Ko atklāj Latvijā veikts pētījums par vecāku zaudējušu pusaudžu sērām  (2)

Pētījumu 2020. gadā veica klīniskā psiholoģe Estere Kvelde Latvijas Universitātes maģistra darba gaitā, darba vadītāja: profesore Sandra Beatrice Sebre, Ph. D.

Sniedzot palīdzību sērojošām ģimenēm ar bērniem atbalsta programmā "Kalniem pāri", psiholoģei Esterei Kveldei radās vērtīgi novērojumi. Proti, iepazīšanās sarunā, kurā tiek pārrunāts ģimenes zaudējums, kā arī bērna un vecāka sērošanas izjūtas, ģimene bieži vien pārsteigti secina, ka uzzināja daudz jauna viens par otru. Citreiz mamma vai tētis pirms tikšanās stāsta, ka bērni nemaz tik ļoti nepārdzīvo notikušo, labi tiek ar visu galā, bet sarunas laikā atklājas, ka pārdzīvo gan, tikai vecāks par to nenojauš. Kā vecāki, tā pusaudži atzīst, ka vienas no lielākajām grūtībām ir runāt vienam ar otru par savām izjūtām un piedzīvoto zaudējumu, līdz ar to daudzās ģimenēs sēras kļūst par tabu tēmu, kas bieži vien sarežģī un pastiprina sērošanas norisi pusaudžiem. Esterei Kveldei radās vēlme izpētīt, kā komunikācija sērojoša pusaudža ģimenē un pusaudža attiecību tuvums ar galveno aprūpētāju (kas var būt gan palikušais vecāks, gan jauns aprūpētājs) saistās ar pusaudža piedzīvotajām sērām. Šī pētījuma laikā tika adaptēta arī sērošanas aptauja, kas mēra bērnu un pusaudžu sērošanas intensitāti.

Pētījumā piedalījās 51 pusaudzis, kurš pēdējo sešu gadu laikā bija zaudējis vienu vai abus vecākus. Pusaudžu vidējais vecums bija 14 gadi, un lielākā daļa bija zaudējusi tēvu (72 procenti). 20 procentiem pusaudžu bija mirusi māte, un astoņi procenti bija zaudējuši gan māti, gan tēvu. Jāņem vērā, ka specifiskās izlases, kā arī valstī izsludinātās ārkārtas situācijas dēļ neizdevās aptaujāt iepriekš paredzēto dalībnieku skaitu, tādēļ pētījuma rezultāti jāvērtē piesardzīgi.

Zaudējot vecāku, pusaudzis zaudē ne vien pašu tuvāko cilvēku, bet bieži pieredz arī sekundāros zaudējumus: samazinātu labklājības līmeni, mazāku kopīgi pavadīto laiku ar palikušo vecāku, dzīvesvietas un skolas maiņu, reizēm arī valsts maiņu, mazākas iespējas socializēties ar draugiem, atbildības un pienākumu palielināšanos, kā arī lielāku stresu attiecībās ar palikušo vecāku.

Palikušais vecāks var kļūt depresīvs un emocionāli nepieejams, kas pusaudzim šajā grūtajā brīdī, kad nepieciešamas papildu rūpes un atbalsts, var būt traumatiski.

Ja bērnam nomiris vienīgais vecāks, līdztekus iepriekš minētajiem zaudējumiem pusaudzis piedzīvo arī ģimenes zaudējumu un adaptāciju jaunā ģimenē vai ārpusģimenes aprūpes iestādē. Latvijā nav pieejami statistikas dati par to, cik daudz bērnu ir miris vecāks, tomēr attīstītajās valstīs, kur šādi dati ir pieejami (ASV, Apvienotajā Karalistē), tie svārstās četru procentu robežās. Domājams, ka līdzīgs procents bērnu arī Latvijā vecumā līdz 18 gadiem piedzīvo viena vai abu vecāku nāvi.
Drošības izjūta ar palikušo vecāku ietekmē pusaudža sērošanas pieredzi

Piedzīvojot mammas vai tēta nāvi, bērns vai pusaudzis zaudē līdz šim dzīvē nozīmīgākās attiecības. Psiholoģijas zinātnē šo nozīmīgo attiecību izveidošanos, uzturēšanu, kā arī pielāgošanos attiecību pārtraukšanai skaidro piesaistes teorija. Vecāka–bērna attiecību izveidošanos nosaka bioloģiski ietekmēta vajadzība pēc mīlestības un aprūpes, kas ir nepieciešama bērna izdzīvošanai un tālākai attīstībai. Gādīga pieaugušā piesaiste nodrošina aizsargājošu un drošu pamatu, no kura bērns var iepazīt citus cilvēkus un izzināt apkārtējo vidi. Tādējādi piesaistei ir kritiski nozīmīga loma bērna psiholoģiskās labklājības veidošanā un tā sniedz pamatu personības attīstībā un socializācijā.
Nomirstot vecākam, bērns zaudē ne vien sasaisti ar mirušo vecāku, bet arī ierastās pasaules kārtību, pazīstamo vecāka uzvedību, rūpējoties par bērnu, tuvumu, mierinājumu un iepriekš saņemto atbalstu no mirušās personas. Pusaudža sērošanas intensitāti ietekmē tas, cik lielā mērā mirušais vecāks pildīja galvenās piesaistes personas lomu, sniedzot pusaudzim drošību un aizsardzību.

Estere Kvelde min, ka liela nozīme sērošanā ir tam, cik droši pusaudzis jūtas attiecībās ar palikušo aprūpētāju: "Pieaugušā emocionālais siltums, atbalstoša attieksme un audzināšanā pielietotas konsekventas disciplinēšanas metodes veicina pusaudža spēju adaptīvi pielāgoties dzīvei pēc vecāka nāves. Šādās attiecībās pusaudži vairāk uzdrīkstas izpētīt sarežģītās emocijas, kas rodas sērošanā, kā arī ātrāk atgriežas pie normālas rutīnas."

Pusaudža attiecības ar palikušo vecāku var vai nu sekmēt, vai nomākt adaptīvu sērošanu. Efektīva un atvērta vecāka–bērna komunikācija ir nozīmīgs aizsargfaktors sērošanā. Vecāka spēja komunikācijas laikā būt iejūtīgam un uzmanīgam pret sērojošo bērnu saistās ar zemākiem depresivitātes un labākiem veselīgas sērošanas rādītājiem, secināts ārvalstu pētījumos. Tomēr vecākam, kurš pats piedzīvo akūtas sēras un, visticamāk, saskaras ar pārmaiņām ģimenes finansiālajā situācijā, sociālajā stāvoklī, kā arī spiests uzņemties jaunus pienākumus mājās un darbā, var būt grūtības panākt šādu iesaistīšanās līmeni. Izjūtot vecāka emocionālo jūtīgumu, arī bērns var izvairīties runāt par zaudējumu, lai pasargātu vecāku no pastiprinātām sērām. "Šādi bērns upurē savas vajadzības un ir spiests sērot vienatnē. Īstermiņā izvairīšanās pieminēt zaudējumu un ar to saistītās emocijas darbojas kā plāksteris – uz mirkli paliek vieglāk, jo netiek uzjundītas spēcīgās emocijas, tomēr ilgtermiņā tas sāpes var pastiprināt, kā arī veicināt neveselīgas sērošanas norisi," skaidro psiholoģe.

Pieaugušajam dzīves laikā visbiežāk radusies pieredze, kā pārdzīvot dažādus zaudējumus, kas palīdz vieglāk virzīties cauri sērām. Savukārt bērnam vai pusaudzim, kuram šādas pieredzes nav bijis, nav arī izpratnes, kā palīdzēt sev šajā grūtajā ceļā. Bērni uzmanīgi vēro pieaugušo – kā ar emocijām tiek galā vecāks. Ja vecāks ieiet savā guļamistabā, aizver durvis un par zaudējumu nerunā, bērns centīsies atkārtot to pašu. Tomēr palikšana vienam ar intensīvajām sērošanas izjūtām ilgtermiņā var radīt bīstamas sekas. Ja pieaugušais bērna klātbūtnē var paraudāt, pieminēt mirušo vecāku, iedibināt kādu rituālu mirušā piemiņai, atcerēties kopīgi piedzīvotos brīžus, kā arī akceptēt bērna izjūtas, bērns iemācās, ka sērot ir dabiski un ar laiku – dziedējoši.

Estere Kvelde stāsta, ka praksē bieži vien nākas saskarties ar ģimenēm, kuras nav gatavas atklāt bērnam vai pusaudzim vecāka nāves iemeslu. Piemēram, ja vecāks izdarījis pašnāvību vai pārdozējis apreibinošas vielas, tas no bērna tiek slēpts. Lai arī vecāks vēlas pasargāt savu bērnu, tas visbiežāk veicina pretēju efektu – bērns attīsta fantāzijas par vecāka nāvi, kas bieži vien ir briesmīgākas nekā patiesība, tādējādi pastiprinot sērošanas intensitāti. Pieredzēts arī, ka jaunākiem bērniem vairākus mēnešus netiek paziņots par vecāka nāvi, stāstot, ka mirušais vecāks devies komandējumā vai strādā ārzemēs, vai arī maziem bērniem tuvinieka nāve tiek pasniegta tik tēlaini, ka atvase neuztver notikušā nozīmi: "Tētis tagad dzīvo uz zvaigznītes." Bērns uz to atbild: "Nu tad lidojam pie tēta ciemos!"

Pētījumā arī secināts, ka pusaudžiem, kuri pēc vecāka nāves turpina dzīvot līdzšinējā ģimenē ar palikušo vecāku, sēras noris mazāk intensīvi nekā pusaudžiem, kuri dzīvo jaunā ģimenē ar aizbildni. Lielākā daļa bērnu, kas dzīvo ar aizbildni, piedzīvojusi abu vecāku nāvi, kas ir milzīgs trieciens bērna psihoemocionālajai, fiziskajai un sociālajai labklājībai. Liela nozīme pusaudža adaptācijā jaunajā ģimenē ir aizbildnim – ja viņš piedzīvo intensīvas sēras, jaunu piesaistes attiecību izveidošanās var tikt apgrūtināta. Tādēļ šajā sarežģītajā periodā kā pusaudzim, tā aizbildnim ir svarīgi saņemt psiholoģisku atbalstu.

Pētījuma rezultāti rāda, ka augstāka drošības sajūta pusaudzim piesaistes attiecībās ar palikušo vecāku saistās ar atvērtāku pusaudža–vecāka komunikāciju un zemākiem pusaudžu sērošanas intensitātes rezultātiem. Kā arī otrādi – zemāka drošības sajūta attiecībās ar palikušo vecāku saistās ar noslēgtāku pusaudža–vecāka komunikāciju un augstākiem sērošanas rādītājiem.

Autore norāda, ka pētījumā atklāts mediācijas efekts – drošā piesaiste nozīmīgi mediē attiecības starp komunikāciju un sērošanu. Lai paskaidrotu mediācijas efektu, vispirms jāpaskaidro attiecības starp visiem trim pētītajiem fenomeniem – komunikāciju sērojošā ģimenē, drošības sajūtu attiecībās ar palikušo vecāku, kā arī pusaudža sērošanas intensitāti:

"Vienkārši izsakoties, sērošanas komunikācijas veiksmīgai norisei ir būtiski, ka pusaudža un galvenā aprūpētāja starpā valda drošības sajūta piesaistes attiecībās. Ja attiecības nav balstītas uz drošības sajūtu, vecāka centieni runāt ar pusaudzi par zaudējumu varētu tikt noraidīti, savukārt drošās attiecībās uztverti kā palīdzoši," skaidro psiholoģe.

Ja jūsu ģimene, kurā aug bērns vai pusaudzis, piedzīvojusi tuva un nozīmīga cilvēka nāvi, ir iespējams gūt bezmaksas psiholoģisko palīdzību "Kalniem pāri" atbalsta programmā, kas tiek īstenota sadarbībā ar Latvijas SOS Bērnu ciematu asociāciju.