Vismaz ar trešo puika sanāca... Pupi nemaisa? Netaktiskāko personisko izteikumu tops  (6)

Tā portālā "Psychologies" tēmu aktualizējusi režisore Jeļena Pogrebižskaja.

Man ir draudzene. Viņai ir liela izmēra krūtis. Savos 27 gados viņa ir jau izstrādājusi miljoniem veidu, kā atbildēt svešiniekiem piezīmēm par savām krūtīm.

"Visi, kam vien nav slinkums, atgādina man par manām krūtīm teju ik nedēļu," viņa stāsta, "piemēram, sakot: "Nu, ar tādām krūtīm tev droši vien vīrieši rindā stāv!" Vai: "Jā, kā tavam vīram ir laimējies". Ja no draudzenēm un paziņām es to jau pieņemu samiernieciski, tad, piemēram, volejbolā bija gadījums ar nepazīstamu puisi. Mēs stāvējām līdzās pie tīkla, paceltām rokām, gatavi vajadzīgajā brīdī palēkties un atvairīt bumbu. Un mirkli pirms lēciena puisis pēkšņi pagriezās pret mani un teica: "Pupi nemaisa? Neaizķersi tīklu?" Es tad sadrūmu. Piegāju pie trenera un palūdzu parunāt viņam kā vīrietim ar vīrieti. Arī sabiedriskajā transportā es bieži dzirdu komentārus: "Ak, kādi pupiņi" vai: "Neko sev krūtis..." Un es taču nestaigāju, tās pasniegusi kā uz paplātes un vispār cenšos tās teju līdz kaklam piesegt."

Draudzenes stāsts lika man padomāt par gadījumiem, kad pavisam sveši ļaudis izsacījuši muļķīgus komentārus man, nemaz nedomājot par to, ko es varētu just, to dzirdot. Tie it kā teikti no labas sirds vai kā joks. Un man šķita interesanti noskaidrot, cik bieža ir šī parādība.

Savā sociālā tīkla lapā es aicināju: "Vācu materiālus rakstam. Pastāstiet, lūdzu, par to, kādus netaktiskus jautājums jums uzdevuši cilvēki, kādi bijuši netaktiskākie komentāri?" Un mani vai nobēra ar stāstu par netaktiskumu. Lūk, piemēri no komentāriem!

Līderos ir bērnu radīšanas tēma. Grūtniecība, bezbērnu pāri, bērnu dzimums (tikai puikas vai tikai meitenes), ģimenes papildināšana ar bērniem – saistībā ar šīm tēmām bija visvairāk komentāru. "Labvēļi" tā vien spieto ar saviem jautājumiem kā mušas uz medu.

"Kad tev būs bērni?" "Kad tev būs vēl bērni?" "Un kad tad būs puika? Bet meitene?"

"Kāpēc tev nav bērnu? Nevari? Vai vīrs nespēj?"

Man ir trīs bērni, jaunākais ir puika. Visu laiku dzirdu no apkārtējiem: "Ak, labi, ka vismaz ar trešo sanāca..."

Kad ginekologs uzzināja, ka esmu precējusies, bet nevēlos bērnus, nespēja noticēt, ka es vienkārši nevēlos bērnus. Jautāja – varbūt vīrs dzer, sit? Mēģināja pārliecināt dzemdēt sev, citādi manai dzīvei nebūs jēgas."

Mans vīrs pēc tam, kad bijām zaudējuši mūsu bērniņu astotajā grūtniecības mēnesī, saņēma padomu: nomaini sievu, lai nekas tāds neatkārtotos.

Kad atnācu pie ārsta grūtniecības laikā, gaidot ceturto bērnu, ārste, noņēmusi brilles un ar zīmuli pasitot pa galdu, teica: "Nu un priekš kam jums, muļķēm, to vajag?"

Man bieži jautā: "Vai jums ir bērni no viena vai vairākiem vīriem? Cik vīru jums bijis?"

Mūsu neatkārtojamos līdzcilvēkus, kas rūpējas par nācijas nākotni, ļoti uztrauc ne tikai bērnu radīšanas jautājums, bet arī viss, ko vecāki ar atvasēm dara: kā nēsā, baro, ģērbj u.t.t.

"Māmiņ, ko jūs darāt! Jūsu bērniņš ir bez cepures! Saslims ar meningītu un nomirs!"

Tepat ir nebeidzamie: "Kāpēc mazajam ir plikas kājiņas? Kāpēc tik plāni apģērbts?"

Es pārvēršos par pūķi, kad manam bērnam saka: "Es tevi savākšu, ja raudāsi!", "Vajag dalīties!", "Jāmācās uz desmitniekiem!".

Kad es nēsāju meitu slingā, bieži dzirdu: "Vai jums viņš tur vispār elpo/ir dzīvs/vai nedabūs skoliozi?" Reiz man pajautāja, vai "tur" ir bērniņš vai sunītis. Un vai es nedomāju, ka aizķeršos, pakritīšu un nenospiedīšu bērnu. Arī: "Vai jums nav naudas ratiņiem?"

Pateicīga tēma komentāriem ir figūra. Vai esi tievs vai pilnīgs, notievējis vai pieņēmies svarā, tavs garums un svars – tas viss "labvēļiem" neliek miera. Nedod, Dievs, uz sejas izsitīsies pumpa – uzreiz kāds ar pirkstu norādīs uz to, kad būsiet lielā kompānijā.

Veikalā: "Ja jūs notievētu par kādiem pieciem kilogramiem, mēs uzreiz jums atrastu piemērotu žaketi!"

"Tev vajag notievēt! Ak, tu tik ļoti esi izdilusi! Tev nepiestāv!"

"No kurienes tev rēta?" – man reizēm jautā cilvēki pirmajās piecās iepazīšanās minūtēs, pat nezinot manu vārdu.

"Jūsu izmērs ir metrs 86 centimetri? Oho, cik esat gara. Droši vien jums ir grūti atrast vīrieti?"

Sabiedriskajā transportā brauca apaļīga sieviete skaistos, modernos mini svārkos. Pie viņas pieliecās sirma kundzīte un, glaudot sievietes roku, maigā balstiņā teica: "Meitiņ, klau, ko teikšu – ar tādu dibenu kā tev šādus svārkus nedrīkst nēsāt!"

Vēl viena bagātīga tēma – tava vai tava partnera (kas vēl jo interesantāk) nacionalitāte.

Mans paziņa precas ar vjetnamieti un vērsās pie manis par birokrātiskiem jautājumiem – kādi dokumenti jākārto, kur vērsties (esmu tajā zinošs). Viņš žēlojās, ka visur "liek mietus riteņos". Bet konsulāta sekretāre pat nolasījusi lekciju: "Padomājiet labi, ka pēc tam nenožēlojat."

Rupeklis, kurš "vēl jums tikai labu", nekad nepalaidīs garām cilvēku ar īpašām vajadzībām. Tūlīt pat būs klāt ar saviem padomiem.

Tā kā es bērnu cerebrālās triekas dēļ ļoti kliboju, līdz 23 gadiem man uz ielas nāca nepazīstami cilvēki un ieteica vai nu regulāri iet uz baznīcu un lūgties, vai braukt pie svētajiem uz Urāliem – lai viņi uzliek rokas un izdziedina.

Kad es ļoti kliboju koksartrozes dēļ, man visu laiku jautāja: "Ko tu klibo?" Kad uztaisīju locītavu maiņas operāciju, viena sieviete izteicās pilnīgi bez takta izjūtas, rādot uz mani ar pirkstu: "Un priekš kam viņa taisīja operāciju? – vienalga klibo!"

Bezierunu padomdevējiem ir savs skatījums arī uz kaķiem un suņiem. Piemēram, viņi var nopietni uzskatīt, ka šis pinkainis ir "bērnu aizvietotājs".

Vēl šāds cilvēks reizēm identificē dzīvnieku ar sevi un, ja tu pateiksi, ka taisies kastrēt vai sterilizēt kaķi, viņš saviebsies un teiks: "Ak, atņemsi dzīvniekam visus dzīves priekus!"

Mums ir trīs pieņemtie kaķi un suns. Bērnu nav. Visbiežāk saņemam šādu komentāru: "Labāk būtu adoptējuši bērnu."

Kaut kad paziņa, uzzinājusi, ka mēs beidzot paņēmām kaķi (mēs ilgi īrējām dzīvokli un nevarējam to ieviest, kaut ļoti vēlējāmies), pateica: "Skaties, ka kaķis tev nekļūst bērna vietā!"

Mūsu kaķis slimoja ar diabētu. Kaimiņiene, to uzzinājusi, teica: "Ko tur mocīties, labāk sen jau būtu iemidzinājuši!" Uz to es nenoturējos un atbildēju, ko viņai vajadzēs darīt nākamajā reizē, kad kāds no viņas tuviniekiem slimos.

Uz manu ierakstu ar aicinājumu dalīties ar netaktiskākajiem jautājumiem un komentāriem, ko esat saņēmuši, man uzrakstīja 500 cilvēki. Nevienai tēmai nav bijis tik daudz komentāru.

Praktiski katrs no mums kaut reizi dzīvē ir bijis netaktisks pret kādu cilvēku. Tas pat var sanākt automātiski, neaizdomājoties par to, kā vārdi var otru aizskart.

Domāju, ka iemesls tam, ka esam netaktiski, slēpjas sliktās manierēs, muļķīgā audzināšanā, muļķībā un neprasmē iejusties otra ādā. Ja negribas būt netaktiskam, acīmredzot, jāmācās audzināt sevī vienkāršus iekšējos noteikumus: turi muti aiz zobiem un neļauj vaļu ziņkārībai. Ar laiku tas kļūs par labu ieradumu – nebāzt degunu ne savās darīšanās.