Vecāku neiroze: kā mācīties skolā un ‘nenomirt’

Šīs panikas saknes ir saprotamas, patērētājsabiedrībā vērtīgs neesi tu, bet tavi sasniegumi. Jo vairāk sasniegumu un veiksmes, jo vairāk naudas, un tas nozīmē – lielāka tava pirktspēja. Taču sasniegumi skar ne tikai finansiālo sfēru. Jābūt veiksmīgam daudzpusīgi – veiksmīgai sievietei ir bagāts vīrs, veiksmīgai mātei ir ļoti attīstīti bērni, veiksmīgi skolotāji saņem prēmiju par gada labākā skolotāja titulu, veiksmīgiem psihologiem ir gara klientu rinda, savs centrs, piecas izdotas grāmatas.

Turklāt tie, kas dzimuši septiņdesmitajos un astoņdesmitajos gados, tik daudz ko nav saņēmuši no saviem vecākiem, ka vienkārši baidās izrādīties tādi paši kā viņi. Šī paaudze atceras, cik bija grūti un vientuļi, jo ideja "maniem bērniem jābūt labākai bērnībai" veidojusi uz bērniem orientētu audzināšanas modeli. Un bailēm "ja nu man neizdosies".

Un te vēl skola. Bez personiskajām skolotāju ambīcijām, tā vēl ir institūcija, kur visa pamatā ir sasniegumi un normatīvi. Un tiem jābūt augstiem vai vismaz vidējiem, lai nesabojātu skolas un skolotāju rādītājus. Vārdusakot, personīgajai mammu piesardzībai pievienojas tendences sabiedrības prasībās, un skola jau arī ir sabiedrības spogulis. Tā mēs iegūstam mammu stresā, tādu, kura nezin kur skrien un velk aiz sevis bērnu. Viņas atvase tikko kā sācis mācīties skolā un viņa jau ir nogurusi. No visa. Un baidās nogurt vēl vairāk. Tādēļ tagad, kamēr vēl ir spēki, jāsaspringst un jāiespringst. Lai pabeigtu skolu.

Nevajag pārdzīvot, ka tavs bērns kaut ko nezina vai neprot. Vai viņam pagaidām kaut kas slikti padodas. Skola ir vieta, kur bērns iestājas, lai kaut ko mācītos. Un tas ilgst veselus 12 gadus. Ko skolā darīs bērns, kurš visu prot un ir sasniedzis? Un vecāku uzdevums nav pasniegt skolai visos mācību priekšmetos brīnišķīgi sagatavotu skolēnu.

Neprasiet no bērna augstus rādītājus visos mācību priekšmetos. Bērns nevar būt vienādi ieinteresēts visā un gūt augstas atzīmes pilnīgi visos mācību priekšmetos. Ir normāli, ka ir nosliece uz kaut ko, un kaut kas nesaista tik ļoti. Turklāt skola, neskatoties uz visu manu mīlestību pret pašreizējo darbavietu, lielā mērā daudz ko māca pēc aizpagājušās dienas principiem. Tehnoloģijas attīstās ātrāk nekā izglītības ministrija spēj izstrādāt un apstiprināt jaunas programmas. Tādēļ brīdī, kad tās ir apstiprinātas, tās vismaz par desmit gadiem atpaliek no aktuālās dzīves. Kad mūsu bērni izaugs, liela daļa prasmju uz visiem laikiem zaudēs savu aktualitāti. Nosaki tos trīs līdz piecus mācību priekšmetus, kas viņam patīk, iedziļinies tajos un palīdzi tajos attīstīties. Attiecībā uz pārējiem nepieciešams pats minimums.

Tas pats attiecas uz mājasdarbiem. Nevajag sēdēt un visus uzdevumus pildīt līdz vēlai naktij. Svarīgāks ir pilnvērtīgs miegs. Tiem trim līdz pieciem mīļākajiem mācību priekšmetiem ir vērts veltīt daudz uzmanības. Pārējiem – minimumu. Tas īpaši attiecas uz rokraksta izkopšanu. Mātes pārdzīvo, ka bērns raksta briesmīgā rokrakstā, ka to nevar salasīt. Un vēl skolotājs piešķir uguni ar piezīmēm dienasgrāmatā "raksti rūpīgāk". Taču palūkosimies, cik bieži mēs rakstām ar roku? Reti. Gandrīz nekad. Maksimums – parakstāmies, uzrakstām savu vārdu un uzvārdu, adresi. Tehnoloģijas un dažādas elektroniskās ierīces par aktuālākām ir padarījušas drukāto tekstu. Un balss paziņojumus. Jau tagad rakstīt ar roku kļūst par arhaismu. Un kas būs pēc 20 gadiem, kad mūsu bērni izaugs, bet mēs tā arī būsim "iestrēguši", lai tikai viņi rakstītu skaidrā rokrakstā?

Jābūt papildus slodzei ārpusklases nodarbībās. Septiņgadnieks nevar atgriezties mājās pulksten septiņos vai astoņos un tikai vienu dienu nedēļā atpūsties kā tāds pieaugušais. Ko viņš darīs, kad izaugs? Mammas pārdzīvo – ja bērns nebūs nodarbināts, viņš vienkārši mājās sēdēs pie elektroniskajām ierīcēm. Jo tāda svarīga atpūstas daļa kā spēles ar draugiem pagalmā mūsdienu bērniem taču nav pieejama. Izvēlies principu "lai mazāk jābrauc" – ja skolā ir labi pulciņi, lai bērns apmeklē tos. Palūkojies, vai netālu no dzīvesvietas ir kādas bērnam interesējošas un noderīgas ārpusklases nodarbības. No tāliem braucieniem nogursi gan tu, gan bērns. Izvēlies nodarbības, atbilstoši bērna interesēm un vecumam, nevis sasniegumu rezultātiem. Ja dejās ir ieskaites un atskaites koncerti, izvērtē, vai tas ir nepieciešams – vai tavs bērns kļūs par profesionālu dejotāju vai tas viņa dzīvē palielinās stresu?

Bērnam noteikti ir jāsaņem siltumu, mīlestību un apskāvienus. Mammas un tēti ļoti pārdzīvo, ja nebūs pietiekami stingri, nebūs prasīgi, īpaši, ja bērns jau ir skolēns. Jā, ģimenē un sabiedrībā kopumā jābūt noteikumiem un struktūrai. Vecākiem vajag būt noturīgiem, lai noteikumi strādātu. Taču, ja vēl uzvedību var ietekmēt skolotājs un skola, citi bērni, tad emocionālo siltumu gan jūsu, vecāku, vietā neviens neiedos. Audzināt vajag. Bet nevajag pārcensties ar stingrību. Lai audzināšana ir pēc principa "viens prieks – viena skaidrošanās". Turklāt priekam jābūt pirmajā vietā. Apskāvi, noskūpstīji, paslavēji. Pēc tam "skaidrošanās" – kas nebija tā, kā vajadzēja, kas nepatīk, kādas būs sekas.

Bērnam jāmāca kritiskā domāšana. Turklāt tas nenozīmē – visus kritizēt. Tas nozīmē domāt, ko es iegūstu un vai tas ir man piemērots. Galvenais uzdevums vecākiem ir nepārgrūst bērnu ar informāciju, bet iemācīt viņu novērtēt, atlasīt lieko, būt savām domām, kuras pamatojas viņa personiskajās vērtībās. Man liekas, kritiskās domāšanas prasmes būs pieprasītas, vismaz nākamajos piecdesmit gados noteikti. Mūsdienu tehnoloģijas automatizē dzīvi tik ļoti, ka cilvēkam jau tagad nav īpašas vajadzības domāt. Bet informācijas apjoms ir tik milzīgs, ka vienkārši iesūc laiku. Turklāt vērtību haoss ir tik liels, ka ne visi vecāki var skaidri pateikt, kam tic un ko uzskata par pareizu. Vai tā ir vērtība – izcili pabeigt skolu? Visu paspēt? Būt veselam fiziski un emocionāli? Mīlēt sevi? Tieciet skaidrībā ar pamatvērtībām. Palīdziet bērnam noteikt savas un pievienojiet savējās. Un iemācieties orientēties informācijas pasaulē. Tad viņš tiešām dzīvē nepazudīs.

Jāmāca bērnu komunicēt. Šī prasme arī ir ļoti zaudēta saistībā ar tehnoloģiju attīstību un dzīvās komunikācijas mazināšanos. Tomēr tā ir nepieciešama. Globalizācijā veidojas virtuālā saziņa un tā palielina komunicējamo cilvēku loku. Video konferences, kurā ir dalībnieki no visas pasaules, ofisā var notikt pat vairākas reizes dienā. Mainās ne tikai komunikācijas veidi, bet arī akcenti. Pirms divdesmit gadiem uzsvars bija uz draudzību. Draugs bēdā nepametīs. Mūsdienās tik ļoti vairs netiek akcentēta draudzība, bet jāspēj komunicēt ar daudz dažādiem cilvēkiem. Un tas nozīmē – spēt būt tolerantiem un pacietīgiem. Skola kā reiz ir teritorija, kur to var labi mācīties. Daudzi vecāki pieļauj kļūdu, nākot uz skolu ar attieksmi "mēs esam paši par sevi, mums nevienu nevajag" vai "aizvāciet no šejienes visus, kas negatīvi ietekmē manu bērnu". Šādi viņi rada bērniem ilūziju, ka nevajag komunicēt, ka mamma un tētis no dzīves aizvāks visu un visus, kas viņiem nepatīk. Ja vēl no skolas var "izēst" kādu skolotāju, pat direktoru, bērnu, tad – vai to varēs izdarīt no augstskolas, ielas, pilsētas, valsts, attiecībām? Kādēļ veltīt savus spēkus, lai kādu izolētu no bērna dzīves? Varbūt labāk mācīties komunicēt ar dažādiem cilvēkiem, adaptēties dažādībā un prast saglabāt savas intereses?

Vēl bērniem ir nepieciešams atbalsts, izvēles brīvība un patstāvība. Pa lielam vienīgais vecāku uzdevums ir iemācīt bērnu dzīvot bez viņiem. Lai cik skumji tas neizklausītos. Un skola. Skola, jā, ir vajadzīga un svarīga. Taču ne ar mācībām un sasniegumiem. Skola ir pirmais solis uz patstāvīgo dzīvi un pirmā vieta, kur satikties ar reālo dzīvi. Palīdzi bērnam tajā iedzīvoties. Bet kas attiecas uz viņa izglītību – pasaule ir iekārtota tā, ka to var šobrīd bez grūtībām iegūt, piemācīties, papildināt jebkurā vecumā. Pēc zinātnieku prognozēm, bērni, kas dzimuši pēc 2000. gada, vidēji dzīvos simts gadus. Un visus šos simts gadus viņiem būs ar kaut ko jānodarbojas, jāmācās un jāpārmācās. Mūsu dzīves laiks un, tātad, arī laiks, ko esam kopā ar bērniem, ir mazāks. Varbūt nebojāsim to vēl ar sacīkstēm pēc labākajiem mācību rezultātiem?