Bērns starp divām mājām. Izaugsmes treneres Santas Leibovičas personiskā un profesionālā pieredze

Šajā rakstā apskatīsim to, kādas ir galvenās grūtības no vecāku un no bērnu viedokļa un kā tās iespējams mazināt. Te nebūs zelta formulas, tā katram jāmeklē pašam, bet, iespējams, radīsiet kādu ierosmi lielākām vai mazākām pārmaiņām.

Tālāk būs mans kā mammas personīgais stāsts. Katru reizi, kad mans dēls atgriezās no brīvdienām, ko bija pavadījis otrās mājās pie tēta, viņš veikli pazuda savā istabā un kādu laiku nenāca ārā. Un es arī centos neuzbāzties, jo pieredze liecināja, ka jebkura uzmanības izrādīšana un jautājums "Kā tev gāja?" varēja novest pie divām galējībām: totālas eksplozijas vai īsas, nekonkrētas atbildes. Man likās tik kaitinoši, ka ikdienā redzu savu bērnu tikai pašā vakarā, kad galvenais sarunu temats ir skola, izpildītie mājasdarbi un treniņi, un labākais laiks – brīvdienas, kad iespējamas kopīgas nesteidzīgas brokastis vai citas kopīgas nodarbes, pastaigas, pasākumi, – manās attiecībās ar bērnu tiek "nozagts". Turklāt katru reizi, kad bērns atgriezās no otra vecāka mājas, tika sabojāts brīvdienu vakars, kurā arī nevedās nekāda lādzīga komunikācija. Protams, man gribējās pārliecināties, ka bērnam brīvdienās gājis labi, bet es centos neuzdot daudz jautājumu, jo redzēju, ka bērns jūtas neērti. Ļāvu viņam stāstīt tik daudz, cik vēlējās. Svarīgāk par visu man likās tas, ka bērns pavada laiku kopā ar tēti. Pat ja man tiek piešķirta sliktā policista loma, bet bērna tēvam – izklaidētāja un labā policista loma. Manī bija sarežģītu jūtu buķete, nožēla par to, ka man nav izdevies nodrošināt bērnam iespēju augt pilnā ģimenē, dusmas uz bijušo vīru par to, ka visas praktiskās rūpes un atbildība par bērna sekmēm ikdienā ir uz maniem pleciem, vainas sajūta par to, ka par maz pavadu laiku ar bērnu, un vienlaicīgi atvieglojuma sajūta par to, ka varu pavadīt brīvdienas kopā ar jauno partneri vai citās sev patīkamās nodarbēs. Īsts jūtu kokteilis, kas ne vienmēr palīdzēja turēt vēsu prātu.