Audžuģimene, adopcija, viesģimene, brīvprātīgo darbs: kā iesaistīties grūtībās nonākušu bērnu atbalstā

Šobrīd valsts politika vērsta uz to, lai bērni, kuru vecākiem pārtrauktas aizgādības tiesības, kas nevar dzīvot savā ģimenē uz laiku vai pavisam vai zaudējuši vecākus, pēc iespējas nonāktu ģimeniskā vidē, nevis bērnu aprūpes iestādē. Un te būtiska ir "vecāku vietnieku" iesaistīšanās. Taču, lai šis būtu priecīgais stāsts, kad bērns nonāk vidē, kur ir drošībā un aprūpēts, valsts rūpējas, lai izzinātu gan aizstājējvecāku nodomus, gan iespējas un motivāciju, kā arī gādā par emocionālo un praktisko atbalstu, ja rodas kādi izaicinājumi jaunajā situācijā.

Labklājības ministrijas Bērnu un ģimenes politikas departamenta vecākā eksperte Rita Paršova skaidro: "Tiek izvērtēts, lai cilvēki, kas vēlas uzņemties rūpes par bāreni vai bez vecāku gādības palikušu bērnu, atbilstu visiem normatīvajos aktos noteiktajiem nosacījumiem un būtu pareizā motivācija. Praksē ir bijuši gadījumi, kad uzņem bērnu savā aprūpē, bet nākamajā dienā atsakās no turpmākas bērna aprūpes, jo nobīstas, ka nespēs tikt galā ar pienākumiem. Lai šādu gadījumu pēc iespējas nebūtu, svarīga loma ir bāriņtiesai un ārpusģimenes aprūpes atbalsta centriem, kuri noskaidro visu ģimenes locekļu motivāciju un resursus."

Daudzas ģimenes vēlas zīdaini

Ne mazums ir dzirdēts, ka ģimenes vēlētos uzņemt veselus zīdaiņus, varbūt vēl noteikta dzimuma. Realitātē, lai to īstenotu, parasti vajadzīgs ilgs laiks, ilgāks par gadu un varbūt vairāk. “Lai bērnu aprūpes iestādē nenonāktu bērni līdz trīs gadu vecumam, ir izveidotas krīzes audžuģimenes, tādējādi bērni nonāk ģimeniskā vidē. Protams, visi vēlas maza vecuma bērnus. Bet jāsaprot, ka tas ir gandrīz neiespējami. Retumis ir situācijas, kad bērns atstāts “Baby box” silītē un tiek nodots uzreiz pirmsadopcijas aprūpē vai audžuģimenē, bet parasti, ja vēlas adoptēt ļoti mazu bērnu, jāgaida ilgāks laiks. Tomēr, pateicoties atbalsta centru darbam, mainās sabiedrības viedoklis par to vecumu, kādā varētu bērnus ģimenēs uzņemt. Ja agrāk daudzi bija gatavi uzņemt tikai pirmsskolas un sākumskolas vecuma bērnus, tagad jau ir vairāk tādu ģimeņu, kuras gatavas uzņemt pusaudžus. Jo ir atbalsts! Ja izstāsta, kā ar šiem tīņiem runāt, ir iespēja dzirdēt, kā citi tikuši galā, tas iedrošina,” pārliecinājusies Labklājības ministrijas pārstāve.

Viesģimenes kā mīļie krustvecāki

Ja cilvēks vai ģimene vēlas palīdzēt bērniem, bet negrib viņu pilnībā uzņemt savā ģimenē vai pagaidām baidās šādu soli spert, ir iespējami citi veidi, kā veltīt laiku bērniem, – kļūt par viesģimeni vai brīvprātīgo.

Valsts sociālās aprūpes centra “Rīga” sociālā darbiniece Ēstere Zemīte stāsta – lai kļūtu par viesģimeni, jāvēršas bāriņtiesā atbilstoši dzīvesvietai: “Bāriņtiesa izvērtē, vai persona var iegūt viesģimenes statusu. Viesģimenei atšķirībā no audžuģimenēm un adoptētājiem nav tik garš sagatavošanās laiks – tas aizņem mēnesi vai divus.

Viesģimenes statusu piešķir uz gadu, un tad bāriņtiesa novērtē, kā ģimenei gājis. Ir arī ģimenes, kas tā arī gada laikā neatrod piemērotu bērnu, ko uzņemt, un tad ar bāriņtiesu vienojas, vai turpinās meklēt bērnu vai ne.