Pētījums: latviešu pusaudžu domas par pašnāvību un kas var pasargāt mūsu bērnus  (2)

To 2020. gadā veica klīniskā psiholoģe Maija Dobele Latvijas Universitātes maģistra darba gaitā. Darba vadītāja bija asoc. prof., Dr. psych. Ieva Bite.

Pētījuma mērķis bija noskaidrot, kā atšķiras pašnāvības domu un mobinga pieredze un sociālās prasmes zēniem un meitenēm. "Es vēlējos izprast, kā piedzīvota vai veikta mobinga pieredze vienaudžu vidū un sociālās prasmes ir saistītas ar pašnāvības domām, un to, kādi aizsargājoši faktori var mazināt pašnāvības domas un stiprināt pozitīvās domas par savu dzīvi, tādā veidā pasargājot pusaudzi. Padziļināta izpratne par pētīto konstruktu savstarpējām attiecībām un riska un aizsardzības faktoriem, kas saistīti ar pusaudžu pašnāvības domām, var palīdzēt veidot abiem dzimumiem atbilstošas un pierādījumos balstītas intervences programmas," uzsver klīniskā psiholoģe.

Pētījumā piedalījās 165 pusaudži (82 meitenes un 83 zēni) vecumā no 10 līdz 16 gadiem. Pusaudžu vidējais vecums bija 12,46 gadi. Visi pētījuma dalībnieki mācījās no 4. līdz 9. klasei, aptverot deviņu dažādu klašu skolēnus. Pētījumā tika izmantotas četras dažādas aptaujas.

Kāpēc neatlaidīgi ir jāturpina veikt pētījumus par pašnāvības domām un mobinga pieredzi pusaudžu vidū Latvijā? "Statistika joprojām rāda, ka Latvijā ar pašnāvību saistītā uzvedība un vienaudžu savstarpējās vardarbības izplatība ir kritiski augsta, kas to padara par nopietnu un aktuālu problēmu," stāsta Maija Dobele.

Viens no secinājumiem pētījumā saistībā ar dzimumu – zēni biežāk īsteno dažādas vienaudžu savstarpējās vardarbības formas – tādas, kas attiecas uz fizisko vardarbību, piemēram, skolas biedru sišana, grūstīšana vai ieslēgšana kādā telpā –, kā arī verbālo vardarbību, kas izpaužas kā smiešanās, apsaukāšana aizvainojošos vārdos vai nepatiesu baumu izplatīšana.

"Iepriekš veikti pētījumi atklāj, ka ne tikai skolēni, kuri biežāk bija vardarbīgas uzvedības upuri, bet arī tie, kuri bija agresori un vardarbības izraisītāji vai liecinieki, piedzīvo vairāk depresīvu simptomu, bezcerības un stresa, kā arī izteiktāku ar pašnāvību saistītu uzvedību (Brunstein et al, 2007; Dervishi, Lala & Ibrahimi, 2019; McKenna, Hawk, Mullen & Hertz, 2011; Mark, Värnik & Sisask, 2019). Cilvēki, kuri piedzīvo vai ir piedzīvojuši mobingu, ir guvuši traumatisku pieredzi, kura rada daudz negatīvu seku, radot psiholoģiskas, sociālas un fiziskas problēmas (piemēram, trauksmi, nomāktību, bezcerību, bezmiegu, skolas kavēšanu), kuras rada arī paliekošas sekas ilgtermiņā, turklāt negatīvas sekas var būt arī mobinga veicējiem un lieciniekiem," skaidro Maija Dobele.

Psiholoģes veiktais pētījums parādīja: jo vairāk pusaudži cieš no vienaudžu vardarbības, jo vairāk arī paši īsteno dažādas savstarpējās vardarbības formas, un otrādi.

Salīdzinot dzimumus, pētījums atklāja, ka meitenes biežāk izjūt pašnāvības domas. "Šīs domas saistītas ar tādām izjūtām kā grūtības piepildīt apkārtējo cilvēku cerības, bezspēcība saistībā ar nākotni un nelaimīgas izjūtas, esot ar kādu cilvēku," rezultātus skaidro Maija Dobele. "Ir pierādīts, ka dzimums ir nozīmīgs ar pašnāvību saistītas uzvedības faktors, un Eiropas valstīs, tostarp Latvijā, runājot par pašnāvības uzvedību, jauniešiem pašnāvību līmenis, tāpat kā citās vecuma grupās, ir augstāks vīriešiem nekā sievietēm, un jauno vīriešu kopējais pašnāvību līmenis ir pat 2,6 reizes lielāks (Slimību profilakses un kontroles centrs, 2013; Wasserman, Cheng & Jiang, 2005). Tomēr tikpat plaši arī izpētīts, ka meitenes un sievietes biežāk izjūt pašnāvības domas un/vai biežāk veic pašnāvības mēģinājumus (Bridge, Goldstein & Brent, 2006; Cleary, 2000)."

Rezultāti, salīdzinot sociālās prasmes pa dzimumiem, atklāja, ka meitenes biežāk norāda uzvedību, kas attiecas uz pozitīvu attiecību veidošanu un to veicināšanu, kas var izpausties kā izjūta par spēcīgāku saistību ar draugiem un augstāku emocionālās empātijas līmeni. Savukārt zēniem var būt lielāka tendence uz agresīvu un/vai vardarbīgu izturēšanos. Sociālās prasmes sociālā un emocionālā kontekstā tiek saprastas kā prasmes atpazīt un pārvaldīt emocijas, izrādīt rūpes par citiem, nodibināt pozitīvas attiecības, pieņemt atbildīgus lēmumus un konstruktīvi rīkoties dažādās situācijās (Durlak, Weissberg, Schellinger, Dymnick & Taylor, 2011; Elias et al., 1997). Tās ir īpaši svarīgas pusaudža gados, jo šajā vecuma posmā tiek piedzīvotas straujas bioloģiskās, kognitīvās un fizioloģiskās izmaiņas. Psiholoģe skaidro, ka spēja veidot draudzību sniedz daudz pozitīvu iespēju un tā ir būtiska pusaudžu veselīgai attīstībai, jo šajā vecuma posmā pusaudžiem ir tendence vairāk mijiedarboties ar vienaudžiem nekā ar pieaugušajiem. Psiholoģe gan uzsver, ka sociālās prasmes ir iespējams trenēt un attīstīt gan individuāli, gan darbojoties kopā ar speciālistu.

Pētījumā tika meklētas savstarpējās saistības starp pašnāvības domu un mobinga pieredzi, sociālajām prasmēm un iemesliem dzīvot pusaudžiem, kā arī pētīts, kādi rādītāji pusaudžu grupā var likt prognozēt, ka domas par savu dzīvi būs pozitīvas vai radīsies pašnāvības domas. Pētījuma rezultāti atklāja, ka starp pētītajiem konstruktiem pastāv statistiski nozīmīgas saistības. Tas nozīmē, ka patiešām tas, vai pusaudzis ir sastapies ar vienaudžu vardarbības pieredzi, piedzīvojis pašnāvības domas, tas, kā viņš mijiedarbojas ar citiem vienaudžiem un cik daudz un kādi ir iemesli dzīvot, savstarpēji mijiedarbojas.

Šajā pētījumā liels uzsvars likts arī uz aizsargājošo faktoru meklēšanu, pētot pozitīvās domas par savu dzīvi un iemeslus dzīvot pusaudžiem ar dažādu mobinga pieredzi un sociālajām prasmēm. "Ir būtiski meklēt resursus, kas var stiprināt pusaudža emocionālo un psiholoģisko stāvokli," uzsver psiholoģe. Iemesli dzīvot ir dzīvību uzturošas pārliecības, kas var atturēt cilvēku no pašnāvības izdarīšanas vai potenciāli mazināt pašnāvības domu intensitāti.

Pētījums ļauj skaidrāk saskatīt tās pusaudžu grupas, kurām var būt potenciāli paaugstināts ar pašnāvību saistītas uzvedības risks. Tajā pašā laikā pētījums palīdz arī izprast, kuru aizsardzības faktoru stiprināšanai jāpievērš īpaša vērība.

Kopumā pētījums atklāj: lai mazinātu pašnāvību risku Latvijas pusaudžu vidū, būtu jāstiprina tādas identitātes iezīmes kā sevis pieņemšana un pozitīvs un cerīgs skats uz nākotni, kā arī jāmazina ar vardarbību saistīta uzvedība un jāveicina prosociālas uzvedības modeļu apgūšana.

Autore arī mudina iesaistīt pusaudžus ārpusskolas aktivitātēs, kur jaunietis var izjust savu piederību un varēšanu.

Atsaucoties uz Pasaules Veselības organizācijas veidoto informatīvo materiālu mediju pārstāvjiem, rakstos, kas saistīti ar pašnāvību, ir jāsniedz informācija par atbalsta resursiem, un būtiski sniegt precīzu informāciju par iespējām saņemt palīdzību. Klīniskā psiholoģe uzsver, ka krīzes, emocionālās spriedzes un stresa situācijās ir iespēja saņemt bezmaksas psiholoģisko atbalstu un palīdzību:

Autore vēlas izteikt pateicību pusaudžiem, kuri piedalījās aptaujā, tādā veidā veicinot, ka ar pašnāvību saistīta uzvedība un mobinga pieredze tiek izprasta arvien dziļāk, kā arī dodot pienesumu, lai tiktu atrasti faktori, kas šajā izaicinošajā vecumposmā pusaudzi var pasargāt.