Nemanāmais, taču spēcīgais attiecību postītājs – perfekcionisms

"Strādājot vairāk nekā 25 gadus kā klīniskā psiholoģe, es neatceros nevienu klientu, kas pirmajā sesijā lūgtu palīdzību, lai pārvarētu savu perfekcionismu. Lielākā daļa perfekcionismu uzskata kā viņu personības stipro īpašību. Tas viņus padara izcilus un izceļ uz citu cilvēku fona. Tas viņus mudina sasniegt nospraustos mērķus un ievērot izvirzītos standartus. Patstāvīga tiekšanās pēc izcilības tiek uzskatīta par daļu no viņu identitātes, un šiem cilvēkiem ir grūti iztēloties sevi citādu, vienlaikus saglabājot pašcieņu," portālam "Psychology Today" iesāk stāstīt klīniskā psiholoģe Dianna Grande. "Pārāk bieži realitāte ir tāda, ka perfekcionisms rada hronisku stresu, neatkarīgi no tā, vai tas tiek vai netiek atzīts.Tomēr mērķu sasniegšana un pietiekami augstas latiņas uzstādīšana var radīt arī veselīgu izaicinājumu. Adaptīvais jeb veselīgais perfekcionisms ir tad, ja cilvēks izvirza pietiekami augstus mērķus, smagi strādā, lai tos sasniegtu, nemitīgi koncentrējoties uz panākumiem, taču spēj paciest kļūdas vai neveiksmes bez skarbas paškritikas. Šajā rakstā par perfekcionismu, kas ietver nereālu standartu izvirzīšanu, un pārāk kritisku reakciju, kad cerētais netiek sasniegts."

Neveselīgs perfekcionisms nozīmē, ka cilvēks par sevi sabiedrībā vēlas radīt nevainojamu priekšstatu, nekad nepieļaut kļūdas un dzīvot saskaņā ar saviem standartiem, kuri izvirzīti ārkārtīgi augstu. Perfekcionisti bieži kritizē paši sevi vai citus, nemitīgi ieslīgstot galējībās – uzskatot, ka visam ir jābūt ideālam, citādāk tas ir bezvērtīgs. Bailes no neveiksmes perfekcionistiem ir patstāvīgs drauds, kas pavisam bieži noved pie trauksmes sajūtas, un rezultātā tā vietā, lai koncentrētos uz saviem panākumiem, uzmanība tiek pievērsta tam, lai netiktu pieļautas kļūdas.

Lielākoties perfekcionisti šos ieradumus nekultivē ar nodomu, tie tiek veidoti nejauši, un bieži vien šie cilvēki neapzinās, kā perfekcionisms ietekmē gan viņu pašu, gan apkārtējos. Turpinājumā klīniskā psiholoģe piedāvā aplūkot divas perfekcionisma formas no savas prakses:

Uz sevi vērsts perfekcionisms. Džila ir inteleģenta un skaista, jauna sieviete. Viņa vēlas būt nevainojama kā izskatā, tā mājas tīrības uzturēšanā un izdarīto darbu kvalitātē. Džilai iepriekš ir bijušas vairākas neizdevušās attiecības tikai tādēļ, ka viņa neļāva partneriem sevi līdz galam iepazīt, baidoties, ka viņi pamanīs nepilnības viņā. Nepieciešamība būt nevainojamai likusi sievietei uzturēt emocionālo distanci attiecībās. Šī iemesla dēļ attiecības vienmēr rezultējas strupceļā. Džila pusaudžu gados piedzīvojusi emocionālo un seksuālo nolaidību bērnībā.

Uz citiem vērsts perfekcionisms. Džons ir veiksmīgs inženieris, kura galvenā sūdzība bija sievas "slinkums un paviršība". Psiholoģei bija lieliska privilēģija strādāt gan ar Džonu, gan viņa sievu, un sesijās tika atklāts, ka Džona sieva ir kompetenta, pacietīga sieviete, kas ir apmierināta ar savu dzīvi, izņemot vien to, ka saņem patstāvīgu kritiku no Džona. Viņai nemitīgi tika pārmests par to, kā viņa sakārtoja traukus trauku mazgājamā mašīnā, kā viņa izsūca māju vai veda pastaigās suni. Kritika laika gaitā kļuva arvien agresīvāka, liekot sievai apsvērt šķiršanos. Džons bērnībā bija piedzīvojis emocionālo un fizisko vardarbību no tēva, kuram viņš nekad nespēja izdabāt.

Džilas gadījumā perfekcioniste bija viņa pati, nespējot pieļaut to, ka citi viņu redzēs citādāku, savukārt Džons vēlējās, lai perfekcionisms piemistu viņa sievai, tomēr pastāv arī trešā perfekcionisma forma, kas ir retāk sastopama. Šiem cilvēkiem šķiet, ka apkārtējie cilvēki no viņiem vienmēr sagaida perfektus rezultātus, kaut gan patiesībā tā nebūt nav.

Kā norāda psiholoģe Šona Špringere, cilvēki, kas ir attiecībās ar perfekcionistu, bieži vien komentē tieši partnera emocionālo nepieejamību. Perfekcionistiem ir ļoti grūti dalīties savās patiesajās emocijās, viņi uzskata, ka vienmēr jābūt stipriem un emocijas jākontrolē. Izvairīšanās runāt par bailēm, nedrošību vai vilšanos būtiski ierobežo emocionālo tuvību laulībā.

Tieši tāpat perfekcionistus var vajāt konkurences sajūta pat pret saviem mīļotajiem cilvēkiem, piemēram, uzskatīt un priecāties par to, ka karjeras ziņā viņi ir daudz veiksmīgāki, nekā partneri. Taču gadījumos, kad veiksme apspīdējusi laulāto partneri, perfekcionistam ir ārkārtīgi grūti priecāties par viņa sasniegumiem.

Lai perfekcionisms nekaitētu attiecībām ar apkārtējajiem un vissvarīgāk – attiecībām ar mīļoto cilvēku, vispirms ir jāsaprot, kā tas ietekmē tavu dzīvi – vai tas ietekmē tavu laimi un traucē sasniegt mērķus? Lai gan šī raksta uzmanības centrā ir perfekcionisma radītās sekas uz attiecībām, tos pašus jautājumus vari sev uzdot arī attiecībā pret karjeru. Vai nepieciešamība jebkuru uzdevumu veikt ideāli traucē laikus pabeigt uzdevumu? Vai bailes no neveiksmes traucē uzņemties jaunus izaicinājumus? Kad perfekcionisms tiek identificēts kā problēma, nevis personības stiprā puse, tālāk uzskaitītie padomi var palīdzēt tikt galā ar šo problēmu.

Bailes, kuru dēļ nespēj nebūt perfekcionists. Iespējams, ka tevi nomāc bailes par to, kas notiktu, ja tu neuzstādītu tik augstus standartus. Vai darbā kļūtu paviršs un neuzmanīgs? Vai mājā valdītu juceklis un nekārtība? Ieslīgšana galējībās ir bieža perfekcionistu parādība, tomēr, tikai nedaudz samazinot izvirzītos standartus un necenšoties vienmēr sasniegt pašu pilnību, diezin vai jūsu uzvedība krasi mainīsies uz pilnīgi pretēju.

Praktizē līdzjūtību pret sevi. Cilvēks, kas spēj izjust līdzjūtību arī pret sevi, ne tikai citiem, atļauj sev kļūdīties, turklāt kļūdas uztver kā dzīves mācību, nevis nemitīgi sevi par kļūdīšanos šausta un kritizē. Ja agrāk pieļautās kļūdas bijušas traumatiskas, un to atcerēšanās liek justies slikti, visticamāk, tieši pie vainas tam ir bijis perfekcionisms, jo kļūdas pieļaušana tika pieņemta pārāk paškritiski.

Nolaid latiņu nedaudz zemāk. Nevar noliegt, ka, sasniedzot rezultātus tad, kad izvirzītie standarti ir patiešām augsti, pārņem brīnišķīga sajūta. Tomēr tas ne vienmēr ir iespējams dažādu iemeslu dēļ – laika ierobežojums, nepieciešamība pēc kvalitatīvas atpūtas un arī daudzi citi faktori. Izpildīt darbu labi un noteiktajos termiņos bieži vien ir daudz svarīgāk, nekā to izdarīt nevainojami.

Negaidi ātrus rezultātus. Tiekšanās uz sevis pilnveidošanu var būt veselīga dzīvesveida sastāvdaļa. Panākumi ir iespējami ilgtermiņā, kas nozīmē, ka visam nav jāizdodas nevainojami jau pirmajā reizē – ir iespējama arī kļūdīšanās.