Kā saulgriežu laikā lasīti augi var noderēt topošajai vai jaunajai mammai

Mācoties par pirtīžām, dūlu pasniedzēja, vecmāte un ārste Dina Ceple stāstīja par to, ka pirtīžu vanniņai augus mamma var doties lasīt dabā intuitīvi. Vai tie būtu saulgrieži, kad augi ir spēcīgākie – šogad tas ir 21. jūnijā –, vai cits laiks, to var darīt, rimtā pastaigā lasot pa kādam augam no tiem, kas uzrunā. Nav jālasa klēpjiem. Par kuru augu ir sajūta – šo es vēlēšos bērna vanniņā, to noplūc.

Īpašajai vanniņai nav mērķa būt ārstnieciskai, tāpēc nav būtiskas vajadzības meklēt ārstnieciskos augus un meklēt to palīdzošo nozīmi.

Ik pa laikam pirtīžās man ir mammas, kuras augus īpašajai bērniņa vanniņai ir vākušas vasaras saulgriežu laikā, bet mazais dzimst pavisam citā gadalaikā. Un tad šīs skaistās vasaras izjūtas, kad mazulis mīļām domām mierīgā pastaigā gaidīts un augi lasīti viņam, silti tiek atsauktas atmiņā pirtīžās. Citkārt mammas augus meklē īsi pirms pirtīžām. Ziedošajā laikā līdzās agrāk lasītiem augiem, ja tādi ir, liekam arī svaigos.

Ja augiem līdz vanniņai jāgaida ilgi, tos izkaltē un noliek tā, lai neapput. Var arī sapīt augus vainagā, ja vēlas, un ziedus, zaļumus vēlāk plūkt vanniņai no tā.

Ja ir vēlēšanās, pašas mammas pēcdzemdību periodam gan augus var vākt, ņemot vērā to ārstniecisko nozīmi. Par to var lasīt šeit.

Pirtīžas senos laikos bija mazuļa pirmie godi, vēl pirms krustabām, kad bērniņš arī pirmoreiz vannots un uzņemts ģimenē. Bērniņu svinīgi šaurā, uzticamā lokā uzņem ģimenē, pateicas par viņa ienākšanu ģimenē, izsaka vēlējumus dzīvei.

Parasti pirtīžas noritēja astotajā dienā pēc dzimšanas, bet varēja būt arī vēlāk.

Mūsdienās tās norit ļoti dažādā laikā. Tas atkarīgs arī no tā, ko ietver pirtīžas un cik tās ir garas. Esmu dzirdējusi par laiku no pusstundas (kad tikai dzen sarus) līdz septiņām stundām, pēdējā gadījumā vairāk ietverot rūpes tieši par mammu. Skaidrs, ka tik ilgai procedūrai sievietes reti kad jutīsies gatavas drīz pēc dzemdībām. Es pirtīžas parasti veicu piecas līdz sešas stundas, kas ietver gan kopā būšanu, gan rūpes par ģimeni, tomēr visvairāk – tieši individuālo mammas atbalstu. Un tādam laikam sev biežāk sievietes ir gatavas mēnesi līdz trīs pēc dzemdībām.

Jo vairāk kādā norisē ieguldām savus nodomus un enerģiju, jo lielāka svētku sajūta. Tā arī attiecībā uz pirtīžām – jo vairāk abi vecāki un pirtīžu veicējs pirms tam iegulda, jo lielāka atdeve ir svētkiem. Tiesa, es uzskatu, ka visam vajadzētu notikt ar prieku. Piemēram, ja raugāmies vēstījumos par pirtīžām, tur ieteikts ņemt vanniņai tīru avota ūdeni, pat noteikts, kā tas tieši jādara. Agrāk avota ūdens bija tīrākais. Mūsdienās var būt dažādi – kādam no dziļurbuma tas var būt tīrs. Un savs! Avota ūdens kvalitāte var atšķirties. Tāpēc es, plānojot pirtīžas, vienmēr aicinu vecākus izvēlēties – ja ir iespēja atvest avota ūdeni (manai koka vanniņai tie ir ap 20 litriem, nemaz ne tik maz) un tas sagādā prieku, lai bērniņa tētis to gādā. Ja savukārt tas ir vairāk apgrūtinājums un ir pieejams labs ūdens tāpat, es rosinu izvēlēties variantu, kas rada prieku. Biežāk tiešām tēti izvēlas ūdeni vest no avota!

Vecāku ieguldījums gatavojoties ir arī simboliskās lietas, ko liekam vanniņā ar labiem nodomiem. Piemēram, kaltētas maizes gabaliņš, lai vienmēr pietiek maizes, sudrablietiņa – turībai u. tml. Esmu novērojusi, ka īpaši aizkustinoši ir, ja tas ir dāvinājums no kāda būtiska cilvēka. Citreiz pirtīžās piedalās arī bērniņa vecmamma vai vectēvs un liek savu sudraba dāvanu vanniņā.

Vēl ir dažādi citi aspekti, kā vecāki gatavojoties var ieguldīt rūpes.

Agrāk pirtīžas notika pirtiņā. Arī mūsdienās šī tradīcija ir atdzimusi. Tomēr ir vecāki, kas vēlas to piedzīvot savās mājās, kur pirts nav. Man patīk kolēģes izdomātais vārds “vannīžas” – kad īpašo vanniņu bērniņš piedzīvo mājās. Tur ir priekšrocība, ka var iet arī kopā ar mammu lielajā vannā, ja vēlas.

Parasti pirtīžās bērniņu liek izpušķotā vanniņā, kurā ir mammas salasītie augi. Kā vienmēr, jārūpējas, lai ūdens temperatūra būtu droša, tāpat, ja vanniņā ir augi, bērniņu pagriežot uz vēderiņa, jāskatās, lai tie neieiet elpceļos.

Ja iespējams un vecāki tā vēlējušies, ūdeni var sildīt uz dzīvas uguns.

Arī pirtiņā viss notiek rimti, lēnām, pirtiņā ir 40 grādu temperatūra, un vienmēr jāņem vērā, kā bērns siltumā jūtas.

Abos variantos vanniņā bez augiem var likt simboliskās lietas, nosaucot to nozīmi, kā arī sniegt vēlējumus bērna mūžam. Tādējādi vecāki izsaka savus labos nodomus. Reizē ūdens ir kā atdalīšanās simbols, kas pastiprina to, ka bērns nu ir atsevišķa personība.

Gan siltā vannasistabas vidē (var papūlēties, lai tvaika ir vairāk nekā parasti, protams, ievērojot drošības aspektus), gan pirtī var izmasēt bērniņa plecus, muguru, rokas un kājas ar siltu mammas pienu. Ja tā nav, to var darīt arī ar speciāli pagatavotu mīklu.

Vidēji spēcīgi (katra mamma savu bērnu jūt, savukārt pirtīžu veicējs jau zina, kā to darīt) apļveidā ar pāris pilēm piena ādu masējot, no tās var nākt ārā paasi izdalījumi – gaišāki vai tumšāki. Tāpēc tie nosaukti par sariem, jo nedaudz atgādina vīrieša bārdas rugājus. Dažkārt saru nav. Neesmu novērojusi sakarību, ka tas būtu saistīts ar vecumu, kurā bērnam sarus dzen, – tie ir bijuši gan trijos mēnešos, gan ap mēnesi, kā arī to nav bijis dažādos vecumos.

Vecmātes skaidro, ka sari varētu būt saglabājušās sierveida ziedes atliekas, kas, bērniņam esot vēderā, klāja mazuļa ādu un palika vēl dziedzeros. Ticējumos savukārt var lasīt, ka bērni, kuriem nav izdzīti sari, var būt nemierīgāki. Ir vēl citi vēstījumi par saru dzīšanas nozīmi.

Ir vecāki, kas izvēlas to veikt paši, ir, kas talkā aicina kādu palīgu – dūlu, pirtnieku, vecmāti, varbūt draudzeni. Ja ir vēl kāds nevērtējošs, pieņemošs cilvēks, vēl vienas rokas, mamma var saņemt vairāk rūpju, ne tikai bērniņš. Ir pirtnieki, kas to sniedz abiem vecākiem, – tad gan bērniņš būs jāskatās “uz maiņām”.

Mans subjektīvais vērojums pēc daudzām pirtīžu vadīšanām un pēc tam mammas iztaujāšanas par pēcsajūtām ir tāds, ka visvairāk jau nomierina viss kopējais pirtīžu rituāls. Katram gan tas ietver ko citu, un ilgums var ļoti atšķirties, tomēr lielākoties tur ir atbalsts un rūpes par mammu. Kad es vadu pirtīžas, mēs ar mammu vai pāri rimti runājam, kā viņi šobrīd jūtas jaunajās lomās, kā pagājušas dzemdības, kas ir lielākie izaicinājumi šobrīd u. c.Dažkārt šajā sarunā jūtams, kā liels smagums nokrīt no sirds. Dūlas arī speciāli mācījušās, kā uzklausīšanu un sarunu veidot tā, lai tā nebūtu vērtējoša un palīdzētu cilvēkam spēcināties, ieraudzīt sevi un saklausīt... Tad kopīgi ejam pirtiņā, mazais tiek vannots un dzīti sari. Visu laiku ņemam vērā bērna vajadzības.

Katram pirtīžu veicējam ir savs atbalsta pūrs, par to iedrošinu izjautāt, lai mamma šajā dienā justos emocionāli un fiziski pabarota, lai saklausītu sievietes un ģimenes vajadzības. Manā atbalstā viss tālākais ir mammai – skrubītis, maiga iemasēšana vai izšūpošana, speciāla pēcdzemdību aizvēršanās masāža, pēršanās, varbūt vēl sarunas un dziesmas, varbūt kopīga paklusēšana. Pēc sajūtām un spēcinoši.

Fotogrāfijas no manām personīgajām pirtīžām