Brāļi un māsas – bez viņiem mēs būtu citādi

Brāļiem un māsām ir kopīgi vecāki. Viņi kopā ir auguši. Brālis vai māsa zina par tevi to, kas nav zināms nevienam, atceras to, ko pats esi aizmirsis vai negribi atcerēties. Jūs draudzējāties un strīdējāties, sacentāties un atbalstījāt viens otru. Vai tu gribi vai nē, bet jūs saista nesaraujamas saites uz mūžiem. Tā raksta žurnāls "Psychologies".

"Mēs ar māsu viena otru nekad neesam sapratušas, mūsu gaume, vēlmes, ideāli nesakrīt," stāsta 39 gadus vecā Veronika. "Mums ir grūti nopietni abām sarunāties, lai nesastrīdētos. Bet es vienmēr jūtu, ka es esmu viņa un viņa – es. Mēs esam kā vienas medaļas divas puses."

34 gadus vecais Niks, vidējais no trim brāļiem, atzīstas, ka ne īpaši mīl ģimenes svētkus: "Vecāku klātbūtnē mēs "ieslēdzam" noteiktu vērtējumu. Mūsu sievas ne īpaši satiek. Bērni skraida, bļaustās un neļauj mierīgi parunāt. Tas viss rada saspringumu. Vislabāk, ja izdodas sanākt tikai ar brāļiem, no sirds izrunāties kā vecajos laikos. Tomēr brāļu saites nav ne ar ko salīdzināmas."

"Brāļa vai māsas loma personības veidošanā ir ļoti svarīga, būtiskāka nekā cīņa par mātes mīlestību," apgalvo bērnu psihologs Marsels Rufo. Savulaik Freids brāļu un māsu attiecības skatīja no Edipa kompleksa aspekta. T.i., bērns sapņo izgrūst pretējā dzimuma vecāku, lai ieņemtu viņa vietu. Bet mūsdienu psiholoģija aplūko šo problēmu plašāk. "Brāļus un māsas apvieno pirmām kārtām tas, ka viņi ir bērni saviem vecākiem," saka analītiskā psihoterapeite Vitalina Čibisa. "Tādēļ viņi var identificēties viens ar otru, rūpēties viens par otru, sacensties."

Brāļiem un māsām ir viena kopīga unikāla pieredze – nākšana no vienas mātes klēpja, šīs "arhaiskās brāļu un māsu saišu veidošanās vietas", uzskata klīniskā psiholoģe Fransuāza Peile, kas rakstījusi grāmatu par brāļiem un māsām. "Savās fantāzijās viņi iedomājas sevi par viena ķermeņa daļu un šīs fantāzijas sava veida apstiprinājums ir brāļu un māsu fiziskā līdzība."

Lai šī sākotnējā saikne nepārrautos, bet stiprinātos, svarīga ir vecāku pozīcija. "Viņiem jāļauj bērniem veidot savu pasauli, savu atsevišķo brāļu un māsu savienību," saka ģimenes psihoterapeite Varvara Sidorova. "Tieši tajā viņiem rodas noslēpumi no vecākiem, viņi nosaka savus noteikumus. Tad viņiem veidojas vienotības sajūta."

Saikne ar brāli vai māsu skar pašus dziļākos personības slāņus, veido narcisisma pamatus. Līdz ar to brāļu un māsu attiecības nav pildītas tikai ar harmoniju, ko it kā saista ar "brālību". "Nezinu, kur mēs pamatojam to, ka brāļu un māsu attiecību pamatā ir mīlestība," rakstīja Zigmunds Freids, "ir pietiekami daudz piemēru par brāļu un māsu savstarpējo naidu pieaugušā vecumā, un bieži vien var konstatēt, ka tās ir sekas norisēm no bērnības vai pat dzimšanas. No otras puses, ir daudz pieaugušo, kas attiecas ar maigumu pret brāļiem un māsām, kaut bērnībā bijuši pastāvīgā naidā."

Viss sākas ar otrā bērna ienākšanu ģimenē. Tā vienmēr vecākajai atvasei ir drāma – viņš nekad vairs nebūs ģimenes centrs. No pašiem sākumiem piesaiste mazākajam ir ar greizsirdības nokrāsu, dusmām un pat vēlēšanos, lai viņš nomirtu, dažkārt šīs vēlmes izsaka pat ļoti tieši.

"Tagad vecākajam bērnam nāksies dalīt mīlestību pret jaunāko," saka Vitalina Čibisa. "Un pat pašā labākajā scenārijā, kad vecāki cenšas nevienu no bērniem neizcelt īpaši un dāvāt mīlestību vienādi, vecākais nevar izbēgt no greizsirdības un skaudības." Bet arī jaunākajam nākas izjust šīs jūtas, piebilst speciāliste. "Jo viņš taču vienmēr būs konkurents, kuru kaut kādā ziņā apsteidz: viņš vairāk prot un zina, viņam ir tiesības komandēt."

Paradoksālā kārtā sacensība ietver arī sevis veidošanos, jo tajā bērns mācās, salīdzina sevi ar citiem, lai kļūtu pats par sevi. "Tas, kurš audzis ar māsu vai brāli, parasti labāk iekļaujas konkurējošās attiecībās skolā un darbā," atzīmē Varvara Sidorova. "Viņam ir mazāk sajūtas par totālu netaisnību pasaulē kā tam, kurš bijis vienīgais bērns ģimenē. Šie cilvēki zina, ka viņi nav visas pasaules centrs un ka viņiem nepienākas viss. Tādā ziņā viņi ir vairāk aizsargāti."

Komentē Vitālija Čibisa: "Pieaudzis cilvēks ir spējīgs apzināties savu greizsirdību, skaudību un tikt galā ar to. Tad viņš varēs pieņemt brāli vai māsu, skatīties uz viņu reālistiski." Ja tas nenotiek, pārspēku var ņemt otra nepieņemšana, kas noved, labākajā gadījumā, pie vienaldzības, sliktākajā gadījumā – naida.

Reizēm brāļi un māsas punktu uz "i" liek pēc vecāku nāves, par kuru mīlestību viņi ir karojuši. "Jau pieauguši cilvēki, dzīvojot patstāvīgi, it kā pakāpjas atpakaļ un pabeidz iekšējo darbu – vai nu pārtrauc attiecības vai, tieši otrādi, satuvinās," saka Varvara Sidorova.

"Mūsu ģimenē katram bērnam iedalīja savu lomu," stāsta 28 gadus vecā Polīna. "Es biju "labiņā" un par mani ne īpaši pārdzīvoja – "tev viss tāpat sanāks, bet, lūk, tava māsa, nabadzīte..." Mūs visu laiku salīdzināja, un katrai bija sajūta, ka viena otru apdala. Joprojām es baidos kaut ko viņai atņemt, kaut nezinu, ko tieši."

Vecākais, vidējais, jaunākais... – secība būtiski ietekmē raksturu un dzīvesstilu. Irīna augusi ar jaunāko brāli, bet viņa brālim bija vecākais brālis. Un, kaut gan viņas vīrs par viņu ir 11 gadus vecāks, ģimenes "motors" ir viņa. Visas iniciatīvas nāk no viņas.

"Vecākie bērni arī attiecībās ar partneri turpina palikt "vecākie": aprūpēt, virzīt, nosacīt toni," skaidro Varvara Sidorova. "Bet jaunākiem ir tendence būt vadāmiem. Ja "vecākais" un "jaunākais" apprecas, viņu attiecības veidojas vieglāk: partneri pieņem ierastas lomas. Attiecībās, kur ir divi "vecākie", sākas cīņa par varu. Un otrādi – divi "jaunākie" sacentīsies, kurš pirmais piekāpsies varai."

To apstiprina psihologa Valtera Tomana pētījumi. Viņš savāca datus par tūkstošiem ģimeņu un atklāja, ka cilvēki, kuri ieņem vienādas pozīcijas dzimšanas secībā, ir apveltīti ar līdzīgām psiholoģiskajām rakstura iezīmēm.

Un tomēr tā ir tikai tendence, nevis strikts likums, uzsver Vitalina Čibisa. "Vai nu mēs paliekam par ģimenes scenārija ķīlniekiem, vai pārstrādājam, pārdomājam to un tad varam iet savu, patstāvīgi izvēlēto ceļu."

Katrā individuālajā gadījumā attiecības starp māsām un brāļiem ir sava vēsture. Tā māca mūs dzīvot ar savām sāpēm un priekiem, triecieniem un likteņa dāvanām, palīdz atrast savu vietu un atvērties cilvēkiem. Bet bērni dāvā mums iespēju atkal pārdzīvot daudzus savas bērnības pārbaudījumus. Labi, ja attiecības starp brāļiem un māsām bagātina dzīvi. Lielā mērā tas atkarīgs tieši no paša.