Kā iemācīt bērnu uzturēt kārtību savā istabā

Ir divu veidu kārtība – ikdienas kārtības uzturēšana un kārtības organizēšana. Organizēt nozīmē mērķtiecīgi atbrīvoties no liekā un paredzēt specifisku vietu tam, kas tiek paturēts. Šis process prasa laiku, un tajā ir nepieciešama pieaugušā klātbūtne. Tieši vecāki ir tie, kas izveido kārtību, kuru bērns vēlāk uzturēs. Jo lielāks bērns, jo lielāka viņa iesaiste organizēšanā. Skolēnam noteikti būtu jāpiedalās katras lietas izvērtēšanā! Savukārt pirmsskolas vecuma bērnu istabas droši var organizēt vecāki, bērna rīcībā atstājot izvēli par atsevišķu mantu izvietojumu un tamlīdzīgi.

Kad sākam organizēt, pirmkārt, definējam, kāda veida priekšmeti bērnistabā atrodas, un domājam kategorijās. Domājam nevis par lietu atrašanās vietu, bet gan par kopīgajām iezīmēm. Dažas kategorijas ir vieglāk atšķiramas no citām un ar tām būtu ieteicams sākt, piemēram, drēbes, grāmatas, žurnāli, mākslas piederumi, galda spēles. Pirms ķerties pie nākamās kategorijas, iepriekšējā svarīgi iziet cauri šiem trim soļiem.

Padoms, kas dzirdēts bieži un ir ļoti iedarbīgs – rādi labu piemēru! Jau no ļoti agrīna vecuma bērni atdarina pieaugušos, tāpēc, ja vecāki paši ir kārtīgi un lietas noliek vietā, pastāv lielāka iespēja, ka arī bērns to gribēs darīt. Interesanti būtu vecākiem atcerēties, kāda bijusi viņu bērnības pieredze ar kārtošanu, īpaši, ja tā nav bijusi laba. Ja vien iespējams, būtu jauki asociēt kārtošanu ar kaut ko ikdienišķu, vajadzīgu un varbūt pat patīkamu, nevis kārtot ar rūpju rievu pierē un dusmošanos. Arī tādas nianses bērns pamana, un tas ietekmē viņa attieksmi pret kārtošanu.

Iemesls, kāpēc bērns neatdarina vecāku "kārtību", bieži vien ir vecāku nepacietība, proti, bērns ir pieradis, ka viss tiek sakārtots viņa vietā un, augot lielākam, turpina paļauties, ka vecāki visu izdarīs. Tāpēc svarīgi jau no agrīna vecuma rosināt bērnu pašu salikt mantas vietā, ielikt savas drēbes veļas grozā u. tml. Ne vienmēr to ir viegli izdarīt, tomēr bērna pašapziņas vairošanas un audzināšanas nolūkos nebūtu labi labot to, ko bērns ir sakārtojis.

Maziem bērniem ir grūti saprotami jēdzieniski ietilpīgi uzdevumi, piemēram, "sakārto istabu". Tā vietā aicinājums varētu būt "saliec grozā mīkstās mantas", pēc tam "saliksim kastē mašīnas". Bērniem ir svarīgi saprast "kāpēc", to neitrālos apstākļos (tas nozīmē – laikā, kad nekas netiek kārtots) var pārrunāt. Pārrunājiet un apmainieties domām, ko labu dod dzīve sakārtotā vidē, kā tas palīdz jaukāk spēlēties u. tml.

Jo lielāks bērns, jo lielāka viņa vajadzība pēc savas teritorijas, un to iespēju robežās vajadzētu respektēt. Pirmo klašu skolēniem tā varētu būt viņu īpašā dārgumu lāde, kurā vecāki ar savu kārtību neiejaucas, pusaudžiem – jau daļa istabas vai pat visa telpa. Saprast robežas, proti, kuras zonas mūsu mājās ir kopīgas un kuras katram savas, ir kritiski svarīgi, jo tas visiem mājiniekiem ļauj patiešām justies kā mājās. Šajā brīdī, protams, jāspēj pieņemt, ka izpratne par kārtību katram var būt atšķirīga.

Būtu veselīgi vienoties par noteikumiem, kuri ir skaidri saprotami un loģiski, piemēram, vienmēr vakarā aiznest no istabas netīros traukus un drēbes, vienmēr saklāt gultu no rītiem. Šos noteikumus ievēro visi ģimenes locekļi, un par tiem ir tiesības aizrādīt.

Pieredze rāda, ka, ja skolēns ir piedalījies kārtības izveidošanā, ir lielāka iespēja, ka viņš kārtību gribēs uzturēt. Tāpat kārtības uzturēšanu ievērojami atvieglo precīzi marķētas kastes un dokumentu mapes, piemēram, katram mācību priekšmetam.

Laiku pa laikam ir vērts pajautāt – vai tev tavā istabā ir ērti un nekas netraucē? Ja bērns nevar atrast vajadzīgo, var atgriezties pie iepriekš minētajiem trīs soļiem un vēlreiz organizēt, piemēram, mācību piederumus.

Nebūtu ieteicams par ieradumu ieviest maksāšanu par istabas kārtošanu. Tas norāda, ka kārtība ir vajadzīga tikai vecākiem, lai gan vērtīgāk būtu skaidrot, kāpēc tas visiem ir svarīgi. Papildu kabatas naudu var maksāt par ārpuskārtas darbiem, piemēram, logu mazgāšanu pavasarī vai zāles pļaušanu, bet ne par ikdienas kārtības uzturēšanu.

Visas ģimenes labā ieteicams ieviest kalendāru, kurā tiek atzīmēti darāmie mājas darbi. Kalendārs var būt kopīgs visai ģimenei vai atsevišķi bērniem. Tajos var ar krāsainu zīmuli atzīmēt dienas, kad jāizmazgā grīda, jānomaina gultasveļa u. tml.

Kārtības uzturēšanai jābūt pēc iespējas ērtākai, bet to savukārt panāk ar bērnam atbilstošām mēbelēm, ērtiem groziem un loģisku glabāšanas sistēmu. Jo mazāks bērns, jo slinkāks viņš būs, lai meklētu, kur lietu nolikt vietā! Ja pirmsskolas vecuma bērniem piemērotāki ir atvērti plaukti, kuros tur grozus un kuriem ērti piekļūt, tad skolēniem ieteiktu lielāku uzsvaru likt uz slēgta tipa mēbelēm.