Par meitenēm teicamniecēm turpmākajā dzīvē. Psihologa skatījums  (16)

Šādu sadzīves ainu izstāsta psiholoģe Oksana Fadeeva portālā "Psychologie journal", kur viņa arī izskaidro, kādēļ pārlieka centība mācībās nemaz nav tik laba.

Vairums manu klientu ir sievietes. Ar depresijām, panikas lēkmēm, bezmiegu... Viņas visas vieno viena problēma – neprasme balstīties uz sevi, uzticēties sev, justies dzīvām un pielāgoties. Vēl – gandrīz visas skolu beigušas izcili.

Ir meitenes, kuras no dzimšanas ir ļoti empātiskas un pārāk neirotiskas. Viņas žēlo istabā ielidojušo mušu un lelli bez kājām, velk mājās ielas kaķus, agri uzdod jautājumus par nāvi. Viņās ir pārāk daudz trauksmes un vienīgais, kas var viņas stabilizēt – mierīgi, apmierināti pieaugušie. Kad pieaugušie ir nestabili, šo meiteņu pasaule ...

Viņas ir pasaules veidotājas, mediatores, aizstāves. Ja reiz mamma priecājas par labāk atzīmēm, viņas mācīsies izcili.

Augstā intelekta dēļ sensitīvās meitenēm mācības padodas viegli un tāpēc viņām nav īpaši interesanti. Atzīmēm "izcili" viņas nepiešķir personisko vērtību: viņas neuzstāda sev tādus augstus mērķus kā "mācīties dalīt rakstos" u.tml., tas nav viņu izaicinājums. Taču uzslavas par labām atzīmēm ir patīkamas un palīdz ar mammas atbalstu tikt galā ar iekšējām asarām. Mamma ir apmierināta? Tātad var dzīvot tālāk.

Tā, soli pa solim, meitenes "uzsēdina" uz ārējo vērtējumu āķa.

Labāk viņām būtu atrast kaut ko savu – to, kas viņas atbalsta, aizrauj un ļauj piedzīvot personīgās uzvaras, taču – nē, pēc skolas teju pēc saraksta darāmo darbu gūzmā ir klavierstundas, kas taču arī iepriecina vecākus.

Pēc tam, pēc divpadsmit un vēl cik gadiem, psihoterapeita kabinetā viņas sūdzēsies par iekšējo tukšumu un mēmumu – es sevi nedzirdu, nesaprotu, kas mani iedrošina, silda, es nejūtu interesi par dzīvi.

Bet kā gan citādi, ja tu ceturtdaļu dzīves dzīvo citu priekam?

"Tētis beidza skolu ar pieciniekiem, jo viņam ir unikāla galva," es skaidroju meitai. "Ja tu spēj uztvert informāciju piecas reizes ātrāk nekā vidēji citi, tad medaļai kabatā (agrāk, ja skolu beidza tikai ar pieciniekiem, pasniedza tā saucamo sarkano diplomu un medaļu. Tulk.) nav ne vainas. Bet ja tā nav – nav vērts pārlieku censties." Ap piecpadsmit gadiem jau ir labi, ja ir sava vērtību sistēma un esi ticis skaidrībā, kur ieguldīties pirmām kārtām, bet kur to var darīt mazāk. Es ceru, ka drīz manai meitai atradīsies interesantāki plāni kā labas atzīmes.

Iedzimtais jutīgums darbojas pret meitenēm. "Kādas muļķības tu tagad runā?" – kāds pajautāja. Viss, nekādas muļķības, momentāla atteikšanās no sevis, lai tikai mājās būtu miers. Kaut šīs pašas muļķības varētu norādīt uz savas dvēseles attīstības vektoru, to nepaveiks ieradums just citu vietā. Muļķības – tas ir tas, ko pēc tam, pēc daudziem gadiem, atgriezīsi sev kā lielu dāvanu.

Vienkārši pagulēt un pasapņot. Dejot. Kauties. Ticēt savam ķermenim. Ticēt savam spēkam.
Šajās nodarbēs meitenes teicamnieces knapi izvilktu uz "trijnieciņu".

Un tā, pašas par sevi labas atzīmes un izcilība psihiskajai veselībai nav bīstamās – īpaši, ja tās ir paretam un puišiem. Taču ja tās kļūst par veidu, kā komunicēt ar pasauli, jo nav citu veidu, kā sevi pieteikt pasaulei, un ja tās liedz veltīt sevi nodarbēm, kur patiesi esi ar sevi (tam, kas patiesi palīdz adaptēties pasaulē, nevis veido šķietamu adaptāciju), te nu vecākiem būtu labi pieslēgties un palīdzēt savām brīnišķīgajām meitenēm ekonomēt uz psihoterapeita pakalpojumiem.

O, daudz ko.

Ne visas durvis plaši vaļā – ko darīt, ja augstskola sagādā vilšanos