Palīgā! Nespēju būt viena  (1)

Uzreiz atrunāšu, ka starp atkarīgajiem no attiecībām ir arī vīrieši. Bet sieviešu tomēr ir vairāk. Tādēļ rakstīšu par viņām. Es ievēroju, ka tādi cilvēki ir pateicīga augsne pseidopsiholoģiskiem padomiem un iedvešanai. Viņi gatavi mainīt sevi, gadiem ilgi iet uz treniņiem, klausīties guru vebinārus un mainīties, mainīties, mainīties. Un, protams, pieprasījums rada piedāvājumu. Tāpēc radušies pikaptreneri – lai apmierinātu vajadzības tiem, kas vēlas iegūt partneri un baidās no vientulības. Aug un briest manipulējošo tehniku apgūšanas kursi, kā noturēt vīrieti. Manuprāt, neko bez neirozēm, baiļu un kauna sajūtām tas nedod. Tādēļ uz jautājumu "Kā nebūt vientuļai?" ir paradoksāla atbilde – "Vajag iemācīties būt vienai".

Tas ir biedējoši. Iedomājies, ka cilvēkiem, kuriem ir bailes no augstuma, liktu katru dienu staigāt pa debesskrāpja jumtu? Jau no domas vien viņi būtu šausmās. Taču vientulības gadījumā šai receptei ir dziļāka jēga: lai būtu ilgstošās attiecībās ar kādu, vajag izveidot sevi. "Mēs" jāveido pēc tam, kad ir izveidots "Es". Tātad jāiemācās būt vienai ne pašas vientulības dēļ! Tā var atbrīvot laiku un telpu, lai atrastu pati sevi.

Jo lielāka ir cilvēka vēlme būt attiecībās, jo lielāks viņa infantilisms. Tam pamatā ir doma, ka kaut kur eksistē cilvēks, kas radīts tieši mums: viņš padarīs mūsu dzīvi jēgpilnu un interesantu. Viņš dzīvos man, nolasīs manas domas un vajadzības.

Patiesībā mūsu dvēselei ir divas polaritātes: bērna puse tiecas ar kādu saplūst un pieaugušā pusei nepieciešams apgūt patstāvību. Mūsu būtība radīta individualitātei, tas ir, maksimālai "Es" izteikšanai pasaulē. Mēs piedzimstam ar iekšējo programmu maksimāli realizēt mūsos ieliktās īpatnības un spējas.

Pieaugšanas uzdevums ir atzīt un atrast savu veselumu, kuram nav vajadzīgs otrs, vai kuru nav jāpapildina ar otru vai jāgūst resursi no kāda. Un dzīve mums dod apstākļus, lai mēs rūdītos un spētu pārdzīvot bailes, sāpes un vilšanos saistībā ar attiecībām.

Tik daudz var dzirdēt sievietes, kuras žēlojas par vīriešu vājumu. Tās ir kolektīvās sieviešu raudas par zaudētajām ilūzijām vīrietī atrast rūpīgu, maigu un vienmēr pieņemošu vecāku. Sievietes prasība "saņemies un beidzot kļūsti par pieaugušu un atbildīgu vīrieti!" atklāj viņas pašas bailes par pieaugušo dzīvi.

Vispārīgie psiholoģiskie padomi vienmēr ir nepateicīgi. Es tomēr centīšos kādus kopējos ieteikumus dot. Un tā, ja atpazini sevi iepriekšējos aprakstos, tu vari sekot šāda algoritmam:

1. Iesākumā mans mīļākais terapeitiskais teiciens: "Ar tevi viss ir kārtībā!" Tu neesi slima vai vīrusa skarta. Viss nav bezcerīgi. Un tas ir galvenais. Šis punkts dzīvē, kurā esi, ir normāls attīstības posms. Tajā ir resursi turpmākajai attīstībai, lai pieaugtu.

2. Maini fokusu. Kompulsīviem partnera meklējumiem un mēģinājumiem viņu noturēt, attiecību mainīšanai un ideālā partnera audzināšanai jākļūst par pagātni.

Tas joprojām mīts par ideālām bērnu-vecāku attiecībām. Attiecības ar partneri prasa pieaugšanu. Tātad mērķis ir uzņemties personisko atbildību par to, kā veidojas tava dzīve. Jāpateicas sev par iespēju paust savus talantus un spējas pasaules labā.

3. Rūpējies par sevi. Personiskās izaugsmes ceļš prasa daudz vīrišķības un spēku. Mūsu iekšējais bērns no daudz kā baidās: nezināmā, iespējamām sāpēm, neparedzamā un visa cita. Bieži vien pieaugšanas fonā ir trauksme. Iekšā it kā kāds sēž un visu laiku čukst par potenciālajām briesmām un vajadzību būt gatavībā aizstāvēties vai uzbrukt. To ir grūti izturēt.

Kādreiz es biju "dusmīgais treneris". Mani neinteresēja iekšējie iemesli un zemūdens akmeņi. Ja reiz atnāci pie trenera – uzņemies atbildību, pieaudz, sasniedz un virzies pretī savam mērķim. Ja toreiz pie manis toreiz atnāktu līdzīga kliente ar atkarību no attiecībām un vēlmi apprecēties, es ietu pa koučinga soļiem: motīvi, mērķi, soļi.

Bet tagad es saprotu, ka katram no mums ir savs baiļu un trauksmes slieksnis. Un pats galvenais, mums katram ir bāzes resursu krājumi, lai izturētu virzību uz nezināmo. Ja bez žēlastības grūst sevi pieaugt, var vispār nekur neaiziet. Tas, ka gribam kļūt stiprāki un izveicīgāki, nenozīmē, ka mums jāatsakās no sevis. Ieklausies sevī, seko savai trauksmei un bailēm, izjūti, kā tevī atsaucas pārmaiņas. Pieļauj, ka tagad nevar skriet no visiem spēkiem. Var apsēsties, padomāt, tas arī ir solis pretī sev. Dažkārt pat efektīvāks. Nepieprasi no sevis "evolucionālo lēcienu". Tur, kur būtu vajadzējis gadus, nevar visu iespēt divos mēnešos. Esi dziļā kontaktā ar sevi, lai dzirdētu, kas ir tavas vajadzības un rūpējies par sevi ceļā uz individualizāciju – iespējams, tas ir svarīgākais ceļā uz pieaugšanu.

4. Nesalīdzini sevi ne ar vienu. Svešas receptes ne vienmēr "nostrādās" tev. Sveša psihe dzīvo pēc citiem likumiem. Otrā cilvēkā ir cita realitāte. Tāpēc, saudzējot savu psihisko ekoloģiju no vainas un kauna jūtām, mums jāatzīst un jāseko līdzi savām izmaiņām, sasniegumiem un neizdošanām.

Savas dzīves izmainīšana pat par pusgrādu ir liels cilvēciskās dzīves sasniegums. Katrā brīdī esam darījuši labāko no tā, ko spējām. Ja pieņemt to kā aksiomu, iekšēji kļūs daudz vieglāk.

5. Un, visbeidzot, praktisks padoms, kā izrauties no atkarības no attiecībām, kuru varu droši dot: ievies savā ikdienā apzinātību. Svarīgi katru brīdi mācīties sevi novērot: kādā pozīcijā es šobrīd esmu? Ko es patiesībā vēlos no sava partnera? Kāpēc man viņš vajadzīgs? Ko es vēlos uz viņa rēķina apmierināt? Kādēļ es to nevaru sevis labā izdarīt pati? Kādas manipulācijas un ietekmes veidus es izmantoju, lai noturētu nenobriedušas attiecības? U.t.t. Pašnovērošanas pieredze pati par sevi nemaina dzīvi īsā laikā, bet ļauj ieraudzīt apslēptos konfliktus. Un tad var domāt, ko ar tiem iesākt, izmantojot pieaugušā stratēģijas.

Veselums un piepildītības sajūta nāk caur sevis iepazīšanu un atzīšanu. Pieliekot pūles tajā, nav vairs iespējams neatzīt par vērtīgu to, kas ir izdevies. Un cilvēks, pilns vērtības, nemeklē attiecības par visām varītēm. Viņš ieiet attiecībās mīlestības, nevis baiļu dēļ.