Teica, ka meita nestaigās, tagad sporto. Septiņu bērnu un audžubērnu mammas stāsts

Vecākajai meitai Ievai šobrīd ir 18 gadu. Ja pirms meitas piedzimšanas Ivita bija nedroša un kautrīga, pēc tam šķitis, ka viņa var visu, radies spēks un drosme. Pēc trim gadiem piedzima otrā meitiņa Inese, priekšlaicīgi. “Toreiz Valmierā dakteri nesolīja neko labu – saprotiet pati, ko nozīmē piedzimt 28. nedēļās. Visticamāk, tur nekā nebūs – nestaigās, neredzēs... Viņai bija asinsizplūdums galvā, 3.-4. pakāpes retinopātija (tas nozīmē, ka acīs varētu nepareizi attīstīties asinsvadi un bija risks zaudēt redzi). Baidījāmies par garīgo attīstību un bērnu cerebrālo trieku, jo asinsizplūdums bija paliels. Pēc gada likās, ka simptomi sāk atkāpties – meita redz un attīstība lēnām notiek. Tomēr pamanīju, ka vienu dienu viņa smuki staigā, otrā paiet divus soļus un jocīgā veidā krīt. Devāmies pie neirologa un laicīgi atklājām epilepsiju, viņa padsmit gadus lieto zāles un nenonāca līdz smagām lēkmēm.

Pirmie divi gadi ar Inesi vairāk pagāja slimnīcās un sanatorijās nekā mājās. Ja vien varēja izmantot kādu terapiju, to īstenojām. Par šo laiku man ir vainas apziņa pret Inesi, jo man likās, ka es viņu uztvēru kā mazu pacienti ar zāļu sarakstiem. Bija periods, kad viņai bija jālieto 11 dažādu tablešu dienā. Nespēju par viņu priecāties kā mamma par bērnu – ja viņa pavilka rociņu, es jau vēroju, vai tikai nav paaugstināts tonuss. Satraucos par viņu kā mediķis. Kā mamma priecāties par Inesi spēju tikai pēdējos gados.