Bērns starp divām mājām. Izaugsmes treneres Santas Leibovičas personiskā un profesionālā pieredze

Šajā rakstā apskatīsim to, kādas ir galvenās grūtības no vecāku un no bērnu viedokļa un kā tās iespējams mazināt. Te nebūs zelta formulas, tā katram jāmeklē pašam, bet, iespējams, radīsiet kādu ierosmi lielākām vai mazākām pārmaiņām.

Tālāk būs mans kā mammas personīgais stāsts. Katru reizi, kad mans dēls atgriezās no brīvdienām, ko bija pavadījis otrās mājās pie tēta, viņš veikli pazuda savā istabā un kādu laiku nenāca ārā. Un es arī centos neuzbāzties, jo pieredze liecināja, ka jebkura uzmanības izrādīšana un jautājums "Kā tev gāja?" varēja novest pie divām galējībām: totālas eksplozijas vai īsas, nekonkrētas atbildes. Man likās tik kaitinoši, ka ikdienā redzu savu bērnu tikai pašā vakarā, kad galvenais sarunu temats ir skola, izpildītie mājasdarbi un treniņi, un labākais laiks – brīvdienas, kad iespējamas kopīgas nesteidzīgas brokastis vai citas kopīgas nodarbes, pastaigas, pasākumi, – manās attiecībās ar bērnu tiek "nozagts". Turklāt katru reizi, kad bērns atgriezās no otra vecāka mājas, tika sabojāts brīvdienu vakars, kurā arī nevedās nekāda lādzīga komunikācija. Protams, man gribējās pārliecināties, ka bērnam brīvdienās gājis labi, bet es centos neuzdot daudz jautājumu, jo redzēju, ka bērns jūtas neērti. Ļāvu viņam stāstīt tik daudz, cik vēlējās. Svarīgāk par visu man likās tas, ka bērns pavada laiku kopā ar tēti. Pat ja man tiek piešķirta sliktā policista loma, bet bērna tēvam – izklaidētāja un labā policista loma. Manī bija sarežģītu jūtu buķete, nožēla par to, ka man nav izdevies nodrošināt bērnam iespēju augt pilnā ģimenē, dusmas uz bijušo vīru par to, ka visas praktiskās rūpes un atbildība par bērna sekmēm ikdienā ir uz maniem pleciem, vainas sajūta par to, ka par maz pavadu laiku ar bērnu, un vienlaicīgi atvieglojuma sajūta par to, ka varu pavadīt brīvdienas kopā ar jauno partneri vai citās sev patīkamās nodarbēs. Īsts jūtu kokteilis, kas ne vienmēr palīdzēja turēt vēsu prātu.

Šodien es zinu, ka bērnam pārvietošanās no vienas mājas uz otru ir stresa pilna. Pats fakts, ka jādodas no vienas mājas uz otru, ir kā atgādinājums tam, ka ģimene ir šķirta. Katrā mājā ir savi noteikumi, kārtība, ieradumi, rituāli, cits praktisko lietu izkārtojums. Bērnam ir nepieciešams laiks, lai pārslēgtos no vienas mājas dzīves uz otru. Kad bērns ierodas no otras mājas, nevajag uzbāzties ar jautājumiem vai mēģināt veikt izmeklēšanu. Kad bērns jutīsies gatavs, viņš pats pastāstīs tik daudz, cik vēlēsies. Iedomājieties sevi, kad atgriežaties no ceļojuma, jums taču arī ir nepieciešams laiks apcerei, īss brīdis atpūtai. Un tad esat gatavi dalīties!

Tagad, kad rakstu šo tekstu, uzjautāju savam nu jau pieaugušajam dēlam, kā viņam tas bija toreiz. Un šeit viņa stāsts: "Pārslēgšanās no dzīves vienā mājā uz otru man bija ļoti nepieciešama. Pusaudža gados, kad pats braucu ar sabiedrisko transportu uz un no tēta mājām, bija daudz vieglāk, jo bija šis starplaiks (tētis dzīvo citā pilsētā), pretstatā brīžiem, kad tētis ar auto pieveda pie mājas. Tad jutos kā strauji izrauts no vienas realitātes un ielikts citā. Turklāt papildu neērtības sajūtu un stresu radīja fakts, ka jūs kā vecāki savā starpā nekomunicējāt."

Tālāk mani secinājumi, kas balstīti personīgajā un profesionālajā pieredzē darbā ar klientiem. Kā tad labāk atbalstīt sevi un bērnu situācijā, kad bērns dzīvo divās mājās?

Nepārtraukti mēģināt iekāpt bērna kurpēs. Nereti mēs, pieaugušie, mēģinot sakārtot savu dzīvi, aizmirstam par to, kā jūtas bērns visā šajā divmāju dzīvošanas sāgā. Ļaunākais, ko varam nodarīt, ir savas nesakārtotās attiecībās ar bijušo partneri vai konfliktus tieši vai netieši pārnest uz mūsu kā vecāku attiecībām. Un vēl tajā iesaistīt bērnu. Piemēram, nevajag atvasi izmantot kā ziņnesi, sakot "pasaki mammai", "pasaki tētim". Bērns nonāk pa vidu diviem pieaugušajiem, un tā nav laba vieta, kur būt. Pieaugušajiem pašiem jāuzņemas atbildība un jāsakārto neskaidrie jautājumi, bērnam ļaujot būt savā bērna lomā. Tāpat nevajadzētu izteikties nelāgi par otru pusi, pat ja tas ir objektīvi. Bērns vienlīdz lielā mērā mīl abus vecākus. Tādēļ ir ļoti svarīgi ne tikai ārēji, bet arī iekšēji ļaut bērnam mīlēt otru vecāku. Neaprunāt bijušo partneri, arī sarunās ar citiem cilvēkiem, jo bērni visu dzird un mācās – tētis vai mamma ir daļa manis, tātad arī es esmu tāds. Tas tikai graus jūsu attiecības ar bērnu ilgtermiņā, savukārt bērnam radīs iekšējās sašķeltības sajūtu.

Iespējams, arī kāds no jums, lasītāji, ir piedzīvojis situāciju, ka jūsu vecāks ar balss intonāciju un tekstu liek saprast, ka jūsu līdzība ar otru vecāku ir nepieņemama. Tas izskan apmēram šādi – "nu, tu tagad tā kā tavs tētis" vai "tu tagad kā tava mamma". Tie, kas to ir piedzīvojuši, noteikti varēs apstiprināt, ka sajūta ir, maigi sakot, nepatīkama. Pateikt, ka neesmu, nozīmē atteikties no otra vecāka, pateikt, ka esmu, nozīmē pieņemt sevī šo īpašību, kas tiek akcentēta kā nelāga. Bērnam nav smagākas izvēles kā izvēle starp diviem vecākiem, kurus viņš vienlīdz mīl. Dzīvošana divās mājās arī netiešā veidā kustina šo vairāk būšanu te vienā, te otrā pusē.

Iekāpšanu bērna kurpēs veicinās patiesa klātbūtne un sarunas par to, kā viņš jūtas. Ne vienmēr atvase godīgi jums izstāstīs, un dažreiz bērnam pašam būs grūti formulēt savas jūtas, jo arī viņi piedzīvo sajūtu kokteili, ko grūti izšķirot pa sastāvdaļām. Patiesa interese un klātbūtne ir labākais, ko varat sniegt savam bērnam. Akceptēt bērna jūtas un nemēģināt tās salabot.

Atrodiet veidu, kā ar bijušo partneri vienoties par svarīgākajiem noteikumiem un apmainīties ar informāciju.

Bērnam dzīvi atvieglo rutīna un skaidri noteikumi. Ja vienā mājā bērns iet gulēt deviņos, pēc vakara pasaciņas, bet otrā mājā ir ieslēgtas multfilmas līdz pulksten divpadsmitiem naktī, tas var radīt zināmas problēmas. Izveidojiet sarakstu ar galvenajiem noteikumiem no savas puses un palūdziet otru pusi izdarīt to pašu, un tad, par pamatu ņemot bērna labākās intereses, mēģiniet nonākt pie kopīgiem lēmumiem attiecībā uz noteikumiem, kas tiek ievēroti abās mājās (piemēram, cikos bērni iet gulēt, kad pilda mājasdarbus, kā ievēro kārtību, kādi ir galvenie pienākumi, cik bieži un ko ēd/neēd u. c.). Vienlaikus ir jāpieņem, ka jūs nevarēsiet kontrolēt to, kā šie noteikumi tiek ievēroti otrā mājā.

Bērna grafiks nereti rada daudz galvas sāpju, īpaši, ja bērnam ir dažādas nodarbes, pulciņi un viņš vēl nav pietiekami pieaudzis, lai tos apmeklētu patstāvīgi. Attālinātās mācības arī ievieš savas korekcijas, jo prasa lielāku vecāka iesaisti un sarežģī pamatvajadzību nodrošināšanu (ēšana, atpūtas laiks, laiks svaigā gaisā) vecākiem, kuri strādā. Zināms bonuss šajā ziņā ir paplašinātā ģimene (vectētiņi, vecmāmiņas, vecāku partneri, vecākie pusbrāļi, pusmāsas u. c.), iespējams, varat vienoties par viņu iesaisti nepieciešamības gadījumā, lai tiktu galā ar visiem loģistikas izaicinājumiem.

Labas komunikācijas, pārrunu risināšanas un laika plānošanas prasmes var palīdzēt tikt galā ar visiem šiem izaicinājumiem. Izmantojiet mūsdienu tehnoloģijas, tas stipri var atvieglot dzīvi, piemēram, var izveidot kopīgu "Google" kalendāru, kurā abi vecāki un arī bērni redz dienas kārtību un var izdarīt ierakstus. Var izveidot kopīgu čatu, kurā var būt iesaistīta arī visa paplašinātā ģimene (arī vecmāmiņas un vectētiņi, vecāku jaunie partneri). Vienojieties par to, kā notiek bērnu nodošana un pieņemšana, kā par to tiek paziņots. Cik ilgu laiku iepriekš tiek saskaņots bērna grafiks? Kas notiek izmaiņu gadījumā? Parūpējieties, lai arī bērnam ir skaidrība par to, kā notiek informācijas apmaiņa starp visiem bērna aprūpē iesaistītajiem un kādi ir svarīgākie noteikumi.
Ideālajā pasaulē bērna aprūpē iesaistās abi vecāki ar savām mājsaimniecībām un bērna audzināšanas jautājumos veido komandu. Jo vairāk bērns uztvers otru māju kā komandas sastāvdaļu, kas ir kopatbildīga, jo vienkāršāka un drošāka būs bērna dzīve.

Dzīve ir dzīve, tajā viss plūst un mainās. Ģimenes sistēmā notiek dažādas izmaņas, iespējams, kāds ģimenes loceklis tiek zaudēts un bērns saskaras ar jautājumiem par nāvi, kāds jauns nāk klāt – vai tas ir vecāka jaunais partneris vai bērniņš jaunajā ģimenē, svarīgi ir apzināties, kā tas ietekmē visu ģimenes sistēmu kopumā un kā bērns ar to tiek galā. Par bērna pārdzīvojumiem var liecināt dažādas uzvedības izpausmes, pēkšņas vai ilgstošas slimošanas, traumatisms, zagšana, uzvedības traucējumi, izmaiņas sekmēs. Jauna partnera parādīšanās nav mazāk stresa pilns notikums kā kāda ģimenes locekļa zaudēšana, jo mainās iepriekšējās attiecības, pierastie uzvedības modeļi. Bērns abos gadījumos var sastapties ar zaudējuma sāpēm. Bērnam un vecākam ir izveidojušies noteikti rituāli, kas ir ierasti, piemēram, pa nakti, ja bērnam ir slikts sapnītis, viņš varēja atnākt un ierāpties pie vecāka gultā, bet brīdī, kad parādās partneris, guļamistabas durvis paliek aizslēgtas.

Janas stāsts: "Atceros, kopš bērnības brīvdienas pavadīju tēta mājās. Sākumā man tur bija sava istaba, grāmatas, bet tad tēta ģimenē ienāca mans pusbrālis, pēc remonta izkārtojums mājā mainījās, istaba tika atdota pusbrālim, savukārt es nonācu uz viesistabas dīvāna. Man bija sajūta, ka vairs nav vietas šajā mājā. Jutos lieka."

Pārliecinieties, ka bērnam ir viss nepieciešamais abās mājās. Gulēšana viesistabā uz dīvāna, kas paredzēts ciemiņiem, ir diezgan skaidrs vēstījums bērnam, ka tu šeit esi tikai viesis, tev šeit nav piederības. Lai bērns justos labi, būtu vēlams, ka viņam ir sava vieta katrā mājā, savas mantas – pidžama, zobu birste, darba galds, rotaļlietas utt. Pavērojiet, cik daudz un kādas mantas bērns ņem līdzi, tas daudz ko pastāstīs par to, kā viņš jūtas. Pārrunājiet ar otru mājsaimniecību, kā iespējams radīt maksimālu komfortu un drošības sajūtu jūsu bērnam pārmaiņu laikā. Beznosacījuma mīlestība, rutīna, stabilitāte un paredzamība ir tas, kas var palīdzēt bērnam pārvarēt dzīves vētras.

Te savukārt kāds cits stāsts. Gatis atceras: "Mani vecāki šķīrās, kad man bija 15 gadu, nekad nedzirdēju neko sliktu vienam par otru sakām. Pavadīju laiku abās mājās. Patēvs un tēvs bija labās attiecībās, svētkos vienmēr bija abi. Man tā bija norma, līdz augstskolā sapratu, ka citiem tā nav un ka man patiešām ir palaimējies. Es kā normu uztveru to, ka pieaugušie izturas ar cieņu viens pret otru. Jūtos patiešām ieguvējs."

Vislabākais, ko varam savam bērnam nodrošināt, ir psihiski stabili, mierīgi vecāki, kas kā pieaugušie spēj vienoties par dažādām sadzīves detaļām, kā arī uzturēt normālu, pozitīvu komunikāciju un ideālā variantā bērnu audzināšanas jautājumos darboties kā vienota komanda. Par to mums, protams, jāparūpējas pašiem. Kas mums visbiežāk traucē? Tie ir neatrisināti iekšējie un ārējie konflikti, kuriem saknes vijas pašu bērnībā un iepriekšējā attiecību pieredzē. Attiecību modeļi, ko esam pārņēmuši no saviem vecākiem, arī mēdz būt vairāk traucējošs nekā palīdzošs faktors. Saliktā ģimene no mums pieprasa papildu piepūli vairākos aspektos – attiecību jautājumu risināšanā, darbā ar sevi, savu iekšējo jūtu pasauli, emocijām, apzinātā ģimenes attiecību modeļu veidošanā.

Diemžēl skolā mums nemāca, kā veidot veiksmīgas attiecības ģimenē, un tas paliek mūsu mājasdarbs dzīves skolā. Ja vēlamies savā ģimenes dzīvē būt piepildīti un laimīgi, tas ir mūsu pašu rokās. Šodien ir pieejams ļoti daudz resursu un veidu, kā sevi atbalstīt, – psihoterapija, pašpalīdzības grāmatas, atbalsta grupas, semināri, galu galā – apzināti veltīt laiku sev un nodarboties ar pašanalīzi, piemēram, rakstot dienasgrāmatu. Svarīgākais ir spēja uzņemties atbildību par sevi, savu dzīvi un emocijām, jūtām, savu pagātnes bagāžu. Ja ir iekšējā motivācija un vēlme tiekties uz harmoniju – pretēji reaktīvai palikšanai notikumu plūsmā un iesprūšanai negatīvos pārdzīvojumos –, tad viss jums izdosies.