"Labdien! Esmu trīs gadus veca bērna mamma! Bērns ir Latvijas pilsonis, no pusotra gadu vecuma apmeklē dārziņu Latvijā. Tēvs nav Latvijas pilsonis. 2019. gadā tika saņemts tiesas lēmums par visu, kas saistīts ar vecākiem un bērnu. Esmu galvenais aizbildnis, un tēvam ir noteikta tikšanās kārtība. Šogad tēva plānos notikušas izmaiņas, un viņš vēlas bērnu 50/50. Tēvs grib mēnesi bērnu Latvijā un mēnesi Igaunijā, neskatoties uz to, ka bērns jau iegūst izglītību Latvijā. Vai kaut kas tāds vispār ir iespējams? Paldies!" pēc padoma "Latvijas Vēstneša" (LV) portāla "E-konsultāciju" sadaļā vaicā Kristīne.
Atbildi sniedz portāla pārstāve Edīte Brikmane: "Katrā ziņā jāņem vērā tas, vai šāda aizgādības tiesību īstenošanas kārtība atbilst bērna interesēm, materiālajai un emocionālajai labklājībai. Piemēram, ja vecāku dzīvesvietas atrodas tuvu viena otrai un bērns vienu nedēļu dzīvo pie mammas, bet otru nedēļu pie tēva, iespējams, šāda aizgādības tiesību īstenošanas kārtība būtiski nemaina bērna ikdienas režīmu un iespējas apmeklēt skolu, ārpusskolas nodarbības, saņemt medicīnas pakalpojumus, tikties ar draugiem u. tml.
Taču, ja vecāki dzīvo dažādās attālās pilsētās vai pat valstīs, situācija ir sarežģītāka un piedāvātais variants sākotnēji šķiet pat neiespējams, jo, kā jau minēts, bērnam ir jāapmeklē bērnudārzs, skola, ārpusskolas nodarbības, galu galā ir nepieciešams ģimenes ārsts.
Jāņem vērā, ka diezin vai viens no vecākiem būs ar mieru, ka ikdienas rūpes, kas saistās ar skolas, ģimenes ārsta apmeklēšanu utt., balstās uz viņa pleciem, kamēr brīvdienu atpūta un izklaides paliks otra vecāka ziņā. Tāpat ir jāņem vērā, ka bērni mēdz slimot. Līdz ar to, ļoti iespējams, veidosies situācija, ka pie viena vecāka bērns tomēr dzīvos vairāk nekā pie otra un laika gaitā veidosies augsne strīdam par dažādiem jautājumiem, piemēram, turpmāko uzturlīdzekļu maksāšanas kārtību.
Tāpēc lielākajā daļā gadījumu tomēr bērna ikdienas aprūpi uzņemas viens no vecākiem, kamēr otram vecākam ir pienākums maksāt uzturlīdzekļus un saskarsmes tiesības ar bērnu. Ir iespējams noteikt ļoti precīzu saskarsmes tiesību izmantošanas kārtību, piemēram, konkrētu nedēļas dienu pēcpusdienas (kas, dzīvojot dažādās valstīs, nebūs iespējams), katra otrā nedēļas nogale, katrs otrais brīvlaiks, vecāka atvaļinājuma laiks u. tml.
Jebkurā gadījumā, ja vecāki vienoties nespēj, strīds jāizšķir tiesā, kas, ievērojot bērna vislabākās intereses, lems par bērna ikdienas aizgādību vai pat atsevišķu aizgādības noteikšanu, dzīvesvietu, saskarsmes tiesībām, uzturlīdzekļiem un citiem no aizgādības tiesībām izrietošajiem jautājumiem (atkarībā no prasības satura un konkrētajiem apstākļiem atsevišķos gadījumos izprasot arī bāriņtiesas atzinumu).
Tiesību aktos noteiktais kritērijs, izšķirot strīdu par bērna ikdienas aizgādību, kā arī par tiesībām noteikt bērna dzīvesvietu, ir bērna intereses. Likumā nav noteiktas kaut kādas priekšrocības vienam vai otram vecākam. Līdz ar to, ja strīds tiek izšķirts tiesā, tiesai ir jāpārbauda un jāizvērtē arī vecāku objektīvās iespējas nodrošināt pilnvērtīgai bērna attīstībai nepieciešamos apstākļus, vecāku subjektīvās iespējas (personiskās īpašības, viņu spēja audzināt bērnu, vecāku pienākumu izpratne, morālā stāja, veselības stāvoklis un citas iespējas), kā arī bērna subjektīvo attieksmi pret katru no vecākiem (pieķeršanās tiem, vēlēšanās dzīvot kopā ar vienu vai otru vecāku un citi apstākļi). Arī gadījumos, kad ir jāizšķiras par bērna dzīvesvietu starp divām valstīm, galvenais kritērijs arvien ir bērna intereses. Tiesu praksē šādās situācijās tiek vērtēts, kura ir bērna ierastā un pastāvīgā dzīves vide (nevis valstiskā piederība).
Kopumā situācijas apraksts liecina, ka šo jautājumu vēlams risināt ar ģimenes tiesībās un pārrobežu strīdos kompetenta zvērināta advokāta palīdzību."
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
