Lai bērns nekļūst par ģimenes 'dievu'. Psihoterapeits Gatis Līdums par pāra attiecībām

Tā par vienu no aspektiem, kas ietekmē dzīvi pārī – "viltus dieviem" – runā dr. Gatis Līdums grāmatā "Pāru (ne)būšanas". Ar izdevniecības "Zvaigzne" atļauju publicējam fragmentu no tās.

Lai turpinātu runāt par šo tematu, droši vien būtu labi izprast, ko mēs saprotam ar jēdzieniem "dievs" un "dieviņi", un ko ar jēdzienu "Dievs Tas Kungs", kad runa ir tieši par pāra attiecībām. Ja runā pavisam vienkārši, tad "dievs" ir tas, kuram es veltu savu laiku, savu uzmanību un resursus uz kādas citas nodarbes vai cilvēka rēķina. Visos laikos un kultūrās cilvēki dieviem ir pienesuši dāvanas, ziedojumus un upurus jeb, citiem vārdiem runājot, cerot uz dievu labvēlību, atrāvuši no sevis un devuši dieviem kādu daļu (nereti pašu labāko daļu) no savā rīcībā esošajiem resursiem.

Kas mūsdienu pasaulē ir tie svarīgie resursi, kuri būtu jāziedo mūsu dzīves dieviem? Neapšaubāmi, tādi ir vairāki, taču ir viens resurss, kurš hierarhijā atrodas pašā augšgalā. Mūsu rīcībā tas atrodas ierobežotā daudzumā, nemitīgi tiek tērēts, un to nekādi nav iespējams atjaunot. Tas ir laiks. (..)

Kāpēc tā notiek, ka skaistie jaunie cilvēki, kuri ir patiesi iemīlējušies un vēl viens otram tikai labāko, dažus gadus vēlāk šķiras, viens otru ienīstot, nereti zākājot un lamājot pēdējiem vārdiem? Ir sajaukti dievi. Tā dieva vietā, kuram bija jākalpo, ir tikuši turēti citi dievi, kas brīnišķīgo pāri "uzmetuši" un "apčakarējuši", kā tautā mēdz sacīt. (..)

Atkārtoju vēlreiz – lai būtu kopā visu laiku. Nevis lai vienkārši paralēli eksistētu reālajā laikā, bet lai kopīgi piepildītu laiku ar jēgpilnām attiecībām. Tātad skaidrs, ka tieši kopā pavadītajam laikam ir jābūt absolūtai prioritātei pāra attiecībās. Taču dzīvē nereti tieši laiks ir tas, kas tiek visiem citiem dieviem, nevis pāra attiecībām.

Savā sistēmiskā psihoterapeita praksē, strādājot ar pāriem, esmu pamanījis, ka šie citi dievi lielākoties ir četri: darbs, hobiji, bērni un vecāki. Iespējams, katram pārim tie nedaudz atšķiras. Kāds varbūt nāk klāt vai netiek pieskaitīts šim sarakstam. Taču prakse rāda, ka pāra saglabāšanas un ilgtspējas vārdā tieši šiem četriem ir jāierāda vieta. Pretējā gadījumā ilgtermiņā pāra attiecības tiek nopietni apdraudētas.

Bērni – tas ir ļoti īpašs viltus dieviņš. Un ir jau arī skaidrs, kāpēc tā. Jebkurš normāls vecāks savu bērnu vai bērnus mīl. Ja mīl, tad parasti laika gaitā sev uzdod jautājumu: kā mīlēt labāk un produktīvāk? Un te bieži vien sākas nelaime. Daļa no šīs nelaimes nereti slēpjas faktā, ka pāris ir izlēmis radīt bērniņu, kļūdaini domājot, ka tas ļaus viņiem kļūt laimīgiem vai laimīgākiem. Ja tā pēc bērna piedzimšanas nenotiek, tad vecāki (vai viens vecāks) nereti sāk burtiski dancot ap bērnu kā cilšu šamaņi ap totēmu stabu vai ugunskuru. Sak, ja bērns būs laimīgs, tad arī mūsu fantāzijas par laimīgu kopdzīvi īstenosies ātrāk. Tās, protams, ir muļķības. Par šo greizo ideju lieliski savulaik ir izteicies psihoterapeits Arkādijs Pancs: "Bērns nav laimes avots. Jā, viņš rada vecākiem pilnīgu un pabeigtu pasaules ainu. Daudz ko mums atklāj. Ļauj veltīt sev mīlestību un tikai par atbildi uz viņa dabas izprašanu un viņam sniegto laimi dāvā prieku pretī. Viņš neatrisina nevienu ģimenes problēmu: tētis pirms tam nav sapratis mammu un nesaprot arī tagad. Vēl jo vairāk, problēmas smagums pastiprinās, tāpēc ka vecākiem nav laika skaidroties. Attālums starp viņiem palielinās kosmiskā ātrumā."

Otru nelaimes daļu veido diezgan ilgu laiku Rietumu pasaules populārajā psiholoģijā valdījusī ideja, ka pret bērnu ir jāizturas kā pret neliela izmēra pieaugušo. Viņš ir jāuztver kā līdztiesīgs partneris sadzīvē, lēmumu pieņemšanas procesā, dzīvesveida izkopšanā utt. Šī tēze ir vēl nejēdzīgāka par iepriekš minēto "kvalitatīvā" laika ideju. Bērns NAV jūsu partneris, un viņam tādam nav jābūt. Bērns ir tikai bērns. Lai izaugtu par sabiedrībā adekvāti funkcionējošu un psiholoģiski pilnvērtīgu indivīdu, bērnam bez eksistenciālajām vajadzībām principā ir nepieciešamas tikai četras lietas: pirmkārt, drošības sajūta, ka viņa ģimene, datorterminoloģijā runājot, ir viņa ugunsmūris (palīdz nostiprināt sajūtu, ka pasaule ir droša vieta un ka dzīvē nevajag lieki baidīties); otrkārt, mīlestība saprātīgās devās; treškārt, izpratne par robežām un to nepieciešamību saskarsmē ar citiem cilvēkiem un visbeidzot – veselīga komunikācija ģimenē un skolā, pateicoties kurai bērns arī pats iemācās veiksmīgi komunicēt.

Bērnam ir jāklausa vecāki, nevis otrādi. Reiz pie manis pēc palīdzības vērsās kāds pāris (patiesībā ar tādu problēmu savā darba pieredzē esmu sastapis vairākus pārus). Viņiem bija krīze attiecībās – kādreizējo kaisli un intimitāti bija nomainījusi rutīna. Attiecības bija kļuvušas mehanizētas, netīkamas un sadzīves konfliktu nomāktas. Abi vēlējās kaut ko mainīt, lai attiecības nepazaudētu pavisam. Ievācot sākotnējo informāciju, nešķita, ka pāra attiecībās būtu kāda slēpta problēma. Tā nu, nedaudz pārveidojot dzīves ritmu un ieradumus, terapija varētu sasniegt labu rezultātu. Tad vienā sesijā izskanēja lielā lieta – mēs gandrīz vairs nemīlējamies! Ņemot vērā, ka partneri bija veselīgi un simpātiski agrā pusmūža cilvēki, tas likās savādi. Bet mazliet vēlāk viss tapa skaidrs vienā mirklī. Kādā no sesijām pāris atklāja it kā nenozīmīgu detaļu – teju garāmejot tika pieminēts fakts, ka bērns guļ viņu istabā. Vēl vairāk – laulības gultā abiem pa vidu! Bērnam bija aptuveni pieci gadi. Nu loģiski, ka viņi nemīlējās!

Un, tā kā bērns ir personība un pilntiesīgs partneris, protams, viņa vieta naktī ir starp vecākiem trīsdesmitgadniekiem. Kāpēc? Jo viņš (bērns) tā jūtas labāk.

Bērns nav dievs, viņš ir tikai bērns. Ģimenes sistēmu teorijā tiek runāts par ģimenes subsistēmām. Viena no subsistēmām ir vecāki, pavisam cita – bērni. Subsistēmām ir jābūt stingri atdalītām, taču robežām starp tām – elastīgām. Paskaidrošu, ko tas nozīmē. Ģimenes sistēmu teorija vairāku gadu desmitu garumā ir ievākusi pietiekami daudz informācijas, lai nepārprotami nodalītu: vecāku štelles ir vecāku darīšana, un bērnu štelles ir bērnu darīšana.

Lai arī pirmajā brīdī tas neizklausās politkorekti, ir tikai normāli, ja noteiktos jautājumos un par noteiktām tēmām vecāki bērnam dara zināmu, ka tā nav viņa darīšana. Vecāki lems, izdarīs un tad informēs par to, kas un kā notiks. Punkts. Uzreiz gan jāpiebilst, ka te ir runa par bērnam skaidri saprotamiem principiem, bet nekādā gadījumā tas nenozīmē agresiju pret bērnu. Būs tā, jo mēs tā izlēmām! Nevis lūgt bērnam atļauju vai apspriesties ar viņu kā līdzīgu un pēc tam balsot, bet gan stingri un cieņpilni pateikt, kā viss turpmāk būs. Bez šaubām, minētie noteikumi ir jālieto pēc samērīguma principa attiecībā pret bērna vecumu.

Vienlaikus vecākiem ir jārespektē fakts, ka bērniem arī ir sava subsistēma, kurā notiek "bērnu lietas", kas bērniem ir vissvarīgākās. Noteikti ir jārespektē bērnu privātums un tiesības pieņemt lēmumus savas sistēmas robežās. Piemēram, bērns pilnībā drīkst un var lemt, kuras krāsas zeķbikses šodien vilkt, dodoties uz dārziņu. Tas ir bērnu subsistēmas jautājums. Bērns var un drīkst lemt par to, kā tiks iekārtota viņa istaba vai viņa stūrītis. Tāpat ir pilnīgi normāli, ja bērns uz klases vakaru nes to cienastu, kas atvēlētās kabatas naudas ietvaros šķiet piemērots pašam, nevis visu zinošajiem mammai un tētim, kuri turklāt pavisam nesen ir atklājuši vegānu dzīves noslēpumus.
Ja robežas starp bērnu un vecāku subsistēmām ir elastīgas un abpusēji caurlaidīgas kā membrāna vai siets, tad informācijas apmaiņa notiek regulāri. Visi zina, ko dara pārējie, taču lēmumu pieņemšana subsistēmas robežās ir subsistēmas darīšana. Ja ģimenē izdodas iedibināt šādu kārtību, vecākiem ir laiks sev un arī pāra attiecībām, savukārt bērni jau no mazotnes mācās, kā tas ir – tikt pašiem ar sevi galā. Tas ļoti palīdz turpmākajā dzīvē. Upurēts tiek pareizajiem dieviem, un ģimenes sistēma strādā kā labi ieeļļots mehānisms.