Apsolīju rūpēties par slimo vecmāmiņu, bet vairs nespēju tā dzīvot  (2)

Portālam "Psychologies" stāsta 23 gadus vecā Jana: "Mēs ar vecmāmiņu vienmēr esam bijušas tuvas. Es varētu viņai izstāstīt to, par ko nekad neatzītos mātei. Vecmamma cienīja manas izvēles, mācīja domāt neatkarīgi. Kad man sāka veidoties attiecības ar puišiem, es dalījos iespaidos tieši ar viņu. Mamma agri izšķīrās, neprata izveidot personisko dzīvi un visus vīriešus ienīda. Vecmāmiņa līdz tam, kad kļuva par atraitni, bija laimīgi precējusies – tādēļ vairāk uzticējos viņas domām.

Mamma ar vecmāmiņu bieži strīdējās. Man likās – mammas smagā rakstura dēļ. Man ar mammu arī nebija vienkārši atrast kopīgu valodu – vecmāmiņa mani saprata labāk. Kad es sāku piestrādāt, mums radās tradīcija – katrās brīvdienās es aicināju vecmammu uz kafejnīcu un cienāju ar saldumiem. Es jutu, ka viņa ar mani lepojas, man tas bija ļoti svarīgi.

Viss beidzās pēkšņi... Vecmammai bija insults, viņu daļēji paralizēja. Mamma no slimnīcas viņu paņēma pie mums. Tomēr jau pēc nedēļas attiecības, kuras pirms tam viņām abām jau nebija īpaši siltas, kļuva vēl saspringtākas. Tad es nolēmu, ka pārbraukšu pie vecmammas uz viņas dzīvokli un pati par viņu rūpēšos. Karantīnas dēļ man nebija jāiet uz augstskolu un es domāju, ka varēšu viņai veltīt pietiekami daudz laika.

Man bija eiforiska sajūta – it kā tu skaidri zini: tu dari lielu un svarīgu darbu. Lēmums nāca viegli, un es pat sajutu kaut kādu priecīgu atvieglojumu. Šī izvēle nešķita upurēšanās, tieši otrādi – es uztvēru to gandrīz kā piedzīvojumu.

Mēs taču tik labi saprotam viena otru. Mana vecmāmiņa ir diplomātiskākais cilvēks no visiem, ko vien zinu, bet man beidzot ir iespēja atdarīt viņai par sniegto siltumu un mīlestību, ko saņēmu visu dzīvi.

Es domāju – galvenais ir pareizi visu organizēt un saglabāt labas attiecības. Un tas viss, kas nav izdevies mūžam neapmierinātajai mātei, sanāks man.

Pirmajā nedēļā viss bija gandrīz tā, kā es iztēlojos. Es netikos ar draugiem, bet norakstīju to uz karantīnu. Bija eiforiska sajūta, kad tiešām zini – tu dari labu un vērtīgu lietu.

Visi citi atsakās no tuviniekiem un rūpēm par viņu vai, sakoduši zobus, to veic, bet, lūk, mēs ar vecmammu dzīvosim jauki un draudzīgi. Šī muļķīgā maksimālisma sajūta sagrāva mani ātrāk nekā biju domājusi.

Jau pēc nedēļas sapratu, ka es nežēlīgi piekūstu. Mazgāšanas un pārģērbšanas rituāls divas reizes dienā bija fiziski smags. Pirmajā laikā mēs ar vecmammu lieliski sapratām viena otru, viņa man pateicās, skūpstīja.

Saprotu, ka rīkojos gļēvi, bet es jūtu, ka mana dzīve mani ēd nost. Reiz viņa atzinās – labāk būtu, ja viņa aizietu no šīs pasaules un šim visam mums abām nebūtu jāiet cauri. Es, protams, aizliedzu viņai tā runāt, taču tajā vakarā iegāju vannasistabā, atgriezu krānu ar ūdeni, lai mani nedzirdētu, un devu vaļu jūtām.

Pagāja vēl divas nedēļas, un es pirmoreiz paaugstināju pret vecmammu balsi, kad viņa man aizrādīja, ka zupa ir ne tā uzvārīta. Mēs pusi vakara nesarunājāmies. Man bija kauns. Es raudāju, lūdzu piedošanu.

Pēc mēneša es līdz galam sapratu, ka vairāk tā dzīvot nevaru. Piezvanīju mātei un atzinos, ka netieku galā.

"Nedomā, ka tu esi par visiem labāka," viņa man atbildēja. Un viņai bija taisnība.

Mēs nolēmām, ka dzīvosim kopā pie mammas un dalīsim rūpes par vecmammu. Tomēr arī tagad es cenšos pēc iespējas pavadīt laiku prom no mājām. Mana vecmamma ir pārvērtusies par citu cilvēku – viņa visu laiku izgāž emocijas ne tikai uz māti, bet arī mani. Raud, runā, ka nevēlas tā dzīvot. Mamma arī raud.

Bieži vien es braucu uz tukšo vecmammas dzīvokli, palieku tur pa nakti un nevēlos atgriezties. Saprotu, ka rīkojos bezjūtīgi, bet jūtu, ka šāda dzīve mani ēd nost un man nekas cits neatliek, lai nezaudētu dvēseliskos spēkus."

Junga analītiķe Jūlija Kazakeviča skaidro: "Janas stāstā mamma un vecmamma ir atainotas polāri: mamma ir "sliktā", vecmamma – "labā", tā, kura rūpējas par bērna vajadzībām. Mamma nespēja izveidot personisko dzīvi, vecmamma cēlpilni kļuva par atraitni.

Reālajā dzīvē, protams, tā nenotiek, un raksta varonei ir dalīts mātes tēls – tā pozitīvā daļa tiek vecmammai, negatīvā – mātei. Tas ir izskaidrojami – bērns bērnībā pret māti iztur pretējas jūtas: viņa te ir blakus, te "izgaist", te baro, te nedod ēst.

Kādā brīdī, lai tiktu ar šīm "šūpolēm" galā, psihe atrod izeju – sadala ārējos objektus "labajos" un "sliktajos". Pret "labajiem" viņa izjutīs patiku un uzticēšanos, pret sliktajiem – nepieņemšanu un vēlmi bēgt. Pēc visa spriežot, gan mamma, gan vecmamma nekādi necentās izlīdzināt šo dalījumu. Un ja agrāk meitene centās ieturēt distanci no mātes un bija tuvāka vecmammai, tagad viņas vienkārši pamainījās lomām – viņa palielina distanci no vecmammas un nedaudz pietuvojas mātei. Tomēr atkal nav iekšējā līdzsvara.

Raksta varone ir lēmuma priekšā un viņai nākas lemt: vai viņa ir gatava veidot kontaktu ar nāvi vai labāk palikt ar vecmammu un mammu, bet pašai doties uz brīvo dzīvokli un palikt bērna pozīcijā.
Viņa pirmoreiz ir satikusies ar dzīves ēnas pusi, bet nolemj atlikt pieaugšanu uz vēlāku laiku.

Kamēr viņa veic šādu izvēli un tikai dusmojas uz vecmammu – vecmamma zināmā mērā ieņemt tēla "ragana" lomu – kura vairs nebaro, bet dod neizpildāmus uzdevumus un liek pieaugt. Bet tas, pirmām kārtām, nozīmē prasmi tikties ar saviem iekšējiem konfliktiem.

Iespējams, pieaugšanas krīzi nav pārdzīvojusi arī Janas māte. Un tādēļ tagad viņas uzdevums ir iziet cauri kādam etapam, rūpējoties par vecmammu. Bet meita vienkārši, pirmoreiz iepazinusi dzīves ēnas pusi, bet nolēmusi gar to nelikties ne zinis, atliekot pieaugšanu uz citu laiku.

Jana sastopas ar to, kā tuvs cilvēks piedzīvo dzīves norietu un ierastā pasaules kārtība sagrūst.
Labi, ka Jana lieliski apzinās savas jūtas, un tas norāda – viņa ir pret sevi vērīga un godīga, un tas var būt viņas iekšējais balsts.