Portāls "Detimail", uzklausot psihologu padomus no labdarības fonda "Gaisma rokās", piedāvā uzzināt, ko nedrīkstētu teikt sievietei, kura grūtniecības laikā zaudējusi mazuli.
"Saņemies, neraudi, jādzīvo tālāk"
Sievietei, kura nesen zaudējusi mazuli, nav resursu savākties, neraudāt un domāt par nākotni. Viņa pārdzīvo savu dramatisko pieredzi un nespēj "dzīvot tālāk", kamēr vien nebūs izdzīvojusi visus sērošanas etapus.
Šāda veida izteicieni bloķē traumu izdzīvošanas procesu, neļauj sāpēm iziet uz āru, bet tas savukārt nozīmē, ka tiek kavēts dziedināšanās process. Frāzes šādā stilā: "Cik var, pārstāj par to domāt, pietiek ieciklēties uz bēdām" tikai vēl vairāk pasvītro sievietes bezspēcību un var pat viņā izraisīt agresiju.
Iedomājies: cilvēks ir salauzis kāju, bet mēs viņam sākām: "Savācies, nečīksti, celies un ej". Viņš varēs piecelties un iet tikai tad, kad sadzīs kauls un atjaunosies muskuļi, bet nekādi ne agrāk. Tieši tas pats notiek ar mūsu dvēseles sāpēm, uzsver psihologi.
"Tev vēl ir paveicies. Mēdz būt vēl sliktāk"
Mēs vēlamies atbalstīt, stāstot par citu cilvēku traģēdijām: par jau piedzimušu bērnu zaudējumiem, par neiespējamību vispār kļūt par māti... Bet sieviete dzird tikai vienu: "Tava bēda ir sīkums, tā ir nenozīmīga, tu vienkārši neesi īstas nelaimes pieredzējusi".
Saprotams, ka pasaulē ir daudz problēmu un ir vēl sarežģītākas situācijas, bet diezin vai stāsts par svešām bēdām atvieglos personīgās ciešanas, bet, lūk, pamatu zem kājām gan šādi izteicieni var izsist!
Jebkura salīdzināšana šādā garā: "Marija jau divus ir zaudējusi un nekas, pēc tam dzemdēja" diezin vai novērsīs sievietes domas no personīgiem pārdzīvojumiem. Turklāt sērošanas pieredzē ir svarīgi izdzīvot visas emocijas, kas saistītas ar zaudējumu.
"Tev bija mazs grūtniecības laiks, tas jau vēl nebija cilvēks, bet gan tikai dažas šūnas"
Tas izklausās tā, it kā sievietei, kura zaudējusi mazuli agrīnā grūtniecības laikā, nebūtu tiesību piedzīvot spēcīgus pārdzīvojumus. Viņai saka: "Tur jau vēl nekā nebija, pietiek raudāt". Taču jāņem vērā, ka grūtniecības laiks, kādā zaudēts mazulis, nekādi neietekmē mammas pārdzīvojumu stiprumu. Sievietei tās ir reālas bēdas, bērns jau eksistēja viņas psihiskajā telpā, viņa sapņoja, kāds viņš varētu būt un kā viņa par mazulīti rūpēsies.
Kad kāds vēl nedzimušu bērnu nodēvē par "šūnu kopumu", tā nav tikai neuzmanīga attieksme, tā ir tieša aizvainošana, necieņa un absolūta jebkuru robežu pārkāpšana. Tāda attieksme cilvēkam var nodarīt reālu traumu.
"Tas ir dabisks process – organisms ir atbrīvojies no dzīvotnespējīga embrija"
Šādu frāzi bieži saka ārsti, lai mierinātu sievieti. Bet viņa nezin kādēļ netiek mierināta, dzirdot šādu izteicienu. Droši vien tādēļ, ka šajā brīdī viņa atrodas īpaši neaizsargātā stāvoklī un kaut kādi dabiski – zinātniski skaidrojumi līdz viņai neaizsniedzas. Šāda veida frāzes ir jāizsaka īpaši uzmanīgi, ņemot vērā sievietes stāvokli.
No otras puses, frāze: "Tā gadās" – ir fakta konstatēšana, un tā var kļūt par sava veida atbalstu, ja tiek pateikta pareizā laikā un pareizā intonācijā.
Mums ir svarīgi zināt, ka neesam vienīgās, kuras zaudējušas mazuli grūtniecības laikā, ka tas patiesi ir dabisks process un nereti tā notiek. Tomēr vienlaikus mēs vēlamies just, ka mūsu sarunas biedrs saprot mūsu bēdu dziļumu un ciena mūsu jūtas.
"Tu jau vēl jauna, dzemdēsi nākamo"
Redziet, kur slēpjas šīs frāzes absurds... Ja tev ir kreisā kāja, tad tas nenozīmē, ka tu nekreņķēsies, ja zaudēsi labo. Tieši tas pats ir ar bērniem – viens bērns nekad neaizstās citu. Katrs no bērniem ir vienīgais un mīļākais savai mammai.
Nav svarīgi, cik bērnus sieviete jau ir laidusi pasaulē. Nav svarīgi, cik viņa vēl dzemdēs – šie bērni ir vērti paši par sevi, bet nekad neaizstās zaudēto mazuli. Tagad sieviete apraud tieši zaudēto bērniņu, un viņai ir pilnas tiesības to darīt.
Turpinājumā lasi, kādēļ ir svarīgi izdzīvot visus sērošanas etapus, kā arī vairākus pieredzes stāstus par mazulīšu zaudējumu un kā atrast spēku atkal dzīvot ierasto dzīvi.
Roberts brālīti tā arī nesatika un nesagaidīja mājās. Stāsts par mazuļa zaudējumu
Ik gadu vecākiem ir iespēja satikties, pakavēties atmiņās, gūt atbalstu un sapratni par dzīves smagāko brīdi. Ar "Dveseludarzs.lv" veidotāju atļauju publicējam mammas stāstu par Rainera zaudēšanu.
Kad izdosies samierināties ar tuva cilvēka aiziešanu? Sērošana un tās posmi
"Vai esat kādreiz dzirdējuši teicienu, ka Dievs pie sevis aicina tieši labākos cilvēkus? Es esmu pārliecinājusies, ka bieži vien dzīvē tieši tā arī notiek. Bet, kā ar to sadzīvot, un vai tas vispār ir iespējams?" vēstulē jautā portāla DELFI lasītāja, lūdzot psiholoģes padomu.
Pāragri zaudējot vīru un tēti – pieredzes stāsti un programmas 'Kalniem pāri' iespējas
Ja nelaimes nāktu brēkdamas, visticamāk, liela daļa no tām vienkārši nenotiktu, bet diemžēl traģēdijas piezogas pēkšņi un skar nežēlīgi. Pirmā reakcija parasti ir šoks, kam var sekot gan noliegums, gan dusmas un citas emocijas, taču dzīve neapstājas, ja kāds ir mūs pametis uz visiem laikiem. Ir jādzīvo tālāk. Tikai kā? Sākumā šķiet, ka tas nav iespējams. Un tā arī ir – notikušais ir jāizsēro, pretējā gadījumā sāpes tāpat dzīvos tevī.
Man ir četri bērni. Viens – debesīs
Mēdz teikt, ka nav nekā sāpīgāka, kā vecākiem zaudēt savu mazuli. Turklāt maldīgs ir uzskats, ka kāda nozīme jāpiešķir, vai mazulis jau bija piedzimis un tad miris, vai tikai vēl mammas puncī un mazā grūtniecības laikā. Ikviena bērna zaudējums ir emocionāls pārdzīvojums vecākiem.
Bēbītis pārvērtās par eņģelīti un aizlidoja debesīs: Daces stāsts par dēliņa zaudējumu
Ikviena sieviete, kura ir piedzīvojusi gaidību laiku, atminas to ar skaistākiem vai mazāk skaistākiem mirkļiem. Ir cilvēki, kuri uzskata, ka mamma ir tā, kura audzina kaut vienu bērnu, bet patiesībā mamma ir arī tā, kura gaidījusi, bet zaudējusi mazuli. Šis būs mammas Daces stāsts, kura audzina divus dēlus, bet trešo dēliņu – Tomu – zaudēja, kam nekādi negribēja noticēt sievietes vecākie bērni. Kā pati saka: "Bēbītis pārvērtās par eņģelīti un aizlidoja debesīs."
Grēta no saviem vecākiem atvadījās dzemdību laikā. Mammas atklāsmes stāsts par zaudēto meitiņu
Deviņi laimīgi grūtniecības mēneši, bet...Grētas dzīvība nu ir eņģeļu pārziņā. Diemžēl, tik skumjus brīžus nākas piedzīvot gana daudziem vecākiem, tāda ir statistika. Kāpēc šos stāstus stāstām? Tādēļ, lai vecāki, kuriem nācies pārdzīvot bērniņa zaudēšanu, zinātu, ka viņi nav vienīgie, tādēļ, lai mēs, kuriem bērni ir veseli, zinātu, kā jūtas mūsu darba kolēģi, paziņas, kaimiņi, kuri gaidījuši, bet nesagaidījuši savu brīnumiņu. Šis būs stāsts par Grētu un viņas vecākiem.
Zaudēt un iegūt. Mammas pieredze par mazuļa zaudēšanu un iedrošināšanos laist pasaulē vēl bērnus
"Katrs zaudējums nes līdzi ieguvumu un vienīgais, ko varam pazaudēt, tā ir paša dvēsele un tās ilgas, pārējais viss ir pieredze, kura liek augt un mainīties," tā portālam "Cālis" atklāj Evita Maurmane, mamma trim bērniem, kura rudenī gaida vēl vienu stārķa atnestu dāvanu.
Meita būtu nosaukta ungāru vecmāmiņas vārdā. Stāsts par bērniņa zaudēšanu
Viņai tagad būtu nedaudz vairāk nekā divi gadi un viņu sauktu par Laimu Esteri. Laima ir īsts latviešu vārds, bet vārds Estere būtu par godu tēta mammai jeb vecmāmiņai, kura dzīvo Ungārijā. Taču mazā Laima tagad ir pie Dieva, viņai nebija lemts nākt pasaulē, jo viņa mammas puncī pārstāja augt 25./26. grūtniecības nedēļā. Lai iedrošinātu citas sievietes, kuras zaudējušas mazuli, lūgt palīdzību, spēt piecelties un atsākt dzīvot, savā stāstā ar portālu Cālis.lv dalās Kristīne (vārds mainīts).
No četriem bērniņiem mums ir divi. Pieredzes stāsts par neveiksmīgām grūtniecībām
"Neauglība, spontānais aborts un kā šiem pārdzīvojumiem iespējams tikt pāri? Tēma šim rakstam manī brieda jau diezgan sen, bet bija vajadzīgs laiks, lai saņemtos uzrakstīt. To aktualizēja vīra zvans pirms pāris nedēļām, kad viņš, pildot anketu par mūsu dēliņu pie daktera, pārprasīja, cik grūtniecību man ir bijis?! Es atbildēju – tās ir bijušas četras, bet dzemdības tikai divas," tā vaļsirdīgi savu pieredzes stāstu sāk Līva Spurava.
Izsāpēt divu bērnu nāvi un atkal spēt izgaršot dzīvi. Annijas Ueidžanas stāsts
Ir cilvēki, kuriem izdodas visu dzīvi nodzīvot tā līgani, bez lieliem satricinājumiem, un par to var tikai priecāties. Bet dažiem tā neizdodas, nav lemts, tā ierakstīts likteņa grāmatā? Domā, kā gribi, bet šādiem cilvēkiem nākas piedzīvot daudz rūgtu brīžu. Tāda ir Annija Ueidžana (Oueijan), kura 29 gadu vecumā ir izgājusi cauri ērkšķu biezoknim. Annija ir zaudējusi divus bērnus, šķīrusies no pirmā vīra un spējusi atkal ieelpot dzīves garšu, pat ne tikai ieelpot, bet izgaršot jau ar citām, daudz spēcīgākām garšas kārpiņām. Viņa pilnīgi negaidīti un necerēti arī atradusi savu mīlestību, ar kuru nu ir precējusies – libānieti Sami Joe.
Menstruāciju krampji var iet pastaigāties liedagā: pieredzes stāsts par spontāno abortu
Daudzas sievietes savās zaudējuma sāpēs ir vienas, turklāt cenšoties saprast, kas īsti ar viņām noticis. Lai gan sabiedrībā arvien vairāk varam manīt čalošanu par un ap spontānajiem (SA) un nenotikušajiem jeb "missed" (MA) abortiem, daudzas sievietes izvēlas klusēt. Tas ir viens no iemesliem, kāpēc kāda sieviete izvēlējās neklusēt, piedāvājot savu stāstu arī portāla "Cālis" lasītājiem.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
