Patiesība atbrīvo, skarba vai salda. Ko svarīgi ikvienam uzzināt par savu bērnību  (1)

Psihoterapeite Alla Dalita portālā "Psychologie journal" stāsta par dziļākām saknēm ģimenē, kas ietekmē to, ka māte savus bērnus mīl atšķirīgās izpausmēs. Neapzinot šos iemeslus, sāpes no bērnības var vilkties līdzi jau pieaugušam bērnam gadiem. Lūk, virkne ietekmējošo faktoru.

Dzimšanas secība ietekmē attieksmi pret bērnu. Ģimenes vecākais ne vienmēr ir pirmais bērns. Līdz viņam, iespējams, ir bijuši bērni, kas nav izdzīvojuši. Varbūt ir bijusi grūtniecība, kas beigusies ar mākslīgo vai spontāno abortu, vai apstājusies bērniņa sirds. Tas ietekmēs jūtas pret nākamo atvasi. Piemēram, var būt lielāks uztraukums par viņa veselību vai trūkst prieka, var būt it kā nemotivētas dusmas... Un, protams, būs noteiktas gaidas no bērna. Vecāks var gaidīt – lai tikai bērns nemirst un pat nesaslimst, var neapzināti gaidīt, ka šī atvase būs kā mierinājums zaudējuma pieredzē un ka šis bērns dzīvos par diviem, varbūt nesagādās klapatas. Variantu ir daudz. Tādēļ psiholoģija ļoti rūpīgi pēta ģimenes pieredzes.

Ja runa ir vienkārši par vecāko bērnu, ar viņu (bez iepriekšējas zaudējumu pieredzes), visticamāk, vecāki vairāk eksperimentēs audzināšanā savā jauno vecāku satraukumā. Par to ir daudz rakstīts. Tikai jāpiebilst, ka būt vecākajam, raugoties no dzimšanas secības un vecākajam pēc lomas, nav viens un tas pats. Pēdējo ietekmē bērna raksturs un vecāku pozīcija.

Reizēm izpratne par to, kā dzīvoja vecāki laikā, kad tu piedzimi, sniedz daudzas atbildes uz jautājumiem. Tu vari atklāt, ka nopietns stresa avots toreiz bija tavas mātes dzīvošana kopā ar kašķīgu vīramāti. Vai – tēta sānsolis provocēja mātes depresiju.

Iespējams, bija sarežģīta finanšu situācija, kāds ārējs drauds, piemēram, nemiera laiki vai pārcelšanās. Materiālie, sociālie un vēsturiski aspekti, kādos bija tavi vecāki tavā bērnībā, būs ietekmējuši attieksmi pret tevi.

Nebūt ne tik reti bērni dzemdē bērnus. Tendence radīt atvases pēc 30 gadu vecuma, manuprāt, ir ar dažādām priekšrocībām – tādējādi ir lielāka iespējamība, ka bērnam ir nobriedušāki vecāki, tātad šiem bērniem nebūs vajadzības pieaugt agrāk par saviem vecākiem.

Neviens nav mūs mācījis būt par vecākiem. Vecāki atdarināja savu vecāku rīcību. Tagad, protams, ir daudz vairāk pieejamās informācijas un iespēju atšķirīgām pieejām audzināšanām.

Runa ir par attiecībām starp vecākiem, par spēju vispār mīlēt un pašu vecāku piepildītību ar mīlestību.

Man ļoti gribas atkārtot un pastāstīt par to, ka bērniem vajadzētu rasties mīlestībā. Daļai manu klientu, uzzinot, ka tā patiesi ir bijis – viņi radušies mīlestībā – , tas ir sniedzis milzīgu iekšējā atbalsta sajūtu, pat ja pēc tam vecāku attiecības ir ļoti mainījušās. Bērni ir tendēti domāt, ka viņi ir vainīgi pie vecāku strīdiem. Bet zināt, ka esi mīlestības auglis, ir patīkami – piekritīsi? Tas, ka mīlestība var beigties, ir jau pieaugušo atziņa. Tāpēc mēs veidojam secinājumus atbilstoši piedzīvotajam no trīs četriem gadiem, jo atmiņas glabājas apzinātā vecumā. Tas nozīmē, ka secinājums "starp vecākiem nav bijusi mīlestība", var pamatoties izmainītā informācijā, pareizāk sakot, tās trūkumā. Tas, ko glabājam atmiņās līdz trīs gadu vecumam, ir mums nepieejams apzināti, tā ir veidotas mūsu smadzenes.

Savā praksē esmu mainījusi priekšstatu par savu dzimšanu cilvēkiem, kas ieņemts izvarošanas laikā. Izpētot notikumus ar skaidru galvu un zināšanām, klients spēja ieraudzīt, ka nekontrolēts seksuālais akts no vīrieša puses bijis nekas cits kā mēģinājums iegūt tuvību un aizlāpīt dvēseles caurumus. Tas nekādi neattaisno rīcību, taču tas palīdzēja izprast iespējamos slēptos motīvus. Tas saknē mainīja klienta priekšstatus par sevi. Cilvēks vairs neizjuta sevi kā naida un agresijas augli, tika vaļā no kauna sajūtas.

Man gribētos daudz pateikt par spēju mīlēt. To diemžēl prot ne tik daudzi cilvēki. Taču tad es novirzīšos no galvenās raksta tēmas. Tāpēc pietiks tikai ar vienu faktu. Man daudzkārt nācies palīdzēt saviem klientiem noņemt smagu jūtu un attieksmes pret sevi slogu, palīdzot ar sapratni, ka viņu vecāks vienkārši nav bijis spējīgs mīlēt. Ka iemesls nav viņš un viņš ir mīlestības cienīgs. Vienkārši tā notiek. Man nākas strādāt ne tikai kā savu klientu "advokātam", bet arī kā viņu vecāku "advokātam", citreiz – pat visas dzimtas aizstāvim.

Šeit es domāju ne tikai mīlestību, bet arī norises, kas saistītas ar attiecībām. Par to sarakstīts daudz grāmatu. Es teikšu tikai vienu – ir ļoti svarīgi uzzināt, kaut vai tikai pieaugušā vecumā, ka vairumu mūsu vecāku jūtu pret mums veido pārnese. Attīrot slāni pa slānim visas šīs jūtas, mēs varam ieraudzīt pat to, ko mūsu vecāki neredzēja, viņi neiepazina mūs pa īstam. Viņi redzēja mūsos viens otru un savus vecākus. Šī nepatīkamā atklāsme var kļūt dziedinoša un atbrīvot mūs no virknes ilūziju. Šo atklāsmi var pavērst arī otrādi – klientiem mēdz būt pārsteidzoša atklāsme, ka viņi pa īstam nav iepazinuši savus vecākus, neizprotot viņus.

Kad man jautā, kāpēc to visu pētīt, lūk, atbilde – zināšanas atbrīvo. Sievietei uzzināt, ka tavs tēvs uz tevi dusmojās nevis tāpēc, ka ar tevi kaut kas nebija kārtībā, bet tādēļ, ka vēlējās no tevis saņemt mīlestību, ko nav saņēmis no savas mātes (klasiska pārnese), visu apgāž no galvas beidzot uz kājām. Ieraudzīt agresīvā, neapmierinātā tēvā mazu, līdz galam nemīlētu puisēnu, var pilnībā palīdzēt sievietei mainīt skatījumu uz pasauli. Un tu sapratīsi, ka visas tavas pretenzijas pret sevi un vīriešiem pamatojas tavās kā bērna jūtās, nevis realitātē.

Tādēļ – spēks ir patiesībā. Skarbā vai saldā. Agri vai vēlu. Nebaidies uzzināt patiesību. Tas atbrīvo. Patiesība nevar nogalināt. Tāpat kā ilūziju zušana. Nogalināt tevi var jebkas, ja iekšēji un ārēji nebūs atbalsta. Taču patiesība palīdzēs aprēķināt spēkus un atrast atbalstu tur, kur tas nepieciešams. Tevi neglābs ilūzijas, pat ja tās ir brīnišķīgas.