Edipa komplekss bez liekiem konfliktiem: mīti un patiesība par bērna iemīlēšanos vecākos

Zēns vēlas līdzināties tētim itin visā, bet meitene – mammai. Bet tas, savukārt, nozīmē, ka dēla attiecībām ar māti vajadzētu kļūt citādām, nevis atkarīgām kā agrāk ("māte un mazulis"), bet tādām pašām kā tēvam. Un bērns cenšas izveidot tādas attiecības. Tieši te rodas tas, ko psihoanalītiķis Zigmunds Freids savulaik nosaucis par Edipa kompleksu. Šī pārstrukturēšana ir šķiršanās, pašidentifikācijas, izteikta uzvedības modeļa veidošanās konflikts ar pretējā dzimuma personām.

Kas ir Edips un kāpēc tam ir savs komplekss? Tikt skaidrībā ar šo teoriju nav vienkārši, bet portālā "Parents" psiholoģe Svetlana Zabegailova piedāvā plašāku skaidrojumu par šo tēmu, kā arī padomus, kā labāk rīkoties vecākiem.

Patiesība. Bērna mīlestības atkarība no vecākiem pēkšņi tiek aizstāta ar iedvesmojošu mīlestību, kurā ir savi noslēpumi, mīlestību ar romantisma nokrāsu. Un tās fokusā tagad ir koncentrēšanās tikai uz pretējā dzimuma vecāku. Patiešām, kaismīgais paziņojums "Kad izaugšu, precēšu mammu!", ko mēs dzirdam no mazuļiem vecumā no trīs līdz pieciem gadiem, signalizē par Edipa kompleksa sākumu. Mamma tagad dēla acīs ir jaunā statusā, tagad viņš vēlas pret viņu izturēties daudz vīrišķīgāk, pielaikojot savu jauno lomu, tādu pašu kā tētim, līdzvērtīgu, bet nevis atkarīgu. Viņš vairs nevēlas būt bērns mammai, lūk, tas ir Edipa konflikts! Šī izteiktā mazuļa vēlme ieņemt pieaugušā, partnera pozīciju pastāvīgi saskaras ar mazuļa faktisko stāvokli – padoto ģimenē, kas noved pie iekšējiem pārdzīvojumiem.

Teorijā šis etaps tiek aprakstīts kā cilvēka normālas attīstības sastāvdaļa, proti, tas rodas ikvienam bērnam (arī meitenēm, tikai ar savām īpatnībām, un konkrētajā gadījumā to dēvē par Elektras kompleksu). Dažreiz tas var ieņemt nedaudz citādas formas, izpausties, pirmkārt, darbībās, nevis vārdos: maza meitene cenšas skūpstīt tēvu uz lūpām, bet zēns tiecas pie mātes, lai aizsniegtu viņas krūtis. Un tas ir kaut kas vairāk, nekā tikai parasts meitas vai dēla maigums.

Padoms. Reaģē mierīgi. Šis bērnišķīgās seksualitātes uzliesmojums noris neapzināti, bet konkrētas rīcības pamatā ir atdarinošs raksturs: zēns redz, ka tētis tā dara ar mammu. Nekādā gadījumā nedrīkst rupji atgrūst mazuli, kad viņš vēlas samīļoties: viņš nolems, ka izrādīt savas romantiskās jūtas ir slikti. Tāpat nevajadzētu izsmiet bērnu un ķircināt viņu par "telēna maigumu". Tieši šajā vecumā tiek likti pamati viņa turpmākajām mīlas attiecībām, un ar savu vētraino negatīvo reakciju tu vari visu sabojāt. Ir pietiekami, ja mierīgi pateiksi: "Tu nevarēsi ar mani precēties, jo tu esi mans bērns un es jau mīlu sava vecuma cilvēku". Dažos vārdos, kas izteikti nepiespiestā tonī, tev bērnam ir jāsniedz priekšstats par pamatlikumu – incesta aizliegumu. Konkrētajā etapā šis ir tavs galvenais mērķis!

Nepatiesība jeb mīts. Par otra vecāka atgrūšanu runāt būtu nepareizi. Te vairāk ir sajūtas par iekšējām pretrunām. Mazulis tiecas kļūt par līdzvērtīgu partneri, kas izpaužas centienos izdabāt mātei, "uzņemties" sadzīves rūpes (panest mammas somu, izslaucīt grīdu) un aktīvi paust savu nostāju dažādās ģimenes "apspriedēs", uzstājot uz to, lai viņa domas tiktu ņemtas vērā. Viņš ar lielāko prieku uzņemtos pilnu gādību par mammu, apprecoties ar viņu, ja vien nebūtu tētis. Bet tēvs ir galvenais šķērslis, vēl jo vairāk, tēvs ir arī viņa galvenais sāncensis, jo tieši viņš kaut kad varētu iekarot mammas sirdi. Tas nozīmē, ka, – lai sasniegtu mērķi, viņam arī visos veidos ir jākļūst līdzīgam tētim. Paralēli tam mazam zēnam var būt spēcīgas jūtas pret tēvu un meitenei pret māti.

Lai zēns kļūtu par īstu vīrieti, viņam ir nepieciešams ne tikai cienīgs vīrieša tēla piemērs, bet arī tas, ar kuru viņš var sacensties, lai viņš ne tikai līdzinātos šim tēlam, bet arī censtos to pārspēt, uzsver psiholoģe.

Padoms. Šis periods ir tikai uz laiku. Neatkarīgi no tā, vai viņš mēģina tevi savaldzināt, būt līdzīgs tev vai tevi atgrūst – nesmejies par viņu, nepazemo viņu. Vai meitene veido meikapu "kā mammai"? Pasaki viņai, ka meitiņa ir lieliska, bet sarkana lūpu krāsa piestāv tikai pieaugušajiem, un viņai nāksies pagaidīt, kamēr meita paaugsies. Pacenties neatbalstīt bērna vēlmi izvēlēties sev favorītu vecāku vidū. Dziļi sirdī, protams, katra mamma jutīsies glaimota par šādu uzmanību un rūpēm, viņai patīk justies vajadzīgai un mīlētai. Tomēr uzņemties rūpes par bērnu, izslēdzot no šī procesa tēvu, nedrīkst. Godīgi sadali ar vīru ne tikai rutīnas un nepatīkamos pienākumus, bet arī tos, kuri patīk bērnam. Slavē tēta centienus un nekritizē viņu bērna klātbūtnē. Neslēpiet savas maigās jūtas viens pret otru, neraugoties uz dēla greizsirdību. Tāds bērna takta trūkums un "atgrūšanas" jūtas, protams, tētim sāp, bet ir jāpārvar sašutums sevī un agresija nav jānoveļ uz bērnu, viņu nedrīkst pazemot. Tā tēvs tikai vēl vairāk apstiprinās sevi "sāncenša" un "mammai necienīga partnera" lomā. Turklāt, izvēloties "diktatora" pozīciju, demonstrējot savu spēku un varu, tēvs var nomākt bērna vēlmi identificēties ar viņu, censties tēvu atdarināt.

Patiesība. Par kulmināciju kļūs kaislību intensitāte, jo šim garīgajam konfliktam drīz vajadzētu tikt atrisinātam. Iekšienē plosās spēcīga mīlestība un greizsirdība, taču ar šīm jūtām savijas arī bailes un nepārliecība par saviem spēkiem.

Pakāpeniski bērns saprot, ka sacensties ar tēti nav viņam pa spēkiem. Zēns turpina fantazēt par tēmu, kā viņš kļūs par "vīrieti" savai mammai: tāpat kā tētis, bet realitātē pat vēl labāk – stāties viņa vietā, bet neapzināti viņš saprot, ka uz to viņam nav nekādu tiesību. Tieši tagad bērnā mostas vēl vienas jūtas, ko Freids nosaucis par "kastrācijas trauksmi". Būtībā to var izteikt aptuveni šādi: zēns baidās, ka viņa visu varošais tēvs "ielīdīs" viņa galvā un uzminēs viņa domas, fantāzijas un atriebies, bet varbūt tēvs arīdzan savās domās sapņo par atbrīvošanos no viņa? Šīs bailes, trauksme vienlaikus ir savstarpēji saistītas ar pārdomām par viņa paša vīrišķību. Un vai nu apziņa, ka tēvs ir stiprāks, mudinās dēlu turpināt cīņu, attīstot sevī vīrišķo principu, vai arī tas nomāks šo vēlmi un, pamudinot viņu pakļauties šim spēkam, dzīvot tālāk ar vēl neatrisināto Edipa kompleksu. Un ir svarīgi to nepieļaut. Galu galā tieši tie vīrieši, kuri agrā bērnībā nespēja atrisināt šo iekšējo konfliktu, visu mūžu pierāda savu vērtību ar dažādu "dārgu atribūtu" palīdzību, uzsver psiholoģe.

Jo vairāk zēns nav pārliecināts par sevi kā vīrieti nākotnē, jo spilgtāk viņš sāk demonstrēt savas "vīrišķīgās" īpašības: agresivitāti, kauslību, cenšanos uzvarēt par katru cenu, būt itin visā pirmajā vietā – ar tādu uzvedību viņš it kā cenšas pārliecināt pats sevi par to, kas viņam ir. Tāds bērns ir trauksmes pilns, nepārliecināts par sevi un sagaida pieaugušo – vecāku – palīdzību, bet, ja nepieciešams – speciālistu.

Padoms. Neskaitot pusaudžu vecumu, šis, pilnīgi ticami, varētu būt visnopietnākais konflikts, kuru tu piedzīvo bērna dēļ. Un tas nosaka mazuļa turpmākās savstarpējās attiecības ar visu, kas skar izdabāšanu, sāncensību, ietekmi un autoritāti. Stingri aizliegumi, rāšanās un iebiedēšana par šo tēmu tikai kaitēs. Bērns turpinās interesēties par dzimumu tēmu, bet ja viņam tajā laikā pastāvīgi būt jābaidās tikt sodītam par to, bērns psihe var ciest, izpaužoties dažādās neirotiskās reakcijās, piemēram bailēs, enurēzē, biežā slimošanā. Bet lieki arī nevajag ļauties bērnu seksualitātes izpausmēm, un vēl jo vairāk tās stimulēt nav vērts.

Bailes stiprā un visu varošā tēva priekšā piespiež dēlu atteikties no domas apprecēt mammu. Viņš nonāk viens pret vienu ar savu nenobriedušo personību un atzīst, ka viņa vēlmes diezin vai ir sasniedzamas. Un ļoti svarīgi šajā etapā ir palīdzēt zēnam saprast, ka tieši šī atšķirība ir īslaicīga. Viņš arī kādudien kļūst stiprs, gudrs un daudz ko pratīs. Tētim ir aktīvi jāpalīdz apgūt šīs "vīriešu" lietas, jāmāca dēls tas, ko viņš pats prot, jāpriecājas par viņa panākumiem, tādā veidā bērnā nostiprinot ticību, ka viņš sasniegs to pašu un pat vēl vairāk.

Patiesība un arī mīts. Varētu šķist, ka ideālā formula Edipa kompleksa norisei ir trio – mamma, tētis un bērns. Psihoanalītiķi īpaši uzsver tēva lomu, kas sevī ietver disciplīnu un likumu. Mātes mīlestība ir bez nosacījumiem, viņai ir grūti būt objektīvai, jo viņa taču savu bērnu mīl vienkārši tādēļ, ka viņš ir, un nav svarīgi, skaists vai gudrs, vai ne tik ļoti – ir viņas mazulis. Tēva mīlestība ir daudz prasīgāka, tēvs mudina uz sasniegumiem un nopelnu gūšanas, palīdz uzzināt savu vērtību un ieraudzīt savas vājības, pie kurām būtu jāpiestrādā. Tieši viņam ir jāsaka savs svarīgais vārds, kad mazais kavalieris cenšas iekļūt vecāku laulības gultā. Tieši viņam ir jābūt starpniekam starp māti un bērnu, kad mazulī mostas neapzinātas jūtas. Un tēva neesamība nedaudz sarežģī šo lietu. Ja zēnam ir tikai mamma, viņam var šķist, ka ceļš ir brīvs, un viņu neviens nepatraucēs savaldzināt mammu.

Padoms. Centies bērna apziņā saglabāt pozitīvu tēva tēlu. Neļauj sev kritizēt viņu un nolādēt viņa seju visas vīriešu dzimtes priekšā. Īpaši bīstami ir vilt negatīvas paralēles, salīdzinot kaut kādus, ne tos labākos bērna ieradumus ar viņa tēva līdzīgām tieksmēm: "Cik gan tu esi līdzīgs savam tēvam, tāds pats nevīža!"

Patiesība un arī mīts. Jā, protams, situāciju sarežģī tas, ka māte ir vienīgais radniecīgais cilvēks. Bet arī, iespējams, ka audžutēvs pilnībā bērnam aizstāj viņa īsto tēti. Viss ir atkarīgs no tā, cik aktīvi bērna dzīvē iesaistās viņa bioloģiskais tēvs. Ja dēls (meita) lieliski zina, kas ir viņa īstais tētis, tad Edipa kompleksu sarežģī vainas sajūta īstā tēva (mātes) priekšā. Īpaši, ja mazulim ar audžutēvu (audžumammu) izveidojas siltas, uzticamas attiecības. Bērns var justies kā nodevējs: "Man jāmīl savs īstais tētis un mamma, bet nevis "svešais". Tādēļ mazulis var būt nedaudz samulsis, nezināt, kur ir robežas, kuras nedrīkst pārkāpt. Viņam jāiemācās ne pārāk stipri mīlēt savu audžutēvu, lai viņš neieņemtu sirdī īstā tēva vietu. Un vienlaikus nesākt ienīst audžutēvu. Smalks līdzsvars!

Padoms. Patēva vai pamātes parādīšanās ģimenē bieži rada papildu emocionālu stresu bērnam, kurš jau ir piedzīvojis ģimenes izjukšanu. Visgudrākais risinājums no audžuvecāka puses – neizvirzīt sev mērķi aizstāt bērnam tēvu vai māti: labāk vienkārši rūpēties par viņu un būt līdzās kā labam vecākajam biedram. Rīkojieties kopā, visām prasībām jābūt saskaņotām, lai mazulis redz, ka tas nav tikai audžuvecāka lēmums, bet jūsu abu. Atrodiet līdzsvaru, audžutēvam nav jābūt pārāk maigam un piekāpīgam, bet arī ne pārmērīgi stingram pret bērnu – tad vēlme atdarināt savu patēvu, mācīties no viņa radīsies daudz ātrāk. Nesalīdzini audžutēvu ar bērna īsto tēti. Neuzstāj uz to, lai bērns viņam pagaidām svešo cilvēku sauktu par tēti, lai viņš viņu sauc vārdā. Ļauj bērnam pārdzīvot šīs pārmaiņas, tuvāk iepazīt tavu draugu. Nevar noliegt: jaunā ģimene uzliek mazulim papildu pienākumus jūtu sfērā. Bet pat ja tu nedaudz esi sarežģījusi bērnam šo uzdevumu, vienlaikus tu viņam pasniedzi arī dāvanu: viņa priekšā ir paraugs attiecībām starp vīrieti un sievieti, kuri ir laimīgi būt kopā.