Palīdzība citiem pārsteidzoši ietekmē veselību: normalizē asinsspiedienu, palielina labizjūtu  (13)

Šis ir viens no jautājumiem, kuru pētījis un apcerējis filozofs un psiholoģijas pētnieks Frands Martela izdevniecības "Zvaigznes" izdotajā grāmatā "Brīnišķīga dzīve (Jēgpilnas eksistences meklējumos). Publicējam fragmentu.

Frenka Kapras klasiskā drāma "Šī brīnišķīgā dzīve" ir viena no visu laiku mīlētākajām filmām. Kad Džordžs jau grasās lēkt no tilta, parādās sargeņģelis, vārdā Klerenss Odbodijs, un ielec ūdenī. Džordžs jūtas spiests viņu glābt un, to darot, pilnībā aizmirst par savu pašnāvības plānu. Kad Džordžs vēlāk eņģelim saka: "Ja manis nebūtu, visiem būtu labāk," – Klerenss parāda, kāda būtu citu cilvēku dzīve bez vīrieša nosvērtās un līdzjūtīgās klātbūtnes. Džordžs ierauga alternatīvu realitāti, kas viņu šausmina: viņa brālis ir miris, onkulis – slimnīcā, sieva ir viena, un visa pilsēta ir nonākusi šausmīgā stāvoklī. Džordžs ātri vien saprot, cik pozitīva ietekme viņam ir bijusi uz apkārtējo cilvēku dzīvi, tai skaitā uz paša ģimenes locekļiem. Viņa personīgo izvēļu un upuru dēļ daudziem klājas krietni labāk. Domu par pašnāvību nomaina vēlme doties mājās un turpināt atbalstīt tos cilvēkus, kuri viņam ir svarīgi un kuriem svarīgs ir viņš.

Iedomāsimies cilvēkus, kuru dzīve bijusi īpaši jēgpilna, teiksim, Martinu Luteru Kingu, Mahātmu Gandiju, Nelsonu Mandelu un Māti Terēzi. Visus šos cilvēkus vieno fakts, ka viņu rīcība atstājusi pozitīvu ietekmi uz vairākām paaudzēm. Tieši viņu neparastais devums pasaulei – bieži vien par nozīmīga personiska upura cenu – liek mums uzskatīt viņus par jēgpilnas dzīves paraugiem.

Piemēram, Nelsons Mandela pēc divdesmit septiņiem cietumā pavadītiem gadiem kļuva par partijas "Āfrikas Nacionālais kongress" vadītāju. Tobrīd Dienvidāfrikā jau gadsimtu bija valdījis aparteīds un melnādaino cilvēku apspiešana. Ar piedošanas un nevardarbības politiku viņam izdevās nepieļaut pilsoņu karu, kas neizbēgami būtu prasījis desmitiem tūkstošu dzīvību un sagādājis lielas ciešanas. Mandelas ietekme uz pasaules vēsturi bija ārkārtīgi pozitīva, un tas ir viens no iemesliem, kādēļ viņa dzīve bieži tiek uzskatīta par patiesi jēgpilnas dzīves paraugu.

Kad domājam par īpaši jēgpilnām profesijām, vispirms prātā nāk ugunsdzēsēji, slimnieku kopēji un ārsti. Visas šīs profesijas vieno pavisam konkrēta pozitīva ietekme uz citu cilvēku dzīvi. Runājot par kaut kā nozīmību vai nenozīmību, patiesībā mēs nereti runājam par to, vai tam ir bijusi pozitīva ietekme uz citiem cilvēkiem un pasauli.

Tādēļ nav nekāds pārsteigums, ka darbības, kas saistītas ar palīdzību citiem, cilvēki novērtē kā jēgpilnas. Pirms pāris gadiem kopā ar profesoru Ričardu Raianu nolēmu šo teoriju pārbaudīt. Uzaicinājām Ročesteras Universitātes studentus uzspēlēt vienkāršu datorspēli: studenti nolasīja vienu vārdu datora ekrāna augšpusē un četrus apakšpusē. Tad lūdzām no apakšējiem vārdiem atlasīt augšējā vārda sinonīmu. Pēc divdesmit minūšu spēles aicinājām studentus novērtēt, cik lielu jēgpilnību viņi izjuta spēles laikā. Visi, kuri jebkad ir veikuši maznozīmīgus darba uzdevumus, spēs uzminēt, kā studenti novērtēja šo aktivitāti...

Puse dalībnieku spēlēja pēc šīm norādēm, turpretī otrai pusei pateicām, ka par katru pareizu atbildi tiks ziedota neliela summa ANO Pasaules pārtikas programmai, kas palīdz badacietējiem visā pasaulē. Spēle bija tieši tā pati, bet šoreiz studentiem bija iespēja kādam ar to palīdzēt. Vēlāk noskaidrojās, ka starp abām grupām pastāv nepārprotama atšķirība: otrā grupa spēli novērtēja kā daudz jēgpilnāku nekā kontroles grupa. Šķiet, mēs esam ar mieru pieciest garlaicību un varbūt pat ar prieku to pieņemam, ja garlaicīgajiem uzdevumiem ir labs mērķis. Šis eksperiments līdz ar citiem psiholoģiskajiem pētījumiem norāda uz vienkāršu secinājumu: lai izjustu jēgu, mums jāapzinās, ka sniedzam jēgpilnu ieguldījumu citu dzīvē.

Pētījumi liecina, ka palīdzēšana citiem pārsteidzošā veidā ietekmē mūsu veselību. Tātad palīdzēšana citiem palielina jēgpilnības izjūtu, bet tas vēl nav viss: tā var sniegt arī pavisam konkrētu ieguvumu. Britu Kolumbijas Universitātes pētnieku grupa izdalīja naudu gados vecākiem pētījuma dalībniekiem ar augstu asinsspiedienu. Trīs nākamo nedēļu laikā katrs dalībnieks saņēma 40 dolārus nedēļā. Puse dalībnieku saņēma norādi tērēt naudu paši sev, turpretī pārējiem tika dots uzdevums tērēt to kāda cita labā, piemēram, iegādājoties dāvanu draugam, ziedojot labdarībai u. tml. Pirms un pēc šī pētījuma tika izmērīts abu grupu dalībnieku asinsspiediens. Tiem dalībniekiem, kuri tērēja naudu citiem, salīdzinājumā ar tiem, kuri tērēja naudu sev, gan sistoliskais, gan diastoliskais asinsspiediens bija būtiski pazeminājies. Turklāt asinsspiediena pazeminājums bija tikpat liels, kā, teiksim, sākot regulāri vingrot vai lietot veselīgāku uzturu.

Tādēļ ar palīdzēšanu citiem ir jāuzmanās: tā var beigties ar paša veselības stāvokļa uzlabošanos. Ļaunākajā gadījumā tā var pat pagarināt dzīves ilgumu! Pētījumā, kurā piedalījās 846 gados vecāki cilvēki, tika salīdzināta sociālā atbalsta saņemšanas un sniegšanas ietekme uz mirstību piecu gadu periodā. Lai gan varētu likties, ka cilvēkiem par labu nāk atbalsta saņemšana, rezultāti atklāja, ka dzīvildzi pozitīvāk ietekmē tieši sociālā atbalsta sniegšana: starp tiem, kuri palīdzēja draugiem, radiem un kaimiņiem, un tiem, kuri sniedza emocionālu atbalstu savam partnerim, pētījuma beigās bija vairāk dzīvo nekā starp mazāk sociālajiem dalībniekiem. Arī tad, kad pētnieki ņēma vērā dažādus citus faktorus, piemēram, veselību, garīgo veselību, personību un ģimenes stāvokli, šie rezultāti nemainījās.

Vairāk nekā desmit pētījumu liecina, ka cilvēki, kuri regulāri veic brīvprātīgo darbu, dzīvo ilgāk. Palīdzēšana citiem var pat mazināt stresa ietekmi uz mirstību: pētījumā, kurā piedalījās 800 dalībnieki no Detroitas reģiona, secināts, ka stresu izraisoši notikumi veicina augstāku mirstību to dalībnieku vidū, kuri pēdējā gada laikā nav palīdzējuši citiem, bet ne to cilvēku vidū, kuri ir palīdzējuši citiem.    Vēl kāds piemērs: slima tuvinieka kopšanu parasti uzskata par kopējam apgrūtinošu. Tomēr, lai gan stress un sēras, kas saistītas ar tuvinieka aiziešanu, nepārprotami ir smags slogs, aktīvai aprūpei var būt pozitīva ietekme uz kopēja dzīves ilgumu. ASV veiktā pētījumā ar vairāk nekā 3000 vecāka gadugājuma precētiem cilvēkiem secināts, ka tie, kuri vismaz četrpadsmit stundas nedēļā aktīvi rūpējās par savu partneri, dzīvoja ilgāk. Šie rezultāti nemainījās pat tad, kad tika ņemti vērā dažādi demogrāfiskie un ar veselību saistītie faktori.

It kā ar ilgmūžību un labāku veselību būtu par maz, atbalsta sniegšana sniedz vēl kādu ieguvumu – tā mēdz padarīt aprūpētāju laimīgāku. Profesore Elizabete Danna no Britu Kolumbijas Universitātes pierādījusi, ka tad, ja vienai grupai tiek iedoti pieci dolāri, ko tērēt sev, un otrai – pieci dolāri, ko tērēt citu labā, otrā grupa ziņo par lielāku laimes izjūtu. Turklāt, kā pierādījusi Dannas kolēģe Lara Aknina, šis princips darbojas ne tikai abu dzimtajā Kanādā, bet arī visur citur pasaulē – no Ugandas un Dienvidāfrikas līdz Indijai. Piemēram, Aknina veica pētījumu mazā, nomaļā ciemā Klusā okeāna salā Vanuatu. Pat tur dāvanu iegāde citiem radīja vairāk pozitīvu emociju nekā lietu pirkšana sev. Šķiet, pašas cilvēciskās dabas dziļumos ir kas tāds, kas liek mums justies labi, kad palīdzam cits citam, un tas ir novērojams visdažādākajās kultūrās. Daudzi neiroloģiskie pētījumi apstiprina faktu, ka laba darīšana citiem aktivizē t. s. atalgojuma centrus smadzenēs.

Tātad labi darbi citu labā var ne tikai būt jēgpilni, bet arī pozitīvi ietekmēt fizisko un garīgo veselību un labklājību.

Ja reiz laba darīšana tās visdažādākajās izpausmēs ir tik spēcīgs labklājības, veselības un jēgpilnības avots, kā mēs varam vislabāk palīdzēt citiem? Pirmām kārtām ir svarīgi atcerēties, ka tam nav jābūt Mandelas tipa "nācijas glābšanas" varoņdarbam. Pētījumi liecina, ka pat nelieli ziedojumi labdarībai var ietekmēt cilvēka jēgpilnības izjūtu. Vairums labo darbu, kurus veicam, ir sīki un ikdienišķi, tomēr piepilda ikdienas dzīvi ar jēgpilniem brīžiem. Atcerēsimies kādu reizi, kad izdevās patiesi iepriecināt cilvēku, kuru mīlam vai kurš mums rūp. Varbūt pagatavojām dzīvesbiedram neplānotas vakariņas sveču gaismā vai palīdzējām tuvam draugam, kurš cīnās ar kādu problēmu.

Mācot par šo tēmu, bieži lūdzu studentiem pirms nākamās lekcijas izdarīt trīs labus darbiņus. Šī "labdarība" var izpausties ļoti dažādi: viens piedāvā pastniekam apelsīnu sulas glāzi, otrs pavada pēcpusdienu ar kādu no vecvecākiem, trešais palīdz tūristam orientēties apkaimes ielās. Pēc tam lekcijā pārrunājam studentu dažādos labos darbus un to, kā viņi jutās, tos veicot. Jauniešu stāsti vienmēr ir iedvesmojoši, un šis uzdevums ir kļuvis par visa mācību kursa kulminācijas punktu.

Dzirdēt, cik radošos veidos studenti palīdzējuši citiem, ir ne tikai pacilājoši, bet arī aizkustinoši: daži studenti norāda, ka izjutuši dziļu saikni starp sevi un cilvēku, kuram palīdzēja. Labie darbi uzlabojuši viņu garastāvokli, palīdzējuši izveidot sirsnīgu saikni un izjust jēgpilnību – un tas ļoti uzskatāmi un tieši parāda, ka, palīdzot citiem, mēs palīdzam arī sev.   

Meklējot labāko veidu, kā sniegt pozitīvu pienesumu pasaulei, nereti nav jāmeklē tālāk par mūsu ikdienas darbu. Tiem, kuri savā profesijā var veltīt astoņas vai vairāk stundas dienā kam tādam, kas nepārprotami pozitīvi ietekmē citu cilvēku dzīvi, jēgpilnības avots nav tālu jāmeklē. Bieži vien pietiek ar vienkāršu atgādinājumu par darba labo ietekmi uz citiem. Kādā pētījumā profesore Eimija Vržesņevska no Jeilas Universitātes lūdza slimnīcas apkopējus raksturot viņu darbu. Daži sacīja, ka veic "vienkāršu uzkopšanu", turpretī citi saredzēja savu darbu un paši sevi kā ārkārtīgi būtiskus pacientu atveseļošanā, jo apzinājās, ka palīdz uzturēt slimnīcas augstos higiēnas standartus.
Viens un tas pats darbs, divi atšķirīgi uztveres veidi. Patiesi, nereti nepieciešama tikai lielāka apzinātība, lai pamanītu labumu, ko mūsu darbs sniedz apkārtējiem.