Kad pusaudži atdalās, viņi 'sit' pa vājākajām vietām

Uz šiem un citiem jautājumiem portālā "Psychologies" atbild ģimenes psiholoģe Ludmila Petranovskaja.

"Pusaudžu krīzes būtība ir tā, ka bērns pārstāj būt par bērnu. Kaut kad ir jābeidzas atkarīgajām attiecībām, kādas bija ar vecākiem, kad atvase, no vienas puses, rēķinājās ar mātes un tēva aizsardzību un rūpēm, no otras – bez ierunām viņiem uzticējās un klausīja. Cilvēks nevar pa īstam izaugt, kamēr nav atdalījies no vecākiem.

Arhaiskajās sabiedrībās nebija pusaudžu vecuma – kad pienāca dzimumbriedums, beidzās bērnība, un uzreiz sākās pieaugušo dzīve. Mūsu sabiedrībā sociālais briedums nesakrīt ar fizioloģisko – pēdējais nekur nav pazudis, norit 12 līdz 14 gadu vecumā. Bet līdz sociālajam briedumam vēl ir tālu. Šie pāris gadi izrādās ļoti grūti – vecāki un sabiedrība kopumā gaida, ka pusaudzis būs tikpat vadāms, turklāt tikpat prātīgs kā pieaugušais. Mēs nododam bērniem pretrunīgu vēstījumu, uzskatot viņus vienlaikus par maziem un lieliem.

Kas šajā vecumā notiek fizioloģiski?

Vispirms sākas hormonālās pārmaiņas, kuras izraisa emocionālo viļņošano. Jaunietis jūt, ka viņa noskaņojums it kā nepieder viņam pašam, nesaprot, kāpēc jūtas tik slikti. Prāts saka, ka objektīvu iemeslu tam nav, bet emocionālās sāpes var būt tādas, it kā būtu vienā mirklī zaudēti visi tuvinieki.
Tas daudziem bērniem izsauc sajūtu, ka viņi ir nenormāli, prātā jukuši. Viņiem liekas, ka tā būs vienmēr, ka viņi nekad nepārvaldīs savu noskaņojumu un emocionālais stāvokli.

Bez tam notiek noteiktu smadzeņu daļu nobriešana, tādēļ rodas disbalanss – smadzeņu daļas, kas atbild par lēmumiem, apzināšanos un uzvedību, nestrādā koordinēti. Tādēļ tas, ko pusaudzis vēlas darīt, ko domā un dara, patiesībā ne vienmēr ir saskaņoti.

Vai tam bērnu var sagatavot un iemācīt viņam sevi pārvaldīt?

Kādam tas var noderēt kādās situācijās, bet es gan nesacerētos – pusaudzim vienalga ir "jāaizpeld aiz bojām".

Uzstādot šādu uzdevumu: pusaudžu vecums bez problēmām, vadāms tīnis, kurš dara to, ko mēs vēlamies – mēs faktiski aizliedzam bērnam atdalīties no sevis, nedodam viņam iespēju to izdarīt un sajust patstāvīgumu.

Tāda ir pusaudžu būtība – viss, ko bērnam līdz tam deva tāpat (vērtības, priekšstatus par sevi, par to, kas ir labs un slikts), viņam jāpieņem kā savs vai arī jāatgrūž. Iepriekšējās vērtības un principi vēl nebija pa īstam viņa paša.

Ļoti interesanta tēma ir bērnu sirdsapziņas veidošanās. Lielos vilcienos – līdz pusaudžu vecumam viņam vēl nav sirdsapziņas, jo viņš vēl brīvi neveic morālās izvēles. Līdz tam bērns orientējas uz to, ko no viņa vēlas vecāki. Ja tā arī paliks, tas nozīmē, ka bērnam nebūs savu vērtību, savas morāles principu. Viņā kā kastē kaut kas būs ielikts un tā tur arī stāvēs. Taču tas nebūs patiesi viņa – viņš šīs vērtības un principas nav kritizējis, pārdomājis, sapratis, vai tas ir viņa un ko ar to darīt.

Tāpēc es neizvirzītu mērķi piedzīvot vieglu pusaudžu periodu. Bet, protams, gribētos, lai, neskatoties uz vētrainajām norisēm, visi galu galā šo laiku veiksmīgi pārdzīvotu.

Bet, kad bērns atdalās, viņš sāk apgūt savus noteikumus, provocēt strīdus. Kā vecākiem šādā situācijā rīkoties? Bieži iesaka teikt striktu "nē", noteikt rāmjus...

Bez rāmjiem nekas nesanāks – pat no likuma viedokļa mēs esam atbildīgi par bērniem. Mēs saprotam, ka pusaudži vēl nav sasnieguši sociālo briedumu un nevar (pilnībā) kontrolēt savu rīcību, tādēļ ir vajadzīgas zināmas robežas.

Taču tāpat ir svarīgi tomēr nepalikt ilgstošos kara apstākļos – tā, kā to dara daudzi vecāki. Viņiem liekas, ka svarīgi izcīnīt uzvaru, cik vien var, daudz pozīcijas. Pieaugušajiem nav viegli – kad pusaudži atdalās, viņi "sit" pa sāpīgākajām vietām. Taču tieši tajās bērniem ir jāatdalās.

Katra ģimene nosaka savus noteikumus un rāmjus. Vai tas strādā?

Kas ir ģimenes noteikumi? Tas ir tas, kas bijis pirms bērna ierašanās ģimenē, tas, ko nosakām līdz ar viņa dzimšanu. Tie ir godīgi mūsu rāmjos un mūsu teritorijā – te tu kaut ko nedrīksti, bet tur "pie mums tā nav pieņemts". Bērni ļoti labi jūt, kas attiecas uz viņu teritoriju un kas – uz citu cilvēku.

Ja bērni salauzuši vai pazaudējuši jūsu mantu un jūs dusmojaties, tad viņu izpratnē tas ir pareizi – viņi ir pārkāpuši noteikumus, un jūs esat sašutuši. Turklāt, tikko jūs mēģināt ielauzties bērna teritorijā un dusmojaties, ka viņš nav izpildījis mājasdarbus, nav sakārtojis savu istabu, viņš likumsakarīgi protestē.

Taču mēdz notikt arī citādi – mēs tikai domājām, ka esam vienojušies. Vecāki ir sašutuši: "Mēs taču ar viņu vienojāmies, ka viņš iznesīs miskasti!" Tādā gadījumā es vienmēr jautāju, kā viņi to sarunāja. Vecāks atbild: "Es viņam to pateicu."

Ļoti bieži mēs mēģinām uzspiest bērniem savu taisnību, kas patiesībā nav nekāda taisnība. Kad mēs vienojamies, tas nozīmē, ka otram cilvēkam ir tiesības izteikties un gan mēs, gan otrs ir līdzīgās pozīcijās, tas nozīmē – var arī atteikties. Nevar vienoties bez vienošanās! – citādi to sauc par pavēli. Tad tā arī jāsaka. Tālāk tas skan: "Es taču tevi lūdzu..." Lūgums ir komunikatīvs akts, kurā ir iespējams atteikums. Ja tādas iespējas nav, tad to sauc par pavēli.

Man liekas, ka bērnus nekas neizved no pacietības kā tāda mūsu liekulība. Mēs sakām "lūdzu", kaut patiesībā nedodam iespēju atteikties. "Mēs taču vienojāmies" – kaut patiesībā neviens ne par ko nevienojās. Tādas situācijas ir sprādzienbīstamas.

Vai vienmēr ir jāvienojas? Vai ir situācijas, kad vajag skaidri pateikt: "Tā vajag, jo es esmu vecāks"?

Šādas situācijas, protams, ir. Un ir ļoti labi, ja ir iespēja tā pateikt. Diemžēl kad runājam par pusaudžiem, kādā brīdī mēs pārliecināmies, ka nevaram šādi rīkoties.

Bērni senas mīlestības vārdā cenšas nenorādīt vecākiem, ka viņu vara ir beigusies. Kaut kādas ietekmes aspekti vēl ir saglabājušies, piemēram, var vairs nedot kabatas naudu. Taču lielā mērā šādu instrumentu nav tik daudz. Bērni delikāti cenšas uz to nenorādīt.

To var novērot attiecībās ar pusaudzi. Vecākiem zvana skolotājs un saka: "Dariet kaut ko – jūsu bērns nenāk uz skolu!" Turklāt visas puses saprot, ka tā ir imitācija. Ko var darīt mamma, ja bērns viņai "kāpj uz galvas"? Visi – viņa pati, skolotāja, bērns –, zina, ka neko viņam nepadarīsi. Taču, ja neesat kara attiecībās un neesat pārrāvuši attiecības, ir iespēja vienoties.

Pusaudžiem parasti ir svarīga pasaule mājās. Viņiem ir svarīgi nejusties vainīgiem, būtiski, ka vecāki neskumst. Taču diemžēl daudzas ģimenes iesāk īstāko karu. Turklāt daudziem vecākiem šajā laikā sākas vidusposma krīze – visa dzīve bijusi pakārtota bērniem, bet tagad viņi ir izauguši un visādi liek saprast, ka viņiem vairs nav vajadzīgas vecāka rūpes, nav svarīgi, lai par viņiem visu laiku domātu. Un rodas jautājums: "Un ko tagad darīt? Kam es tagad esmu vajadzīgs?"

Ja vecāka atbildībā un interesēs "pārāk daudz olu" bija groziņā "bērnu audzināšana", tad rodas sajūta, ka esi palicis tukšā. Īpaši, ja tobrīd pieaugušais nav sevi realizējis profesionāli vai ir neapmierināts ar personisko dzīvi. Kaut patiesībā tagad beidzot var atļaut sev tos priekus, kuri bijuši atlikti, kamēr atvase bija maza.

Vai, atlaižot bērnus, netiek zaudēts savstarpējais kontakts?

Jo vairāk cenšas bērnus pasargāt no pasaules, jo vairāk sāk grauzt no iekšpuses. Kaut kādas lietas bērnam dzīvē jāsaprot un jāpamēģina pašam. Mūsu uzdevums ir – atstāt atvērtas attiecības ar iespēju – ja viņam kļūst grūti vai viņš kļūdās, viņš var nākt pie mums pēc palīdzības.

Bet ja ģimenes karš jau ir pilnā spēkā? Un tu saproti, ka droši vien ir par vēlu attiecības nolīdzināt... Taču vajag kaut ko darīt?!

Nekad nav par vēlu. Bērni patiesībā to ļoti gaida. Galvenais – svarīgi ir izskaust no savas leksikas tādus vārdus kā "cīnīties", "izsisties", "dabūt" – visus šos kaujas terminus.

Vienkārši ir svarīgi atcerēties, ka tas vienalga ir tavs bērns. Viņam joprojām ir svarīgi, lai viņu mīlētu tādu, kāds viņš ir. Viņam ir būtiski, ka vismaz kāds ir viņa pusē. Bērni ļoti labvēlīgi uz to atsaucas. Nevajag viņus apbērt ar dāvanām – viņiem svarīgāk, lai mēs dotu viņiem šo pieņemšanas sajūtu.

Kādās situācijās tomēr jāmeklē speciālists?

Drīzāk vajag uztraukties nevis par uzvedību, bet par stāvokli. Ja bērns ir trauksmains, depresīvs, ar agresijas izvirdumiem – vajadzīgs atbalsts.

Uzvedība ir tas, kas šodien ir un rīt nav, bet emocionālais stāvoklis (īpaši, kad cilvēkam ir slikti), var būt ar nopietnām sekām.