kustību. Pats galvenais – noskaņot sevi tam, ka viss būs labi.”

Dzīve pēc bērniņa piedzimšanas nebūs tā, kas iepriekš. Un tas pat ir labi. “Jā, agrāk es visu laiku veltīju tikai sev, vīram, draugiem, drīzumā to pamatā veltīšu meitiņai. Bet man kļūt par mammu nenozīmē pārvilkt svītru saviem hobijiem un attīstībai. Jo vairāk tevī ir, jo vairāk tu vari ar kādu dalīties, arī ar saviem bērniem. Es ļoti gaidu mūsu tikšanos un pēc laika ceru izdzirdēt īpašo vārdu – mamma.”