Jūtu asimetrija? Vai iespējams savus bērnus mīlēt vienādi

Ko tu vairāk mīli – tēti vai mammu? Bērni – pat tie, kuriem izdevies izvairīties no tiešas atbildes, attraucot: "Es mīlu šokolādi!" – piedzīvo trauksmes un vainas sajūtu, ko izraisa šķietami nevainīgais jautājums. Bet, redzams, ka tas nemaz nav tik nevainīgs, ja reiz vecāki no paaudzes paaudzē šādu jautājumu uzdod saviem bērniem, it kā no tiesas cerētu, ka bērni domīgi un nopietni pateiks: "Protams, tevi! Tevi es mīlu par visu vairāk pasaulē!"

Pieaugot un cenšoties analizēt savas jūtas attieksmē pret saviem bērniem, mēs saskaramies ar šī paša jautājuma atbalsi: kuru es mīlu vairāk – dēlu vai meitu, vecāko vai jaunāko? Un vai es pietiekami mīlu savus bērnus? Vai es tos mīlu vienādi? Dažiem vecākiem šīs pārdomas var būt patiesi smagas. Kādēļ? Atbilde bieži slēpjas personīgā stāstā jeb pieredzē. Par tēmu, kā mēs mīlam savus bērnus – proti, katru citādi, runā speciālisti portālā "Psychologies".

Ir dabiski mīlēt katru no saviem bērniem atšķirīgi. Aizdomāties ir vērts tad, ja kādam no vecākiem pieķeršanās vienam no viņiem kļūst pārāk spēcīga, ja mēs esam nevis vienkārši aizkustināti, bet aizrāvušies ar šo bērnu. Tādas pārmērīgas jūtas var kaitēt gan šim "objektam", gan arī citiem bērniem. Brāļi vai māsas būs spiesti novērot kaisli, kuru tēvs vai māte izjūt pret vienu no viņiem. Turklāt vecākiem ir grūti noticēt, ka viņi bērnu mīl nevis tādu, kāds viņš ir: vienkārši viņi bērnā saskatījuši daļu sevis, uzlikuši fiktīvu priekšstatu par viņu pašu nepiepildītajām vēlmēm un ideāliem. "Narcisma" pilna mīlestība diezin vai palīdzēs bērnam augt – tā pat ir bīstama. Kaut kad – pēc daudziem gadiem, šis pieaugušais, "pārāk mīlētais" bērns, sēžot psihoanalītiķa dīvānā, atklās, ka ne jau mīlestība uz mūziku lika viņam kļūt par mūziķi, bet gan prieks, ko tēvam sagādāja viņa klavierspēle.

Vairāku iemeslu dēļ – saikne ar savu bērnu ir viena no sarežģītākajām, ko spēj radīt pieaudzis cilvēks. Mūsu jūtas pret mūsu pašu bērniem ietekmē īpatnības attiecībās starp vecākiem, ģimenes vēsture, saskarsmes pieredze ar citiem cilvēkiem.

"Bērnībā mēs redzējām, kā mamma ar tēti bezgalīgi spēlēja ar mums "atšķirībās un gaidās" – salīdzināja mūs ar brāļiem, māsām un vienkārši bērniem no malas. Mēs atceramies, ko tad jutām, un negribam, lai mūsu bērni piedzīvotu ko līdzīgu," stāsta psihoterapeite Nataļja Djatko.

Mēs sevi pārliecinām, ka savus bērnus nu gan mēs mīlēsim vienādi, un pieprasām no sevis līdzīgas attiecības ar katru, bet to sasniegt nav iespējams. Tas tādēļ, ka kā atbilde parādīsies vien vainas sajūta attiecībā pret to bērnu, kurš tevi tracina vai nepabaro tavu lepnumu par sevi.

Bērni nelīdzinās viens otram, un mūsu saikne ar katru no viņiem ir dabiska un unikāla.

"Pat ja vecāki to īsti neapzinās, viņu jūtas pret katru no bērniem ir īpašas. Saikne, kas vieno māti un meitu – pusaudzi, nav tā pati, kas vieno viņu ar dēlu – pusaudzi. Mēs nevienādi mīlam 20 gadus vecu jaunieti un pusotru gadu vecu mazuli. Arī bērna raksturam un personības īpašībām ir nozīme. Mēs neapzināti sasaistām viņu īpašības ar savām, radot pamatu īpašām, neatkārtojamām attiecībām," skaidro psiholoģe Svetlana Krivcova.

Bet atzīties (pat pašam sev) tajā, ka mēs mīlam bērnus dažādi, nav pieņemts. Vēl jo vairāk, – tas šķiet pat nepiedienīgi: ja nav vienlīdzības, tātad, vienu bērnu es mīlu vairāk, nekā citu?

"Patiesībā pat tie vecāki, kuri paši ir pārliecināti, ka bērnus mīl vienādi, aprakstot savas jūtas vienmēr atceras, cik dažādi katrs no bērniem nācis pasaulē, cik ļoti viņi atšķirīgi uzvedas vienās un tajās pašās situācijās... Viņu stāsts nodod tās unikālās jūtas, kuras viņi patiesībā piedzīvo pret katru no bērniem," skaidro Djatko.

Ārste-pediatre un bērnu psihoanalītiķe, francūziete Fransuāza Dolto bieži ir atkārtojusi: daudziem brāļiem un māsām (bioloģiski patiesi vienu vecāku bērniem) ir absolūti dažādi vecāki. Ko tas nozīmē? Katrs bērns pasaulē nāk konkrētā tēva un mātes dzīves brīdī. Sieviete, kura laidusi pasaulē otro bērnu 35 gadu vecumā, vairs nav tā, kura pirmdzimto dzemdējusi 19 gados. Vai ir iespējams iedomāties, ka viņas attieksme pret šiem diviem bērniem būs vienāda?

"Mēs ar sievu plānojām otrā bērna dzimšanu, jo gribējām, lai Katerīnai būtu māsiņa – sākumā rotaļu biedrs, bet pēc tam vienkārši tuvs cilvēks uz visu dzīvi. Tagad meitai ir jaunākā māsa, un Katerīna viņu neieredz. Un prasa: "Aizvāciet viņu!" stāsta tētis Sergejs.

Daudzi vecāki sirds dziļumos tic, ka bērna greizsirdība pret māti un tēvu – notiek vien citās ģimenēs. Mēs esam pārliecināti, ka paši nekad neatkārtosim viņu kļūdas, kas piespiež bērniem būt greizsirdīgiem un skaudīgiem.

"Es nekad nesalīdzināšanu bērnus, saka mammas, gaidot otru bērnu. Nekad nenostāšos kāda pusē konflikta laikā un nekad mūžā kādu no bērniem nemīlēšu vairāk. Ja abi bērni zina, ka viņi tiek mīlēti vienādi, kādēļ gan viņiem būtu jākaro un jāsacenšas savā starpā?" mudina aizdomāties psiholoģe.

Bet bērni uz šo situāciju raugās citām acīm: "Es gribu būt vienīgais". Lai novērstu aizvainojumus, vecāki cenšas, piemēram, viena bērna dzimšanas dienā pasniegt mierinājuma dāvinājumu arī otram bērnam vai nekad neļauj sev uz ilgu laiku palikt divatā ar kādu no bērniem.

"Tāda 'izlīdzināšana" bērnus nedara laimīgus – tā vien kavē katra bērna individuālo attīstību. Kvantitatīvi novērtējot mūsu mīlestības mēru – mazāk, vairāk, spēcīgi, kaislīgi – mēs tikai veicinām bērnu greizsirdību. Mēs dodam iespēju ar mums manipulēt. Bērni pie tā viegli pierod: "Tu vienmēr mani rāj – tu mani vienkārši nemīli!" Vai arī: "Tu taču man piedosi, jo es taču esmu tava visvismīļākā princese!" skaidro Djatko.

"Ģimenē biju jaunākā un daudzus gadus piedzīvoju sevī divas spēcīgas emocijas vienlaikus: maigu beznosacījuma vecāku mīlestību un atklātu nepatiku no vecākās māsas, kura manī saskatīja sāncensi. Kad pati gaidīju otro bērnu, domāju tikai par vienu: nepieļaut atkārtošanos! Nevienam no maniem bērniem nav jājūtas slikti. Pirmais gads dzīvē "pa divām frontēm" izrādījās ļoti smags. Jaunākā dēla Antona slimošana piespieda mani ar viņu divatā pavadīt daudz laika. Tas raisīja vainas sajūtu, un es pārslēdzos uz otru dēlu (viņš ir vecāks par jaunāko par diviem gadiem). Pēc tam man šķita, ka jau pārāk rūpējos par vecākā dēla attīstību, un mazais aug kā zāle pļavā. Mana "mētāšanās" turpinājās ilgi: katrs bērns vilka deķīti uz savu pusi. Protams, neiztika bez aizvainojošiem pārmetumiem: "Tu viņu mīli vairāk!". Arī es pati sev ne reizi vien kautrīgi vaicāju: "Kuru no viņiem tu tomēr mīli vairāk?" Un ar atvieglojumu sapratu, ka manas jūtas pret katru no bērniem ir spēcīgas un dziļas. Vēl ir arī trešā mīlestība – pret viņiem abiem kā vienotu veselumu, kā brāļiem. Es fiziski sajūtu, kad viena no dēliem nav blakus: skumjas par viņa neesamību traucē pilnā mērā mīlēt otru. Skolas gados situācija nedaudz sakārtojās. Šķiet, ka zēni saprot, ka es vairāk uzmanības veltu tam, kuram konkrētajā brīdī tas vairāk vajadzīgs. Es nepagurstoši katram atsevišķi atkārtoju, cik stipri viņu mīlu. Bet nekad nesaku, ka mīlu viņu vairāk, nekā otru brāli, jo tā nav patiesība," atklāti stāsta mamma Oksana.

Pieņemsim, ka tu patiesi visus savus bērnus mīli dažādi, tāpēc sev pavaicā: kā tieši es viņus mīlu un ar ko ir saistītas šīs jūtas? Zanē man patīk viņas maigums, viņa allaž ir tik labsirdīga un uzmanīga pret tuviniekiem, Andrejā – jautrība un nerimstoši kūsājoša enerģija, bet mazās Annas klātbūtnē mani burtiski pārņem laimes sajūta tāpat vien, ka viņa ir pasaulē. Akcentē to, kas viņos atšķirīgs, kādās jomās viņi nav līdzīgi viens otram, un saki viņiem par to.

Vai šāda pieeja var traumēt bērnu? "Tikai tajā gadījumā, ja mamma vai tētis atklāti atstāj novārtā kādu no bērniem, vai tieši otrādi – pārāk uzsver savas jūtas pret vienu no bērniem," uzskata Djatko.

Jebkuras galējības ir sliktas. Katru reizi vienam bērnam paskaidro, kāpēc šajā brīdī tu velti savu uzmanību otram. Piemēram: "Es ar tavu māsu braukšu uz veikalu, jo viņai jānopērk jauns apģērbs, bet ar tevi spēlēju lotto, jo tā ir tava iecienītākā galda spēle."

Tajā pašā laikā pievērs uzmanību katram bērnam pa savam: vienam ir nepieciešams fizisks kontakts, citam vajadzīgi vārdi, bet trešajam – nevis vārdi un bučas, bet sajūta, ka vecāki vienmēr ir viņa pusē, ka viņi ir uzticama aizmugure. Vēl ceturtajam, tieši otrādi, nepieciešama brīvība un iespēja parādīt savu patstāvību.

"Bērniem ir labi tikai tad, kad mēs izveidojam attiecības ar katru no viņiem atsevišķi. Tāpat kā mammai un tētim nevar būt absolūti vienādas prasības pret bērnu, tā arī katram no bērniem jābūt savām, unikālajām attiecībām ar katru no vecākiem. Tas apstiprina viņu neatkārtojamību, viņa personības vērtību: "Es esmu tāds, kāds esmu, un mani vecāki to redz un ciena". Tāda attieksme bērnos rada sajūtu, ka viņa personība ir svarīga, māca uzticēties sev un cienīt pašam sevi," norāda psiholoģe Krivcova.

Diemžēl, bet daudzi no personīgās pieredzes zina, cik mokoša ir greizsirdība un naids, ko bērns bērnībā var piedzīvot pret saviem vecākiem. Mēs redzam, kā no šīm jūtām cieš mūsu bērni. Un turpinām cerēt, ka šis smagi pārslogotais kuģis viegli un graciozi peldēs uz skaisto "utopijas" salu, kur visi viens otru mīl vienādi un kur valda miers un sapratne. Lai cik tas dīvaini nebūtu, tā vietā, lai domātu, kā uz turieni tikt, mums nāksies mainīt mērķi.

"Iedomājies ligzdiņu ar daudziem putnēniem. Viņi čiepst un atpleš knābīšus, kad putnu māte atnes viņiem ēdienu. Kā viņa izlemj, kuram no viņiem atdot šo tārpiņu? Jo čiepst taču visi – gan tie, kuri jau pabaroti iepriekšējā atlidošanas reizē, gan tie, kuri jau sen gaida... Vai putnu pasaulē ir taisnība – tādu, kādu mēs to iedomājamies: lai mīlestības un ēdiena būtu līdzīgās devās? Mēs nezinām – zinām vien to, ka putnu mammai ir jāpabaro katrs, lai visi viņas putnēni izaugtu un izlidotu no ligzdas. Pasaule iekārtota nevis tā, lai visiem viss būtu vienādās devās, bet tā, lai katram būtu iespēja izdzīvot un izaugt," skaidro eksperte Margarita Žamkočjana.

Mēs bieži atrodamies tradicionālo priekšstatu ķīlnieku lomā, domājot, ka mums visi savi bērni jāmīl vienādi, bet viņi greizsirdīgi seko, lai tikai kādam netiktu vairāk uzmanības un mīlestības.

Patiesībā glābšanās ir pavisam citāda: sniegt katram bērnam to, kas viņam nepieciešams konkrētajā brīdī. Tādā veidā mēs arī palīdzēsim viņa brāļiem un māsām saprast: brīdī, kad viņiem būs nepieciešams atbalsts un iesaiste, viņi droši ar to varēs rēķināties. Un tieši šīs zināšanas, bet nevis abstrakta "vienlīdzīga mīlestība", ļauj bērniem justies komfortabli, pārliecināti un pasargāti.

"Kā es mīlu savus bērnus? Nezinu. Maniem dēliem – dvīņiem ir septiņi mēneši, un laiku pa laikam es sev uzdodu šo jautājumu. Protams, viņi uzvedas atšķirīgi, priecē un kaitina mani atšķirīgu iemeslu pēc. Taču tam nekāda sakara ar mīlestības spēku. Esmu absolūti pārliecināts, ka bērni pieprasa sev diferencētu attieksmi, kādam vairāk vajag stingrību, kādam – maigumu. Šīs prasības diktē pats bērns, un vecākiem ir svarīgi laikus un pareizi saprast, kas tieši šajā brīdī viņam vajadzīgs. Domāju, ka šī atšķirīgā attieksme tomēr ietekmē mīlestību," atzīstas tētis Maksims Potaševs.

"Kad dzima mans pirmais bērns Andrejs, man bija daudz dažādu baiļu, un mīlestība pret viņu vairāk līdzinājās neprātam. Mīlestība pret meitu – pēc pieredzes – ir daudz mierīgāka, apzinātāka un apdomīgāka. Kad gaidīju meitu, es nesapratu, kā viņu varēšu mīlēt, ja tik stipri mīlu dēlu. Bet pēc tam brīnumainā kārtā noskaidrojās, ka manā sirdī vietas pietiek visiem. Un mana mīlestība pret vecāko bērnu kļuva harmoniskāka. Stereotipi par "zēniem un meitenēm"? Diemžēl, tie cieši sēž mūsu apziņā. Piemēram, kad Andrejs taisa kaprīzes, es saprotu, ka ir jāpievelk skrūves, lai viņš izaugtu par "īstu vīrieti". Meitenēm ir atļauts daudz vairāk, tāpēc es ne tik bieži piedzīvoju kārdinājumu kaut ko aizrādīt meitai un virzīt viņu pa pareizo ceļu," stāsta mamma, aktrise Jūlija Meņšova.