Aizvainojošas frāzes, kuras vecāki bērniem saka bez apdoma  (7)

Portāls "Parents" piedāvā iepazīties ar piecām frāzēm, kuras nereti vecāki pasaka gluži automātiski, taču neapzinās, kur slēpjas šo vārdu kaitīgums.

("Slikts zēns!", "Ai, kauns taču raudāt!", "Nu tu gan – tikai čīksti un pīksti, vienkārši kauns!")

Kaunināšana ir ierasts un tradicionāls manipulācijas veids, kas ir visai izplatīts bērnu literatūrā, agrāk uzņemtās filmās. Tiek pieņemts, – tiklīdz tu kādam līdzpilsonim norādīsi uz viņa kļūdām, viņš tūliņ pat metīsies tās labot. Šmulis – nomazgāsies, raudulis – apklusīs, divnieku karalis nokaunēsies un acu priekšā pārvērtīsies teicamniekā...

Neraugoties uz šīs tehnikas visai plašo izplatību, tā ir neefektīva. Proti, ir efektīva, bet uz pavisam citu pusi: divnieku karalis pēc tam, kad viņam 50 reizes par to būs norādīts, vispār sev atmetīs ar roku. Kratot ar pirkstu un nosaucot visus trūkumus, ko spējam pamanīt, mēs bērnam pateiksim tikai vienu: ka viņš ir slikts un nekam nav derīgs.

("Uzzīmēji zīmējumu – malacis!", "Ak, tu man nepaklausīsi? Es ar tevi nedraudzēšos!", "Vēl vienu reizi tā izdarīsi – ausis noraušu!")

Biheiviorisms, kas bija modē 20. gadsimtā, ļoti vienkārši izskaidroja cilvēka personību: pilnvērtīgs sabiedrības loceklis tiek veidots, reaģējot uz stimuliem. Izkrita konfekte – nostiprinājās pozitīvs ieradums, saņēmi pļauku – nākamreiz tā vairs nerīkosies. Šajā sistēmā bērns tika parādīts nevis kā sarežģīta būtne, ar savām vajadzībām un īpašu personības iezīmju modeli, bet gan kā paredzamu reakciju uz vides ietekmēm rezultāts. Kopš tā laika zinātne par to, kā attīstās bērni, ir radikāli mainījusies, un jaunā versija saņēmusi daudz eksperimentālu un neirobioloģisku atbalstu. Noskaidrojies, ka, piemēram, pastāvīgi bērnu slavējot par visādiem niekiem, mēs kaitējam viņu motivācijai. Bet draudot ar sodiem – nopietni kaitējam attiecībām ģimenē un panākam vēl lielākas uzvedības problēmas.

("Tā, tā – klusāk, es teicu!", "Nekliedz, citādi policistam atdošu!", "Nu tu gan esi apģērbies kā ķēms – uz tevi ar pirkstiem rādīs!")

Mūsu vecāki dzīvoja tādā sistēmā, kur vārds "individuālists" bija teju lamu vārds, bet pārāk izcelties ar kaut ko bija pat bīstami – padzīs no kolektīva par morālās stājas graušanu. Kolektīvais darbs, kolektīvā atbildība, kolektīvās intereses, proti, vienlīdzība. Izbāzt degunu no grupas nebija pieņemts, ka tik kāds nepadomā: "Re, cilvēks domā tikai par sevi!". Turklāt tajos laikos jebkurš cilvēks no malas varēja paaudzināt svešu bērnu: "Ko tu tāds skumīgs staigā, puisēn?"

Mūsdienās mēs novērtējam personību un tās pašizteikšanos, vienlaikus kaut kas iekšienē nedaudz grauž, ja tavs bērns kopā ar visiem negrib doties ekskursijā, ir kaprīzs autobusā un pievērš sev pārlieku daudz svešinieku skatienu. "Klusāk, klusāk taču! Tūliņ mums tā tantīte aizrādīs!".

("Stāvi uz vietas, bikses sasmērēsi!", "Neuzdrošinies aiztikt – sasitīsi!", "Maizīti vienmēr jāapēd līdz galam!")

Var jau saprast raizes par zābaciņu pārīti deficīta gados, kad veikalos praktiski nekā nebija, taču mūsdienās šāda reakcija izskatās pietiekami dīvaina. Labas veselības atslēdziņa šodien drīzāk būs porcijā mazāks, bet kvalitatīvāks, uzturvielām bagātāks ēdiens, nevis pārēšanās. Speciālie kombinezoni, kas ir ūdensnecaurlaidīgi, audums drošs pret traipu ieēšanos tajā, un apavi tiek ražoti, ņemot vērā bērnu tieksmi, kuriem ir grūti iet garām peļķei, neuzzinot tās dziļumu. Tagad jautājums ir cits – nevis uz visiem laikiem sabojātas bikses, bet gan tas, vai pētniecības interese ir tā vērta, lai lieku reizi iedarbinātu veļas mazgājamo mašīnu. Izvēle ir acīmredzama.

("Ko gribēji, to arī dabūji", "Bet es taču teicu!")

Pret automātisku frāžu lietošanu ieroču nepastāv, ir bezjēdzīgi nostāties uz kara takas pašam ar sevi, sakost zobus, dusmoties un sevi šaustīt. Palīdzēt var nevis karš, bet miers pašam ar sevi, tāpēc, ka – jo vairāk pašam ir iekšējo resursu, jo augstāka varbūtība, ka mēs nepateiksim kaut ko lieku un spēsim sevi labāk pakontrolēt stresa situācijās. Tāpēc ir jēga rūpēties par savu veselību, emocionālo stāvokli.