Pārbaudi, cik gatavs skolas gaitām ir tavs bērnudārznieks

Uzsākot skolas gaitas, bērnam ir palielināta gan fiziskā, gan emocionālā slodze. No vides, kurā bērns bieži vien ir juties kā "pasaules centrs", viņš nokļūst vidē, kurā jāuzņemas atbildība un jākontrolē sava rīcība un laika izjūta. Kā arī, nokļūstot skolā, bērns sastopas ar jaunu vērtēšanas sistēmu, kurā viņš tiek salīdzināts ar citiem skolēniem, kas var radīt papildus spriedzi. Lai vecāki spētu labāk izprast bērna situāciju, viņi tiek lūgti atcerēties reizi, kad ir nācies saskarties ar ko jaunu un nezināmu, bet tomēr intriģējošu, piemēram, jauns darbs, jauns projekts. Vecāki tiek aicināti atcerēties kā viņi šajā dzīves posmā ir jutušies, kādas emocijas viņus ir pārņēmušas, norādīts portāla "Izglitiba.riga.lv" publicētajā materiālā. Daloties ar savām izjūtām, vecāki nosauc emocijas, ar kurām saskaras viņu bērni:

Lai tiktu galā ar visu šo emociju spektru, nepieciešami resursi. Arī šajā brīdī tiek lūgts vecākiem dalīties ar metodēm, kuras izmanto viņi, lai tiktu galā ar stresu. Liela daļa nosaukto aktivitāšu ir izmantojamas arī bērnu stresa mazināšanai. Viens no galvenajiem resursiem, kas bērnam palīdzēs tikt galā ar stresu, ir veselīga pašapziņa un pārliecinātība par sevi un saviem spēkiem.

Vecāku galvenais uzdevums ir veicināt bērna patstāvību, sniegt uzslavas un izvairīties no kritikas un salīdzināšanas. Nākamais svarīgais vecāku uzdevums ir pozitīvas attieksmes veidošana pret skolu. To var veicināt, daloties ar savām pozitīvajām atmiņām par skolu. Tādā veidā radot bērnā priekšstatu, ka skolā var būt arī interesantas un saistošas lietas, ne tikai grūtas un biedējošas.

Vecākiem vajadzētu būt paraugam stresa mazināšanā, jo bieži vien, pat negribot, bērnam tiek nodotas mammas, tēta, vecmāmiņas bažas un satraukums. Vasarā, pirms skolas gaitu uzsākšanas, svarīgāk ir vienkārši runāties ar bērnu par viņa bažām un bailēm, cenšoties iedrošināt, nevis nodot bērnam savu satraukumu par to, ko viņš vēl nav paguvis iemācīties.

Lai veiksmīgi uzsāktu skolas gaitas un iekļautos mācību procesā, bērnam ir nepieciešams atbilstošs psiholoģiskās gatavības līmenis, ko raksturo emocionālā, intelektuālā un sociālā gatavība. Emocionālās gatavības pamatā ir bērna vēlēšanās iet uz skolu, mācību motivācija jeb vēlme apgūt ko jaunu. Svarīgi ir tas vai bērns izprot, kāpēc ir jāmācās un ko viņš no tā iegūs. Tātad vecākiem būtībā jānodarbojas ar skolas reklamēšanu. Tas palīdzēs bērnam pieņemt savu jauno skolēna lomu ar visām no tā izrietošajām sekām un pienākumiem. Emocionālo gatavību raksturo arī bērna zinātkāre, kas sekmē viņa mācību sasniegumus. Kā raksta sākumā jau tika minēts, vecākiem tiek dota iespēja pašiem novērtēt sava bērna emocionālo gatavību, atbildot uz sekojošiem jautājumiem, piemēram:

Bērna intelektuālā gatavība skolai ietver konkrētas zināšanas un prasmes. Piemēram, rokas sīkās muskulatūras attīstība, kas ietver griešanas, rakstīšanas un zīmēšanas prasmes, kā arī pareizu rakstāmpiederumu satvērienu. Spēja lielā informācijas apjomā saskatīt būtiskāko, prast atdarināt, klausīties un noturēt tīšo uzmanību.

Sociālā gatavība ir nosacījums tam, lai bērna došanās uz skolu būtu droša. To raksturo bērna sabiedriskums, prasmes veidot kontaktu ar vienaudžiem un pieaugušajiem, adaptēšanās un pielāgošanās spējas, prasme sadzīvot, risināt konfliktus un aizstāvēt sevi. Protams, svarīga loma ir apgūtajām sabiedrībā pieņemtajām uzvedības normām, pašapkalpošanās prasmēm, kā arī prasmei orientēties telpā un laikā.

Lai arī pirmsskolai ir liela nozīme bērna sagatavošanā skolai, kas arī ir viens no tās galvenajiem pienākumiem, ģimene tomēr ir pirmā un nozīmīgākā sociālā vide, kas nodrošina bērna psiholoģisko gatavību skolai. Pētījumi rāda, ka tieši sadarbības pieredze, kas iegūta mājas vidē, ir nozīmīgākais faktors, kas nosaka to, vai bērns būs gatavs uzsākt mācības vai nē, un nevis bērna zināšanu apjoms vai viņa lasītprasme un rakstītprasme (Supplee, Shaw, Hailstones & Hartman, 2004).

Tāpēc, lai bērnu sagatavotu skolai, ir svarīgi ar viņu ikdienā pavadīt vairāk laika, apgūstot jaunas prasmes, ieskaitot burtu rakstīšanu, grāmatu lasīšanu un novērojumu veikšanu dabā. Tomēr vissvarīgākais ir pamanīt un novērtēt katru bērna sasniegumu un nekritizēt, ja paveiktais neatbilst vecāka iecerēm. Būtiski ir uzticēties bērnam, ļaut viņam kļūdīties, pašam izvēlēties situācijas risinājumus, būt atbildīgam, mācīties no savas pieredzes, nevis tikai paklausīgi izpildīt pieaugušo norādījumus, jo vecāku atzinība un izteikts pozitīvs vērtējums ir viens no nozīmīgākajiem bērnu motivējošiem faktoriem!