'Mājdzemdībās es iemīlējos dzemdībās'. Pieredzes stāsti, izvēloties radības mājās

"Dzemdību veidu amplitūda, kādā esmu dzemdējusi, ir liela," savu stāstu sāk Taiga. Viņa īsumā pastāsta pirmo trīs dzemdību pieredzi, vairāk atklājot no ceturtās.

"Pirmās dzemdības, sagaidot Danu, dzemdēju Amerikā kā vientuļā mamma, izmantoju epidurālo anestēziju. Toreiz īsti nesapratu, kas ar mani notiek, nezināju pat, kas ir placenta. Pēc pieciem gadiem ar vīru Sandri Rīgas Dzemdību namā sagaidījām meitu Luīzi. Toreiz es vairāk vīrietim vēlējos pierādīt – caur ko gan sieviete iziet cauri, lai piedzimtu bērns, tas nebija stāsts par manām mammas un bērna attiecībām.

Pēc astoņiem gadiem gaidījām Kārli. Mazais bija gaidāms jūnijā un es aprīlī nonācu dzemdību namā muguras sāpju dēļ. No tur saņemtās attieksmes sapratu – te neatgriezīšos brīvprātīgi – radās iespaids, ka darbinieces bija izsīkušas un emocionāli pārgurušas. Draugu draugiem bija pazīstama mājdzemdību vecmāte Māra Grieze, viņi bija stāstījuši par mūsu atraktīvo ģimeni – mēs katru bērniņu esam "atveduši" no cita kontinenta, tikai pēdējais mazulis ir ieņemts Latvijā. Aizgājām pie viņas uz vizīti, lai sajustu, vai viņa būtu piemērota vecmāte dzemdībām, un saruna vainagojās ar frāzi – nu tad dzemdējam mājās? Likās – kāda atšķirība, mājās vai stacionārā? Dzīvojam Mežaparkā, desmit minūšu attālumā no dzemdību nama, un manī bija drošības sajūta. Vīram, savukārt, šķita svarīgi, lai dzemdēju tur, kur jūtos labi un droši.

Pirmās mājdzemdības bija negaidīti straujas – piedzemdēju divās stundās, nebiju tādam ātrumam emocionāli un fizioloģiski gatava. Taču pēc dzemdībām iemīlējos radībās! Tikai pēc mājdzemdībām. Iespējams, to atraisīja drošā vide, kas bija dzemdībās. Katram jau drošību rada kas cits – kādam tā būs stacionāra vide, vecmāte vai mājas... Man viennozīmīgi to rada māju sajūta. Es apzinos, ka dzemdēt ir mana atbildība un vecmāte ir atbalsta persona, nevis mediķis, kurš uzspiež darāmo. Un neviens mani mājās neatrāva no dzemdībām – neiesaistīja lieki prātu, jo slimnīcā ik pa laikam nāk iekšā nepazīstami cilvēki, kaut ko jautā un pēta.

Ar Kārli es "izglābu" savu pēcdzemdību periodu – "neapzināti apzināti" aizgāju mācīties dūlu kursos, kur saņēmu pati no sevis emocionālu atbalstu, izprotot dzemdības un pēcdzemdības. Pēc pirmā mācību gada sākās vēl lielāka mīlestība pret dzemdībām. Odriju jau gaidīju ļoti apzināti, pabeidzu otro dūlu gadu, noliku eksāmenu. Zināju, ka arī man pašai būs dūla. Rūpējos par savām dzemdībām un pēcdzemdību periodu – lai pietiktu finanses, lai organizētu pati sev savu gatavošanos, kas ietvēra rebozo, dūlošanos... Dūla Līgiņa (Līga Giniborga) man bija lielākais atbalsts dzemdībās. Vīrs abās pēdējās dzemdībās vairāk bija vajadzīgs, lai ieņemtu izstumšanas pozu.

Gatavojoties dzemdībām, baudīju rebozo lakatu masāžu, kurā, mani, ietītu lakatos, šūpināja. Šādi šūpināta, sajutu un ieraudzīju, kā manā vēderā jūtas mana meitiņa – mierpilna, parādīju, kā viņa maigi drīkst dzimt, kā augļūdeņi ir gaiši, kā bērniņš virzās – konkrēti un apzināti. Es rakstīju un pārrakstīju savu dzemdību plānu divas reizes un vēlāk varēju pārliecināties – cik gan tuvu sajutu, kā viss notika. Labprāt uzrunātu mammas – mēs drīkstam atļauties būt sev pa īstam, sajust sevi un savu bērnu, rakstīt dzemdību plānu un pārrakstīt to," iedrošina Taiga.

Tālāk viņas pierakstītais Odrijas dzimšanas stāsts.

"Divas manas meitas ir dzimušas 29. septembrī, ar 15 gadu starpību. Vecākā māsa Dana un jaunākā – Odrija.

Un pirms trijiem tomēr uzrakstu Līgiņai – savai dūlai. Arī Mārai, tikai lai viņas ir gatavas braukt, ja nu kas. Lai nav pēdējā brīdī pa galvu pa kaklu jāskrien... (Man tagad rakstot nāk raudiens par savām piedzīvotajām vienreizējām sajūtām un mieru.)

Pielemjam ar Līgu, ka iešu atgulties...

Tomēr ceļos un eju uz podu, tur Viņas nāk, īsas gan, bet nāk, sarakstos ar Līgu. Eju atkal uz gultu, sagaidu Viņu – garāku un spēcīgāku kontrakciju. Apzinos. Esmu mazliet iesvīdusi, no satraukuma, ka tā ir Viņa – īsta un patiesa manas meitiņas nākšana, iekustēšanās uz iegurņa pusi. Rakstu Līgiņai, lai nu brauc pie manis. Uzrakstu, un ir miers... hm, nodomāju, ļoti garš miers... septiņas astoņas minūtes. Un ja nu par velti Līgu tramdu? Rosās vēl prāts... Klusi līdz ar nakts mieru ienāk Līga... Pārelpoju garākas, bet ne biežas māsiņas virzības jušanas. Ceļos, eju uz podu, tur ir, jā, tās paliek garākas, lauzīgākas... Kad paliek grūti fiziski sēdēt, pamainu pozas – meklēju, eju, stutēju sevi un sagaidu – jā, esmu atradusi, tā ir vertikālā mana sajūta, kurā es gari, gari izelpoju un ļauju Odrijai slīdēt iegurnī... Līga ir pie mums no pulksten 4.10 rītā. "Tad apstājas laiks un ir mīlestība... jo tikai mīlestībā tas apstājas..." (Imants Ziedonis)

Un man nav laika sajūtas... Un esam mēs... abas... savienojušās uz manām mammas elpām... Es tevi jūtu, un es esmu ar tevi, mana mīļā... Tas sāp un palauž, bet es apzinu tevi un šo Vienreizību... un Līgiņa mūs šūpo, un mēs šūpojamies, un Tu nāc... ar katru manu izelpu Tu nāc... Un es kaisu Tavu ceļu ar mieru...

Viss notiek pats no sevis – mani mīļie apkārt. Sandris un Līga sazinās ar Māru, kad laiks pienāk, nakts lēnām ir iegājusi rīta gaismā, un mums tas joprojām ir mīlestībā tīts... viss ir mīlestībā tīts...

Mārai atbraucot, apstiprinās deviņu centimetru atvērums, kuru Līga jau pēc kājas ir uztaustījusi.* Neticu, tam es neticu, mani pārņem īstas pārdzīvojuma, nevarēšanas un izmisuma raudas, asaras birst, es tās jūtu vieglas un daudz... Līga mani tur uz manām lielām, izturamām, stiprām sajūtām, kad atļaujos ar visu sevi un Odriju iekārt uz Līgas. Ak, Līga, cik gan Tu daudz dod no sevis tagad mums... visu savu miesu un garu velti mums... pateicība...

Bijām ar Māru runājušas, ka es gribētu pati bērniņu saķert. Un tad man ir gluži mazsvarīgi, kur saņemt bērniņu, izstumt... labi, mēģinām vannā, pati taustu galviņu... paga, tagad vēl taču jāizstumj... saucu palīgā... Palīdziet man taču kāds... Un saprotu, ka notiek vēl mazs spēku savākums – iekšējā sapulce ar sevi: man tas ir jāizdara. Un, kad pa īstam salieku sevi kopā, es varu un es stumju, un viņa, Odrija, nāk. Jūtu to dedzinošo sajūtu starpenē, taustu atkal galviņu jau tik tuvu iznākšanai... un spiedienu zarnās (kuras jau ir iztukšotas), un tad jūtu – nāk! Ir! Izaicinoši un grūti ir nespiest un ļaut galviņai sagriezties, jo tāāā spiežas! Šķiet, piecas sekundes varu izturēt, un tad nāk spiediens, liels spiediens, tad vēl mazliet spiežu uz ķermenīti... jūtu un ķeru savu mazo meitenīti... Un Tu esi pie manis uz sirds... maza, vēl neapzini, ka esi piedzimusi... klusiņām turpini būt... Pulsē nabassaite... lielās māsas nāk paraudzīt pulsāciju... miers turpinās... Emocijas, bet miers ir pāri visam... laime un miers... Un to es redzu katrā sejā sev apkārt – Māra tik uzticīgi tic uz šo lielo Brīnumu, manu varēšanu... kopš ienākšanas mūsu mājā... Līgiņa man blakus, Sandris pazemīgā klusumā un spēkā, (draudzene) Karīna – nejūtami un tik klusi ar mums... Un tas mani dara par Mani... par četru bērnu mammu... Un tikai, kad dzimst placenta, kad atdalām nabassaiti, tikai tad, Odrija, Tu sāc tvert izmaiņas... Tas ir tik skaisti, tīri un skaidri...

Un šodien, tāpat kā jau dienu pēc savām radībām, es grimstu pateicībā, lielā nostalģijā un baudpilnā laimē, un ilgās pēc radībām... Ka man bija lemts ieiet un piedzīvot šo vienreizējo brīnumu, un izbaudīt apzināti... un būt ar tevi kopā, meitiņ, visu radību laiku... Es augu nost no ego... Es mācos un atkal mācos... pateicībā... un raudu atkal..."

Marta Romanova-Jēkabsone ir mamma Sofijai Elizabetei (3,5 gadi) un Emīlijai Sārai (drīz būs 9 mēneši). Viņa ir sieva Ivaram un filmu producente, sabiedrisko attiecību speciāliste. Lūk, Martas rakstītais plānoto mājdzemdību stāsts.

"Par to, ka mums varētu būt mājdzemdības, domājām abi ar vīru. Un vajadzīgās durvis atvērās, un pareizie cilvēki atradās. Abās reizēs (2017. gadā un 2020. gadā) man līdzās bija pieredzējusī mājdzemdību vecmāte Rudīte Brūvere.

Man bija svarīgi, lai dzemdībās viss notiek dabiski – laikā, kad māte un bērns tam ir visvairāk gatavi, bez mākslīgas atsāpināšanas vai stimulēšanas, mierīgā vidē un ar laipnu, saprotošu attieksmi un vadību. Man bija svarīgi, lai nedz dzemdībās, nedz arī pēc tām netiktu lietoti kādi medikamenti, ko es nevēlos sev vai bērnam. Protams, abās dzemdībās bija sarunāts variants B – došanās uz slimnīcu.

Gaidību laikā gāju uz grūtnieču vingrošanu pie vecmātes Baibas Stikutes. Katrā vingrošanas reizē kopā ar dažādiem elpošanas vingrinājumiem un atslābināšanās treniņiem viņa arī stāstīja par grūtniecības un dzemdību gaitu. Tas deva mieru, ļāva izrunāt raizes ar citām mammām un dzirdēt dažādus pieredzes stāstus.

Tā kā ģimenē esam aktīvi kristieši, mums bija ļoti svarīgi, lai arī vecmāte ir kristiete, saprot lūgšanu spēku, paļaušanos uz Dievu. Izvēlējāmies mājdzemdību vecmāti Rudīti Brūveri. Gatavojoties dzemdībām, mēs apskatījām mājdzemdību vietu "Ģimenes šūpulis" "Jaunpalejās" Valmieras apkārtnē. Tā bija skaista koka māja ar dārzu apkārt. Tur bija speciāli dzemdībām ierīkota istaba ar lielu ūdens dzemdībām paredzētu rozā vannu. Es iztēlojos ūdens dzemdības vannā ar ziedlapiņām un smaržīgām ēteriskajām eļļām. Beigās gan viss izvērtās citādi. Man bija "zemes" dzemdības. Jau pirmajā sarunā vecmāte ļoti iedziļinājās manā veselības vēsturē, gaidās, bailēs, sapņos. Arī turpmākās tikšanās ar viņu izvērtās kā ciemošanās un garas sarunas. Pēc manas izvēles biju grūtniecības uzskaitē gan pie savas ginekoloģes, gan pie mājdzemdību vecmātes.

Gatavojoties mājdzemdībām, man vīrs lasīja priekšā grāmatu "Gaidības un radības ar prieku". Jā, visu izlasīja priekšā! Vakaros pa vienai nodaļai, pa vienam stāstam, dažas vietas viņš cenzēja un nelasīja, jo medicīniskas detaļas ļoti emocionāli uztveru. Tie bija ļoti skaisti brīži mums trijatā – man, vīram un bērniņam puncī. Visa šī gatavošanās lika aizvien vairāk aptvert, ka esmu mamma jau gaidot.

Mana pirmdzimtā Sofija Elizabete ir izlūgts bērns, jo ārsti teica, ka tik viegli ieņemt bērniņu nebūs. Viens no svarīgākiem sagatavošanās momentiem bija tieši lūgšanas – manas, vīra un daudzu jo daudzu citu. Zināju, ka man ir stipra garīga aizmugure, un tas īpaši deva spēku dzemdībās.

Savām pirmajām dzemdībām varētu likt virsrakstu "Romantika un atlaišana".

Kad man šķita, ka kaut kādi pirmie vieglie signāli vēstī par dzemdību tuvošanos, zvanīju vecmātei, un viņa teica, lai lēnām braucam uz "Jaunpalejām". Tās bija novembra beigas, mana dzimšanas diena. Pa ceļam no Ādažiem vēl ar vīru iebraucām restorānā uz dzimšanas dienas vakariņām. Tur tajā vakarā spēlēja dzīvo mūziku – Noras Džonsas kaverversijas. Romantika turpinājās, nonākot galā ar kamīnu, sagatavotu tēju. Tajā vakarā vēl nekas nesākās. Nākamās dienās gājām garās pastaigās, sarunājāmies, uzsniga sniegs, vīrs nesa malku un kurināja kamīnu. Vēl mēģināju paralēli domāt par darbu, jo noritēja filmas montāžas darbi. Bija arī sajūta, ka vēl negribas dzemdēt, vēl neesmu gatava. Tā pagāja vēl piecas dienas dzemdību mājā. Tajā īstajā vakarā pēc telefona sarunas ar režisori beidzot atlaidu darbus no kontroles un bija skaista kopīga vakara lūgšana ar vīru, skaitot psalmu "Tas Kungs ir mans gans, man netrūks nenieka. Viņš man liek ganīties zāļainās ganībās...".

Naktī nevarēju aizmigt, tas brīdis bija klāt. Nogāja ūdeņi. Zvanot vecmātei, teicu, lai brauc tā lēnām, jo nekas cits nenotiek. Un tad sākās kontrakcijas, tik spēcīgas. Domāju: kur ir tās pauzes, kurās var atpūsties un kurās varot pat pagulēt? Man pauzes bija dažas sekundes. Kad ieradās vecmāte, uzreiz gājām uz blakus esošo dzemdību istabu, kas bija parasta skaista istaba, bet speciāli iekārtota dzemdībām. Vīrs tikai paspēja nosūtīt ziņu cilvēkiem, kuri būs lūgšanās. Man pateicības asaras saskrien acīs, pat šobrīd to atceroties. Vannai ar ziedlapiņām un smaržām vairs nebija laika un vēlmes. Gribēju klusumu un tumsu, lai nekas netraucē. Katra lieka kustība, šķita, ka traucē. Tas bija pārsteidzoši, bet no vingrošanas sarunām zināju, ka tā mēdz būt. Mana galva bija vīram klēpī, ik pa laikam ieķēros viņā. Bija aktīvi jāpalīdz bērniņam. Tās bija dažas stundas, varbūt trīs, smaga darba.

Vecmāte ieteica ik pa laikam mainīt pozu un atgādināja par elpošanu. Jutos patiešām vadīta. Galvā tikai doma, ka tās sāpes ir manas, ka Dievs ir ar mani, ka Viņš visu kontrolē. Pie sevis atkārtoju: "Mans patvērums un mana pils, mans Dievs, uz ko es paļaujos!" Bija brīži, kad domāju – lieciet mani mierā, es gribu tikai gulēt. Nebiju taču naktī gulējusi. Pēdējā pozas maiņa bija nostāties uz kājām, un bērniņš burtiski iekrita šajā pasaulē un vecmātes rokās. Bija pulksten 12 dienā. Pirmās es ieraudzīju rociņas un nadziņus, tie bija tik mazi, bet perfekti veidoti. Vīrs teica, ka pēc piedzimšanas viņa skatījās ar lielām acīm, it kā sakot – tad redz, kāda ir tā pasaule! Vīrs nogrieza nabassaiti un meitiņu tādu pašu slapju man uzlika uz punča āda–āda kontaktam, un tad arī sekoja pirmais pieniņš. Mazulīte bija ļoti "svarīga" – 4 kg 50 g. Mēs abas bijām ļoti nogurušas un laimīgas. Es vēl tikai paspēju padomāt – kur tad bija tās lielās, pārcilvēciskās sāpes? Es esmu piedzīvojusi daudz lielākas sāpes nekā šīs.

Vēl dažas nākamās dienas nu jau trijatā pavadījām turpat "Jaunpalejās" ar kamīnu, ar bēbīti blakus un mierā. Bija tā iegadījies, ka šī dzemdību māja bija brīva šajā laikā. Ik pa laikam atnāca arī vecmāte mūs apraudzīt. Ārā jau kārtīgi sniga.

Tā varētu nosaukt otrās dzemdības.

Kad uzzinājām par otrā mazulīša gaidībām, bija skaidrs, ka arī šoreiz būs mājdzemdības. Un kopā ar vecmāti beigās izlēmām, ka šoreiz dzemdēšu patiešām savās mājās. Tas nekas, ka daudzdzīvokļu mājā. Vienīgās bažas bija, ka varētu traucēt āra trokšņi. Šis gaidību laiks bija īpaši mierpilns un skaists, jo bija Covid-19 ietekmētā mājsēde 2020. gadā. Manī bija pārdabisks miers un prieks. Protams, es zinu, no Kā tas nāca.

Kad tuvojās septembris, radību laiks, man ļoti gribējās ziedus. Gatavojoties tam, saliku dažādas ziedu bildes un kartītes pie sienām. Vīram lūdzu, lai mājās vienmēr ir arī svaigie ziedi. Bet puķes vīta un mainījās, un es gaidīju, gaidīju. Paralēli darbā notika filmēšanas nākamajai filmai. Biju nolikusi arī redzamā vietā kartīti ar vārdiem no Bībeles, kas šajās dienās "nejauši" izkrita no grāmatas: "Vai Es neesmu tev pavēlējis: esi stiprs un drošs, nebīsties un nebaiļojies! Jo Tas Kungs, tavs Dievs, ir visur ar tevi, kurp vien tu iesi." Tos visos nepacietības un sāpju brīžos atkārtoju. Beidzot pienāca laiks arī dažādiem priekšvēstnešiem. Šoreiz vecmāti aicināju braukt jau ļoti laicīgi. Viņa ieradās ar daudziem lieliem koferiem, veselu mobilo dzemdību zāli. Lielo māsu aizvedām pie omes.

Šajā reizē viss noritēja lēni. Tas bija pacietības un paļāvības pārbaudījums. Es izbaudīju plašu dzemdību piedāvāto iespēju spektru. Divas naktis pēc kārtas bija sagatavošanās kontrakcijas. Ik pa 10 minūtēm modos un 10 minūtes gulēju miegā. Pati nesaprotot, kā tas ir vispār cilvēkam fiziski iespējams – tādā brīdī iemigt. Tādi ir atslābumi starp kontrakcijām. Bija pastaigas ar vecmātes ieteiktiem speciāliem vingrinājumiem. Izbaudīju dabiskos dzemdību stimulatorus – siltu vannu, vīna glāzi un intīmu laiku ar vīru. Vecmāte pēc 24 stundām jau aizbrauca prom. Un tad es no rīta aizmigu.

Es pamostos, ir svētdienas rīts. Vīrs uzliek "Svētrīta" uzrunu Latvijas Radio. Sprediķī arhibīskaps Jānis Vanags runā par Jēzus Kalna runu. Tas man izskan kā vēlējumi, kā svētības. "Laimīgi... laimīgi... laimīgi... jūs... Laimīgi jūs, kas tagad raudat, jo jūs smiesieties... Laimīgi..." Un manī ienāca miers un prieks, un spēks. Es raudāšu, bet būšu laimīga! Un tas, šķiet, iedarbināja "radīšanas" mehānismu, un, beidzoties viņa runai, viss sākās pa īstam. Vecmātei bija jātraucas atpakaļ. Vēl pagāja 11 stundas, atkal ieķeršanās vīra jostā noslēdzošajos momentos, vajadzēja klusumu un tumsu, un pusdesmitos vakarā piedzima Emīlija Sāra.

Šī reize bija ļoti nogurdinoša, un tiešām es izjutu sāpes. Viņa piedzima, skanot "Max Richter" mūzikas izlasei. Un, izrādās, tieši tik lēni mazulītei bija vajadzējis dzimt, tādu ne visai ērtu pozu bija ieņēmusi. Bet viņa piedzima žirgta, svēra 3 kg 750 g. Šoreiz uzreiz negribējās iet gulēt, bija tāda eiforiska otrā elpa un vēlme mazulīti ilgi turēt uz sava vēdera un pie sevis. Visā šajā garajā procesā biju tik priecīga, ka esmu savās mājās, savā vidē, savās smaržās un kopā ar vīru.

Pēc otrajām dzemdībām es nebiju tik gatava domai, ka varētu vēlreiz dzemdēt. Es intuitīvi sajutu, ka man tās sāpes un emocijas ir jāizrunā laukā. Mēs ar vecmāti un desmitiem reižu ar vīru runājām par šo pieredzi un izdzīvoto, līdz es sadziju gan fiziski, gan emocionāli. Tam svarīgs noslēgums man bija arī pirtīžas pie topošās vecmātes Elvīras Lapsas. Tad tiešām manas sāpēs pārvērtās priekā. Vēl es nezināju, ka radību pieredze var būt tik dažāda vienai mammai. Tagad šķita – nu gan es zinu, KĀ tas jādara. Ja Dievs vēl dos, to varēšu pārbaudīt."

*Īpaša metode, kā neveicot vaginālu apskati, aptuveno noteikt dzemdes kakla atvērumu.