"Četrus gadus vecais dēls mani izveda no pacietības. Izslēdzu multfilmas, jo viņš tās jau bija ilgi skatījies, – sāka taisīt histēriju, meta man ar visādām lietām, viss pa gaisu. Sāka kauties un kost. Neizturēju... Viņš man saka: "Ej prom no mājām, izkrīti pa logu, man nevajag mammu, dzīvošu viens pats." Līdz asarām mani noveda. Pēc kāda laika nomierinājās, atvainojās, paēda. Es pateicu, ka man ļoti žēl, bet nāksies viņu sodīt par šādu uzvedību. Multfilmu šodien nebūs, bet spēlītes telefonā – piecas dienas. Tas viņā izraisīja atkal jaunu histēriju. Kā rīkoties? Nervu jau vairs nav..." – pēc padoma portālā "Vospitaj" taujā kāda mamma.
Šķietami parasta situācija, bet tajā saskatāmas daudz tēmu un problēmu, atzīmē psihologi. Domājams, ka šis jautājums ir aktuāls daudziem vecākiem, tādēļ psihologi atbildi satrauktajai mammai nolēmuši sniegt plašākai auditorijai.
Tas ir dabiski, ka bērns četru gadu vecumā, aizrāvies ar multfilmu skatīšanos, vēlas to darīt vēl un vēl. Taču robežas jānosaka pieaugušajam, bet nevis no pozīcijas: "Es tā teicu un viss", bet gan no atbildīga un gādīga pieaugušā pozīcijas.
Kad mēs sakām: "Bērns mani noveda...", tad mēs it kā sevi parādām no pozīcijas, ka esam daudz vājāki un mazāki. Tā tam nevajadzētu būt! Ja bērns jūt, ka pieaugušais ar viņu netiek galā, ka viņš pieaugušajam ir neizturams, bērnam automātiski parādās daudz trauksmes, agresijas un instinktīva cenšanās komandēt: "Ja reiz mans pieaugušais nezina, kā ar mani komunicēt, tad man jāatbild pašam par sevi". Taču šī nav tā pozīcija, kurā būtu jāatrodas bērnam. Tā gandē augsni bērna psihoemocionālajai attīstībai.
Vienoties par to, ko un kad bērns skatīsies, jau savlaicīgi. Tas ir ļoti svarīgi Līdz laikam, kad multfilmas tiek izslēgtas, ieteicams labvēlīgā gaisotnē ar bērnu nodibināt kontaktu, vēlams acu, un pateikt: "Tagad tu noskatīsies divas multfilmas, pēc tam es slēgšu tās ārā". Tikai mīlot, bet arī pārliecinoši (nevajag bērnam vaicāt viņa atļauju), bet nevis draudot un komandējot!
Svarīgi būt konsekventam noteikumos. Piemēram, ja pastāv noteikums: divas multfilmas pēc pusdienām, tad tā tam arī jābūt: "Oi, ej skaties, tikai netaisi histērijas/tikai nenovērs mani no darbiem" utt. Tā nederēs!
Konsekvence nepieciešama tādēļ, ka citādi sanāks tā, ka bērns kļūs par vadošo, kurš komandē parādi, un pilnīgi dabiski, tādā pozīcijā viņam būs daudz trauksmes, agresijas un nepaklausības.
Vēl viens svarīgs brīdis: bērns četru gadu vecumā vēl nav spējīgs kontrolēt savas emocijas, impulsus. Smadzeņu zona, kas par to atbild, vēl nav "aktivizējusies" (tas notiek ap septiņu gadu vecumu).
Un, jā, protams, visticamāk, bērns, kurš aizrāvies ar multfilmu skatīšanos, gribēs to darīt vēl un vēl. Tādi pirmsskolas vecuma bērni ir, viņi ir impulsīvi. Pat ja jūs vienosieties par to, cik multfilmas viņš drīkstēs noskatīties, viņam gribēsies vēl. Mēdz taču tā būt, ka arī tev gribas vēl vienu konfekti, lai gan sev esi apsolījis vairāk neēst?
Kā pareizāk rīkoties
Nevainot, nerāties, nesodīt, neizteikt ultimātus, bet vienkārši pieņemt bērna kreņķus, viņa emocijas, lai kādas tās nebūtu. Jā, tu esi kaut ko aizliedzis, bet ir svarīgi arī sajust bērnu!
Atceries par to, ka bērns šajā vecumā fizioloģiski vēl nespēj kontrolēt savas emocijas. Un ja viņš to kaut kad iemācīsies, tad tas notiks tikai tad, ja ieaugušais viņu pieņems un palīdzēs tās pareizāk izteikt.
Esi empātisks vecāks: "Jā, mīļais, es saprotu, ka tu vēlies noskatīties vēl vienu multfilmu, bet mums taču pastāv noteikums – tikai divas filmiņas. Esi līdzās, izturi (neignorējot) bērna emocijas, palīdzi viņam no histērijas izkļūt – lai tā pārietu mierīgā asaru birdināšanā.
Un svarīga atkāpe:
Psihologi pieļauj, ka mammas pieminētais bērniņš nepieņem aizliegumus ne tikai attiecībā uz multfilmām. Visticamāk, viņam kopumā pastāv problēmas attiecībā uz aizliegumu pieņemšanu. Iespējams, jautājumi bieži tiek risināti ar kliegšanu un sodīšanu.
Atbildot iepriekš minētajai mammai, psihologi vērš uzmanību: "Un kamēr tiks izmantotas tādas audzināšanas metodes, bērna uzvedība uzlabosies tikai uz kādu laiku, tikai tādēļ, ka baidīsies pazaudēt saikni ar mammu, vissvarīgāko cilvēku viņa dzīvē. Bet tas viss radīs arvien jaunu un jaunu trauksmes un neapmierinātības kamolu, kas novedīs pie agresijas un "sliktas" uzvedības. Tas ir apburtais loks."
Cits svarīgs aspekts
Turpinot atbildēt uz mammas vēstuli, speciālisti mudina viņu pievērst uzmanību, vai mēdz būt tā, ka bērns par kaut ko skumst, raud ar nožēlu. Cik bieži mammai nākas viņu mierināt?
"Ja bērns tikai taisa histērijas un nesaņem jūsu mierinājumu, tad parādās problēmas ar aizliegumu pieņemšanu. Lai bērns sāktu pieņemt aizliegumus, limbiskajā sistēmā (centrālā smadzeņu daļa) jāfiksē bezjēdzīgie mēģinājumi mainīt mammas aizliegumus, un skumjas ir tādēļ, ka viss nevar notikt, kā viņš to vēlas. Tam ir nepieciešama pieaugušā cilvēka iejūtību un bērna emociju pieņemšana. Ja tā visa nav, bērna smadzenes nespēj saprast un pārdzīvot aizliegumu, un viņš krīt histērijā vai agresijā, kļūst cietsirdīgs.
Atcerieties: sodīšana un kliegšana atdala jūs no bērna, grauj jūsu saikni. Bet vēlme paklausīt bez draudiem un iebiedēšanas bērnā var mosties tikai tad, ja izveidotas uzticamas un drošas attiecības ar pieaugušo.
Uzticieties sev, lieciet likmes uz jūsu attiecībām, bet nevis no draudzības pozīcijas, bet gan atbildīga un gādīga pieaugušā pozīcijas," mammai iesaka psihologi.
Turpinājumā lasi vēl citus rakstus par to, kā veiksmīgāk tikt galā ar bērna histērijām un kādos gadījumos tās pat vēlamas.
Efektīvāk par kliegšanu – frāzes bērna uzvedības koriģēšanai
Bērni bieži vien ar savu uzvedību mēdz sadusmot vecākus. Tādās situācijās pieaugušie nereti arī neiztur un pāriet uz kliegšanu kā komunikācijas veidu. Tomēr kliegt par bērna slikto uzvedību nav vērts. Daudz efektīvāk būs lietot frāzes, kas mudina bērnu uzvesties vispārpieņemto normu robežās.
Kāpēc bērniem ļaut piedzīvot vilšanos un kā palīdzēt pārvarēt nepatīkamās sajūtas
Nereti, sociālajos tīklos lasot bērnu audzināšanai veltītus vēstījumus, var rasties priekšstats, ka galvenais vecāku uzdevums – neļaut bērnam piedzīvot vilšanos, sarūgtinājumu. Daudziem šķiet, ka negatīvi pārdzīvojumi salauzīs bērna likteni. Bet vai patiesi tā ir? Un ko mēs liedzam bērniem, ja neļaujam piedzīvot šo vilšanās sajūtu?
Katram vecumam savi aizliegumi jeb kā nepieļaut bērna pārvēršanos tirānā
Atceries, ka komunikācijā ar bērnu ir jāsaglabā vecāku autoritāte... Bet kā tas izskatās praksē? Burvju receptes nepastāv, bet, cerams, dažas idejas tev varētu noderēt.
Bērns histērijā zaudētas galda spēles dēļ – kā iemācīt neveiksmi pieņemt mierīgi
Cik gan labi viss iesākās – beidzot ir brīvs vakars, izkārtotas galda spēles, visi priecīgi satraukti... Bet, lūk, bērns zaudējis partiju, un sākusies īsta vētra – apvainošanās, kliegšana, raudāšana. Gandarījums par spēli ir sabojāts, bet vecāki cenšas saprast, kā iemācīt zaudēt ar cieņu.
Iejūtīgi, bet bez garām runām: septiņas frāzes, kas palīdzēs bērna disciplinēšanā
Nenoliedzami, ar bērniem ir regulāri jāpārrunā dažādas ikdienas situācijas – gan prieka brīži, gan arī reizes, kad mazais rīkojies nepareizi. Lai gan garai audzināšanas stundai ir savi plusi, daudzi bērni informāciju uztvers labāk, ja vārdu un teikumu kaudzi aizstāsi ar kādu trāpīgu frāzi. "Parents" iepazīstina ar septiņiem ieteikumiem, kas sarunu laikā palīdzēs bērnu disciplinēt.
Paņēmieni bērna nomierināšanai, nesagaidot histērijas sarīkošanu
Ja pieaudzis cilvēks spēj valdīt par savām dusmām, tad mazs bērns vēl neprot "nolaist tvaiku" tā, lai nekaitētu sev un apkārtējiem. Bieži vien mēs nezinām, kā pareizi nomierināt un atbalstīt bērnu, kurš tūliņ, tūliņ draud uzsprāgt no dusmām tūkstoš mazos gabaliņos.
Četras labas un sešas sliktas taktikas cīņā ar bērna nepaklausību
Ir skaidrs, – lai bērns nepārvērstos vienā mazā tirānā, ir nepieciešams noteikt zināmas robežas viņa uzvedībai. Bet, kā reaģēt, ja bērns neņem par pilnu tevis teikto un atsakās paklausīt?
Bērnam histērijas lēkmes: pieredze un ieteikumi pareizākai rīcībai
Lai gan biežāk histērijas lēkmes mēdz uznākt mazuļiem un bērnudārza vecuma bērniem, taču ir gadījumi, kad tādas sarīko arī skolēni. Šāda trakošana, protams, nepatīk nedz vecākiem, nedz apkārtējiem, ja tā notiek sabiedriskā vietā.
10 iemesli, kāpēc bērnam ļaut rīkot histērijas
Bērna sarīkota histērija vecākiem nav nekāda joka lieta. Mēs sevi uzskatām par labiem vecākiem, kad bērns ir mierīgs un smaida, bet jūtamies pilnīgi bezspēcīgi, kad bērns krīt gar zemi un sāk kliegt. Tomēr tici vai nē, bet bērna dusmu lēkmes un kaprīzes ir neatņemama viņa emocionālās veselības un labsajūtas daļa, un šādu uzvedību vecākiem vajadzētu iemācīties uztvert mierīgāk.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
