'Esmu vecpuisis!': kādēļ vīrieši mēdz izvēlēties vientulību attiecībās  (5)

Viņi ir veiksmīgi, enerģiski un nebūt nevar žēloties par uzmanības trūkumu no sievietēm. Tad kāpēc gan viņi apzināti atsakās no nopietnām attiecībām? Lūk, portāls "Psychologies" piedāvā iepazīties ar trīs vīriešu personīgiem stāstiem par to, ko viņi vēlētos sagaidīt no sievietēm un kādēļ viņi tomēr ir vieni!

Daži vīrieši sapņo satikt to vienu vienīgo radniecīgo dvēseli? Neapšaubāmi. Vai viņi jūtas vientuļi? Mēdz gadīties, dažreiz... Līdzinās lieliskiem prinčiem, par kuriem sapņo meitenes? Nebūt ne vienmēr.

Bet cik daudz ir vecpuišu? Precīzi to pateikt, protams, nav iespējams, – viņi viegli pazūd no statistikas datiem: jebkurš no viņiem jau rītdien var iemīlēties un pat radīt ģimeni.

Lai saprastu, kādēļ vīriešiem viņu vientulība ir tik dārga, portāla veidotāji – psihologi – parunājās ar tiem, kuri ne vienu vien gadu dzīvo vecpuiša dzīvi. Trīs no viņiem bija gatavi dalīties savā personīgajā pieredzē.

43 gadus vecajam Aleksandram patīk nodarboties ar to, ko viņš vēlas un tad, kad to vēlas: "Es varu elpot pilnu krūti, neviens nepiezvanīs, lai pakontrolētu: "Kur tu esi?"" Savukārt 40 gadus vecais Dmitrijs ar aizkaitinājuma sajūtu atceras, kā bijusī sieva sarīkojusi skandālus, ja viņš aizkavējies birojā... Bet, lūk, turpinājumā trīs vīriešu atziņas par tēmu – kādēļ izvēlos būt viens jeb kāpēc man nav pastāvīgu attiecību!

"Pirmo reizi apprecējos tāpēc, ka meitene palika stāvoklī un viņas vecāki uzstāja, lai mēs sarakstītos. Jūtas bija spēcīgas, bet neviens no mums nevienā lietā negribēja piekāpties otram. Tad man šķita, ka sievietei vairāk laika ir jāvelta ģimenei. Bet sievu, tāpat kā mani, visupirms interesēja karjera. Pēc divarpus gadiem mēs izšķīrāmies. Es uzskatīju, ka vainīga ir viņa, ka viņa ir muļķe, bet es esmu grāfs Monte-Kristo. Un nolēmu – nākamreiz izveidot "superģimeni". Otra laulība ilga gadu. Tajā viss bija ne tā: sieva man neuzticējās, centās kontrolēt. Ja aizkavējos, sarīkoja skandālu. Nopietnu attiecību man nav jau piecus gadus. Dažreiz man blakus nav nevienas. Dažreiz es paralēli satiekos ar vairākām sievietēm un "izveidoju" no viņām vienu ideālo.

Kā redzams, neesmu tāds īsts vecpuisis: viens tikai līdz brīdim, kamēr nesatikšu savu sievieti. To, ar kuru mēs viens otram uzticēsimies, sapratīsim un atbalstīsim viens otru itin visā. Es uzreiz sajutīšu, ka viņa ir mana: iekšēji notiks kaut kāds klikšķis. Kompromisiem nepiekritīšu. Kad mamma sāk sarunu par precēšanos, atbildu kā tajā anekdotē: "Bet dzert pat negribas". Labāk būšu viens, nekā visu mūžu melošu tikai tādēļ, lai vecumdienās būtu kāds, kurš padod ūdens glāzi. Būt vienam – tas jau kļuvis par ieradumu. Esmu precējies ar savu darbu un diezin vai šķiršos no vecpuiša dzīves pat tad, ja satikšu "gandrīz ideālu". Jo ideāla jau nemaz nav. Lai gan.. Par ko tik Dievam nepatīk pajokot?!"

Šiem vīriešiem, ar kuriem sarunājušies psihologi, tāpat kā tūkstošiem citu vīriešu, kuri izvēlējušies būt vieni, bijuši gan vienas nakts romāni, gan ilgstošas attiecības. Tas, ka nav ģimenes, vēl nenozīmē, ka šiem vīriešiem nav seksa un komunikācijas ar sievietēm.

Tomēr neviena no viņām nav aizkustinājušas šo vīriešu sirdis. Vīrieši dzīvo gaidās par "īstu mīlestību" – lai gan arī ne visi ir gatavi tajā atzīties pat paši sev.

Ierasts ir domāt, ka par sapņu partneri sapņo tikai sievietes. Patiesībā tā nav. Zēniem pieaugot arīdzan ir savs noslēpums – sapnis par ideālo sievieti.

"Vīrietim viņa ir gan lielais sapnis, gan mērķis, pat, ja viņš to nemaz neapzinās. Viņas dēļ viņš ir gatavs cīnīties bruņinieku turnīros un veikt varoņdarbus, viņa viņu iedvesmo un dzīvei dod jēgu," skaidro Junga teorijas analītiķis Ļevs Hegajs.

Taču audzināšana un stereotipi ne katram ļauj par to runāt atklāti. "Daļa vīriešu pat sev nespēj atzīties par to, ka viņos ir spēcīga tieksme pēc romantiska ideāla. Viņi neapzināti izmanto dažādas psiholoģiskās aizsardzības formas, tostarp, piemēram, pilnībā ciniskas anekdotes par blondīnēm," skaidro Hegajs.

Kaut kādā ziņā blondīne ir tā pati princese, meitene ar gariem, zeltainiem matiem, absolūti nepielāgota zemes dzīvei. Tas ir pievilcīgs attēls vīrietim visos laikos.

"Ja reiz precēties, tad vienreiz un uz mūžu. Lai saprastu, ar ko es varētu pavadīt visu dzīvi, man sākotnēji jāiepazīst sevi, sievieti un apkārtējo pasauli. Kad es precīzi sapratīšu, ko vēlos, varu arī doties pretim apzinātai laulībai. Pat kaut kādā mērā – aprēķina.. Ne jau naudas ziņā, bet saderības... Jau vairākus gadus dzīvoju tādā dīvainā stāvoklī: it kā stāvētu lauka vidū biezā miglā un nezinātu, uz kuru pusi doties. Es sapņoju kļūt par fotogrāfu vai nodarboties ar bērniem – mācīt viņiem domāt un pieņemt lēmumus, bet saku sev: "Tu nevarēsi" vai "Tas nav tas" – un turpinu sēdēt darbā, kas mani neinteresē.

Dmitrijs atzīstas, ka meklē "savu" sievieti, kuru cer atpazīt uzreiz. Par līdzīgām cerībām runā arī Marats: "Iekšienē notiks kāds klikšķis, tā būs kā atklāsme, kā zibens spēriens". Viņa ideāls – sieviete ar vienādu domāšanu kā viņam, kura dalīsies ar viņu interesēs un ar kuru visu dzīvi varēs piedzīvot savstarpēju pievilkšanos.

"Viņa varēs saprast, kad mani labāk atstāt mierā, vienlaikus mani atbalstot: "Nāc, padarīsim kaut ko!"" Viņa sapņu sieviete – ne tikai pievilcīgs tēls, bet arī ārkārtīgi pretrunīga.
Maratam patīk spēcīgas miesas būves meitenes, Dmitriju pievelk mazas krūtis, bet Aleksandrs īpašu uzmanību velta sievietes ādas stāvoklim. Tomēr izskats nav galvenais. Šie trīs vīrieši sapņo par attiecībām, kurās būtu uzticēšanās, sapratne un atbalsts.

"Viņi runā par princesi, bet sapņo par karalieni-māti, kura ir spējīga viņus saprast un aizsargāt, turklāt mīlot bez nosacījumiem. Taču atšķirībā no mātes, tādu sievieti var apprecēt," piezīmē Junga teorijas analītiķe Jūlija Kazakeviča.

"Es nekad neesmu bijis precējies un neesmu arī dzīvojis kopā ar sievieti. Man vispār nav saprotams, kāpēc ir vajadzīgas nopietnas attiecības. Kādi tajās ir plusi? Ja vien tikai mīlestība... Bet tā nav pluss. Kad tu mīli kādu cilvēku, tad taču tu burtiski es slims ar viņu: gribi viņu redzēt, dzirdēt viņa balsi, atrasties blakus... Pirms 10 gadiem man beidzās daudzus gadus ilgs romāns. Es lieliski atceros to aizvainojumu un greizsirdību, ko piedzīvoju tajos gados. Man šķiet, ka šīs sajūtas rodas privātīpašniecisku īpašību dēļ: "Kā tā – viņa nav mana? Mana! Un lieciet viņu mierā!" Tad mani varēja vadīt. Tagad es elpoju ar pilnu krūti: nevienam neko neesmu apsolījis, neviens mani nenosauks par nelieti, neviens nepiezvanīs, lai pakontrolētu: "Kur tu esi?" Vairāk neviens mani neierobežos. Man patīk nesaistītas attiecības. Es viegli iepazīstos ar sievietēm uz ielas, kafejnīcā, internetā. Es cienu viņu brīvību un to pašu gaidu arī pretī. Ja sievieti apmierina nebrīves statuss, viņa no manis prasīs to pašu: "Lūk, es... Un tu neiesi!" – nemēdz būt citādi. Patiesībā jau man arī nekur tik ļoti nevajag! Makšķerēšana, klubi, garāža – tie ir kaut kādi zīmogi. Makšķerēt es nebraukšu, klubi man nepatīk, bet garāžas man nav... Bet man ir dārga pati sajūta, iespēja, ka es kaut ko varu izdarīt tad, kad vēlos un jebkurā brīdī."

Taču, lai dzīvotu savu dzīvi, atrastu brīvību un sevi, vīrietim ir jāspēj atdalīties no mātes, jāiemācās pašam pieņemt lēmumus. Un īslaicīga vientulība viņam var sniegt šādu iespēju – kļūt par viņu pašu.

Sapņot par ideālu tā vietā, lai dzīvotu realitātē, ir kārdinājums, kas raksturīgs gan vīriešiem, gan sievietēm. Un drošs ceļš uz vientulību.

"Mūsu sapņi ir nostaļģija pēc brīnišķīgās bērnības sajūtas par savu visvarenību. Bet ideāls, ar kuru tikšanos tā gaida daudzi vīrieši, neeksistē," norāda psihoanalītiķis Bernārs-Elī Toržemans.

"Un pasaku princese ir nekas vairāk, kā viņu pašu vēlmju atspoguļojums, sapņi par to, kādi viņi paši vēlētos būt un ko vēlētos piedzīvot. Reālās pasaules nepilnības atgādina viņu pašu nepilnību, viņi to nevar pieņemt un pārtraukt attiecības. Un viņi sāk jaunu (dažreiz nebeidzamu) savas ideālās sievietes meklēšanu," turpina speciālists.

Sākot romantiskas attiecības, mēs vienmēr riskējam: pienāk brīdis, kad iemīlēšanās pāriet. "Mēs neapzināti saistām šo brīdi ar pirmo dziļo vilšanos, ko bērns piedzīvo, kad māte vairs nav pastāvīgi klāt viņa dzīvē, un pārstāj būt viņa ideāls," atgādina psihoanalītiķis.

Tie, kuriem neizdodas pārvarēt šīs bērnībā piedzīvotās sāpes, dzīvo bailēs (turklāt negribētās), ka arī viņu jaunās attiecības izirs. Un visbiežāk viņi paši tās arī piebeidz, tā arī nepaejot solītim pretim otram, nepacenšoties viņu labāk iepazīt, iemīlēt nevis idealizētu tēlu, bet viņu pašu. Tādi vīrieši nereti ir iemīlējušies nevis savā draudzenē, bet pašā mīlestības stāvoklī, tajā, ko tā ar viņiem dara.

Ļauties mīlestībai, sajust tās lidojumu nozīmē arī aizbēgt no reālās pasaules sarežģījumiem. Tikt pāri pašām pirmajām šķiršanās sāpēm un paslēpties no neapzinātām bailēm no mūžīgas šķiršanās, tas ir, no bailēm no nāves – tas ir apburto prinču mērķis. Galu galā pasaku princeses nenoveco. Bet tas savukārt nozīmē, ka viņi nekad nemirs...