Kļūt egoistiskam, lai glābtu attiecības, jeb kā būt laimīgam ar partneri

Mēs visi vēlamies piedzīvot mīlestību, sapņojam būt laimīgi attiecībās. Un pat ja pašreizējā brīdī esi pārliecināts, ka būt vienam ir labāk, pat ja esi nolēmis, ka attiecības ir vien nemitīgas dvēseles sāpes, vienalga sirds dziļumos sildās cerība par laimi divatā. Tā mēs esam veidoti. Būt laimīgiem un dzīvot mīlestībā – tā ir norma ikvienam no mums, portālā "Psychologies" uzsver psiholoģe Lilija Levickaja.

Diemžēl, bet daudzi attiecībās jūtas nelaimīgi. Kāds ar gadiem cieš "aukstā kara" mājās dēļ ar savulaik mīlētu un tuvu cilvēku. Kāds no visa spēka cenšas būt ērts un labs, bet vienalga nesaņem atdevi. Bet kāds lepni paziņo: "Man neviens nav vajadzīgs", tajā pašā laikā naktīs raudot spilvenā no dvēseles sāpēm un vientulības...

Liela loma ciešanu veidošanās spēlē ir konkrēta reģiona kultūrai, piemēram, kurā pieņemts būt labam – pirmkārt, jau citiem. Tāpēc daudzu cilvēku apziņā mīlestība tiek pielīdzināta upurēšanās. No bērnības cilvēkiem ir teikts: "Nedrīkst taču būt tik savtīgam/egoistiskam!", "Ja domāsi par sevi, neviens tevi nemīlēs!", "Mīlestība ir tad, kad tu centies citu labā", "Dari citiem tā, kā vēlies, lai pret tevi izturētos".

Neviens negrib būt slikts citiem. Bet īpaši no šādas idejas cieš sievietes, jo viņām vēl papildu tiek sacīts: "Tu taču esi meitene, tev jāpiekāpjas, esi laba, pacieties..." Un tad izaug cilvēki, kuri sirds dziļumos ir pārliecināti, ka apmierināt savas vajadzības viņiem jāatliek pašā pēdējā vietā. Sākumā visiem apkārt ir jāpalīdz, viss jāatdod, visus jāapmierina, un tad nu patiešām arī tevi mīlēs un sniegs tev vajadzīgo tie visi citi.

Bet kas no tā sanāk? Sagrauti likteņi, krāpšana, atkarības un psihosomatiskās saslimšanas, trauksme un depresija. Tātad, šī sistēma nedarbojas.

Ja pieaudzis cilvēks nav spējīgs parūpēties par savu komfortu – viņš nemitīgi atradīsies tā deficītā. Bet tad, kad mēs nejūtam gandarījumu, apmierinājumu, prieku un mīlestību savā dzīvē, no kurienes gan radīsies mīlestība pret citiem? Tā arī veidojas divi ciešanu ceļi, kuri viens otru nomaina, skaidro psiholoģe.

Pirmais ceļš: pa sāpju "grābekļiem"

Pirmais solis: "Es jūtu izsalkumu un tukšumu, es vēlos no partnera mīlestību – tātad, man viņa dēļ ir jācenšas. Pašam sev man laika nav".

Otrais solis: "Lūk, vēl nedaudz upurēšu sevi, un citi mani iemīlēs un piepildīs ar laimi," – cilvēks vēl spēcīgāk iztukšo savus resursus.

Trešais solis: "Es redzu, ka citi visu uztver kā pašsaprotamu, sarīkoju skandālu vai ciešu, tā arī nesaņemot to, ko gaidīju".

Ceturtais solis: "Esmu bezspēcīgs un atkarīgs" – cilvēks cieš un aizvainojas.

Tā soli pa solim ir viegli nonākt pie līdzatkarīgām attiecībām, nevis veselīgām mīlestības un pieķeršanās jūtām, brīdina psiholoģe.

Otrais ceļš: pa vientulības un iedomu spēka "grābekļiem":

Pirmais solis: Cilvēks pieņem lēmumu: "Viss! Esmu noguris no problēmām un ciešanām, visu darīšu patstāvīgi".

Otrais solis: Notiek partnera pārvērtēšana: "Es taču teicu, ka viņi/viņas visi tādi/tādas ir. Mani visi apbižo, neviens necenšas mani iekarot".

Trešais solis: Cilvēks jūt vientulību: "Esmu kā stipra siena. Viss, man neviens nav vajadzīgs".

Kā redzams, šis ir ceļš uz savstarpēji atkarīgām attiecībām. Cilvēks dzīves laikā pārmaiņus var izvēlēties šos divus ceļus. Bet vēl mēdz būt tā, ka cilvēki ar šiem diviem ceļiem "apmainās" pārī, arvien vairāk viens otram nodarot sāpes. Tas noved pie šķiršanās un jauna partnera meklējumiem. Partneri mainās, laiks iet, bet mīlestība šo "šūpoļu" vietā tā arī neatnāk, poētiski skaidro psiholoģe.

Galvenā kļūda ir tāda, ka cilvēks sāk attiecības, esot bezresursu stāvoklī. Mēs varam dalīties ar partneri vien ar to, ar ko paši esam piepildīti.

Neveselīgas mīlestības galvenā ideja ir tāda, – laimi un mīlestību var saņemt tikai no otra, un tās nevar atrast sevī. Lūk, un šādās attiecībās nonāk divi izsalkuši bērni, kuri viens otru nomoka ar visādām prasībām. Bet veselīga mīlestība var rasties vien tādā gadījumā, ja gan tev, gan tavam partnerim viss ir kārtībā, ka jūs abi pieņemiet un saprotiet paši sevi, protiet par sevi parūpēties.

Tā arī ir mīlestība pašam pret sevi. Sevis pieņemšana un pazīšana plus atbildīgas, rūpju pilnas darbības, kas virzītas sevis un tava partnera izaugsmē. Tātad, lai kļūtu laimīgs pāra attiecībās, vienkārši katram savā ziņā ir jākļūst par egoistu.

Veselīgs egoisms – savu vērtību, robežu un vajadzību apzināšanās, prasme par sevi parūpēties un pašam uzņemties atbildību par savu dzīvi.

Ja tu esi iekšēji piepildīts, ja tev piemīt prasmes rūpēties par sevi, tad ar mīlestību varēsi piepildīt gan sevi, gan partneri. Tā arī būs veselīga pieaugušu cilvēku mīlestība, kuri dalās ar cieņu pret sevi un pret otru. Vienkārši pamēģini iedomāties, cik gan daudz mēs spējam viens otram dot, ja paši dzīvojam laimīgi un pilnvērtīgi, ja attīstāmies, ja esam veseli gan fiziski, gan morāli?! Ja tas ir par tevi – tu vienkārši esi likteņa dāvana!

Sāc ar vienkāršām un ikdienišķām lietām:

Jaunizceptam egoistam ir jāapgūst daudz dažādu prasmju, lai attiecībās kļūtu laimīgs. Tomēr pirmais, ar ko ieteicams sākt, – pārvarēt bailes, ka tevi atgrūdīs. Sper pirmos mazos solīšus iepretim sevis cienīšanai. Un noteikti pievērs uzmanību pozitīvajām atsauksmēm, ko sniegs tavs ķermenis un gars. "Esmu pārliecināta, jau visai drīz tu pamanīsi, ka apkārtējo cieņa pret tevi augs," saka psiholoģe.