Bērna aprūpes maratons uz savas ādas – diplomāta Latvijā Hannes Tordengrena pieredze  (4)

Hanness Tordengrens (Hannes Tordengren) ir Zviedrijas vēstniecības Latvijā otrais sekretārs , kurš sešu mēnešu ilgā bērna kopšanas atvaļinājumā devās, atrodoties divu gadu diplomātiskajā misijā Latvijā. Sarunā Tordengrens dalās paša pieredzē, aprūpējot dēlu viņa pirmajos dzīves mēnešos, kā arī stāsta par Zviedrijas sabiedrībā pēdējo 25 gadu laikā notikušajām pārmaiņām, kuras veicinājusi bērna kopšanas atvaļinājuma kvotas jeb otram vecākam nenododamās daļas ieviešana. Otram vecākam nenododamā bērna kopšanas atvaļinājuma daļa divu mēnešu apmērā no nākamā gada augusta tiks ieviesta arī Latvijā un citās Eiropas Savienības dalībvalstīs.

Kā jūs nonācāt Latvijā? Un kāda bija jūsu pieredze, izmantojot bērna kopšanas atvaļinājumu, kamēr atrodaties diplomātiskajā misijā citā valstī?

Pirms ierašanās Rīgā, kur esmu pavadījis pēdējos divus gadus, es strādāju Zviedrijas Ārlietu ministrijā Stokholmā – tur es darbojos ar drošības politikas un specifiski kiberdrošības jautājumiem. Pēc izglītības esmu ekonomists – esmu pabeidzis Ekonomikas augstskolu Stokholmā. Diplomātiskā dienesta laikā man ir bijusi iespēja pabūt daudzviet pasaulē – esmu dzīvojis Ukrainā, ASV, Afganistānā un Izraēlā. Pēdējos sešus mēnešus no savas divus gadus ilgās diplomātiskās misijas Latvijā esmu pavadījis bērna kopšanas atvaļinājumā – šis posms pirms neilga laika noslēdzās.

Apzinos, ka doties bērna kopšanas atvaļinājumā, atrodoties diplomātiskajā misijā citā valstī, ir visai neparasti, un nepazīstu nevienu diplomātu no citas valsts, kas to būtu darījis, taču bērna kopšanas atvaļinājumā misijas laikā devušies arī vairāki citi mani kolēģi no Stokholmas. Vienīgais ierobežojums, kas jāievēro, bērna kopšanas atvaļinājumu izmantojot misijā ārvalstīs, ir tā ilgums – maksimālais atļautais posms ir seši mēneši. Taču tas ir saprotami – ilgāka prombūtne varētu atstāt iespaidu uz misijas norisi. Bet tas jebkurā gadījumā nav maz un, manuprāt, tikai vēlreiz apliecina to, cik būtiski Zviedrijas valdībai ir sniegt vienlīdzīgas bērna aprūpes iespējas visiem vecākiem.

Zviedrijā bērna kopšanas atvaļinājuma kvota jeb otram vecākam nenododamā daļa tika ieviesta jau pirms ceturtdaļgadsimta – vai varat komentēt, kā Zviedrijas sabiedrība ilgtermiņā pielāgojusies šīm pārmaiņām, kādas izmaiņas novērojamas?

Taisnība, Zviedrijā otram vecākam nenododamā bērna kopšanas atvaļinājuma kvota viena mēneša apmērā tika ieviesta jau 1995. gadā. 2002. gadā to palielināja uz diviem mēnešiem, bet 2016. gadā – trim mēnešiem. 1995. gadā, kad tik tikko ieviesa nenododamo kvotu, daļa sabiedrības un arī atsevišķas politiskās partijas izrādīja pretestību idejai, ka valsts varētu noteikt, kā ģimenēm sadalīt bērna kopšanas atvaļinājumu, jo Zviedrijā, tāpat kā Latvijā, jau pirms šīs kvotas ieviešanas bērna kopšanas atvaļinājums bija paredzēts abiem vecākiem. Protams, tā saucamās “nanny state” funkcijas iedarbināšana nav viennozīmīga, bet tas ir viens no rīkiem, ko valsts pārvaldei ir iespēja izmantot, lai iniciētu pozitīvas pārmaiņas sabiedrībā.

Process, kā jau to varēja sagaidīt, ir bijis pakāpenisks. Salīdzinājumam: bērna kopšanas atvaļinājums Zviedrijā tika ieviests jau 1974. gadā, un tolaik tēvi izmantoja aptuveni 0,5 procentus no kopējā pieejamo dienu skaita. 2007. gadā tēvi izmantoja jau 20,8 procentus no kopējā pieejamo dienu skaita, bet šobrīd tēvi Zviedrijā izmanto 31,3 procentus no kopējā pieejamo bērna kopšanas atvaļinājuma dienu skaita (tas ietver arī atvaļinājuma dienas, kuras vecāki izmanto bērna slimības gadījumā – lai parūpētos par saslimušu bērnu).

Būtisks fakts ir tas, ka šobrīd bērna kopšanas atvaļinājumā dodas vairāk nekā 90 procenti zviedru tēvu, un, pārrēķinot viņu izmantotās bērna kopšanas atvaļinājuma dienas faktiskos skaitļos, var secināt – katrs tēvs vidēji bērna kopšanas atvaļinājumā pavada apmēram četrus ar pusi mēnešus. Šis skaitlis ir nozīmīgs, jo tas norāda uz kvalitatīvām, ne tikai kvantitatīvām pārmaiņām – zviedru tēvi pēc pašu iniciatīvas izmanto vērā ņemami vairāk nekā tikai obligāto trīs mēnešu bērna kopšanas atvaļinājuma kvotu.

Diskusijās par tēvu došanos bērna kopšanas atvaļinājumā nereti tiek minēti paredzamie aizspriedumi no darba devēju puses. Vai varat komentēt, kā situāciju darba tirgū un sabiedrības attieksmi mainīja nenododamās bērna kopšanas atvaļinājuma kvotas ieviešana?

Otram vecākam nenododamās bērna kopšanas atvaļinājuma daļas ieviešana laika gaitā ir būtiski mainījusi Zviedrijas sabiedrībā vispārpieņemtās normas – un, jā, patiesi, izteikti to var novērot darba tirgū. Protams, saskaņā ar likumu darba devējiem, pieņemot kādu amatā, ir aizliegts izvēli balstīt uz kandidāta dzimumu, taču, manuprāt, tieši izmaiņas tajā, kā tiek izmantots bērna kopšanas atvaļinājums, šo aizliegumu diskriminēt, balstoties uz dzimumu, ir iedzīvinājušas realitātē. Darba devēji gluži vienkārši apzinās, ka, pieņemot darbā cilvēkus konkrētā vecuma grupā, pastāv ļoti liela iespēja, ka viņi neatkarīgi no dzimuma dosies bērna kopšanas atvaļinājumā.

Tas, kā vecāki savā starpā sadala bērna kopšanas atvaļinājumu, protams, atkarīgs arī no abu vecāku profesijas – ir darbības sfēras, kurās ilgstoša prombūtne ir vienkāršāka, un sfēras, kurās tā ir sarežģītāka. Ja māte darbojas, piemēram, juridiskajā vai konsultāciju nozarē, visdrīzāk, lielāko daļu bērna kopšanas atvaļinājuma uzņemsies bērna tēvs, un otrādi. Zviedrijā lielāko daļu bērna kopšanas atvaļinājuma apjoma izņem vīrieši ar augstāku izglītības līmeni un publiskajā sektorā strādājošie. Zināms, ka nedaudz lielāks skaits vīriešu Zviedrijā ir pašnodarbinātie – arī tas var ilgstošu prombūtni padarīt sarežģītāku un būt par iemeslu tam, kāpēc kopējo vīriešu izņemto bērna kopšanas atvaļinājuma dienu ir mazāk nekā sieviešu izņemto dienu.

Taču jāsaka, ka situācija darba tirgū Zviedrijā ir būtiski mainījusies kopumā – šobrīd ir ne tikai pilnīgi pašsaprotami, ka bērna kopšanas atvaļinājumā dosies abi vecāki, mainījies ir arī tas, ka bērna kopšanas atvaļinājumā ir iespējams doties profesionāļiem, kuri darbojas tādās sfērās, kur ilgstoša prombūtne iepriekš šķistu neiedomājama. To šobrīd dara politiķi un politiķes. To apliecina arī manis paša piemērs – tas, ka ir iespējams doties bērna kopšanas atvaļinājumā, atrodoties diplomātiskajā misijā ārvalstīs, liecina par nozīmīgām pārmaiņām sabiedrības domāšanā un izpratnē par darba un privātās dzīves līdzsvaru.

Vai varat pastāstīt vairāk tieši par savu personisko pieredzi, dodoties bērna kopšanas atvaļinājumā? Adrians ir jūsu pirmdzimtais: kas šajā intensīvajā kopā būšanas posmā jūs pārsteidza, ko jaunu sapratāt, ieguvāt?

Bērna kopšanas atvaļinājumā es devos uzreiz pēc dēla piedzimšanas un pavadīju tajā sešus mēnešus – tas ir maksimālais posms, kuru bērna kopšanas atvaļinājumā var pavadīt diplomāts, atrodoties misijā. Mana sieva turpināja strādāt, bet apstākļi mūs lutināja – viņa šo posmu varēja strādāt no mājām, kamēr es uzņēmos bērna primārās aprūpes personas lomu.

Rūpes par jaundzimušo, šķiet, visprecīzāk salīdzināt ar zemas intensitātes maratonu – rūpes par bērnu ir kaut kas nepārtraukts, tas nekad neapstājas. Man pašam vienmēr ir bijis vieglāk strādāt ļoti intensīvi, bet īsus laika intervālus, taču bērna aprūpe ir kas pilnīgi pretējs – to man nācās apgūt no nulles un pierast pie tā, ka kādam tevi vai nu vajag, vai var vajadzēt pilnīgi visu laiku. Tagad, kad mans dēls jau ir mazliet paaudzies, kļūst aizvien interesantāk ar viņu pavadīt laiku – viņš smejas, izdod dažādas skaņas, cenšas ar mums savā veidā komunicēt.

Latvijā darbojas biedrība ģimenes atbalstam “Tēvi”, un pirms pāris gadiem tās vadībā tapa divi pētījumi – “Palīdzēt un atbalstīt: Latvijas tēvi ģimenes dzīvē” par tēva lomu Latvijas sabiedrībā un “Tētis uz 13 procentiem: Latvijas tēvi pēc šķiršanās” par tēva attiecībām ar bērniem pēc šķiršanās. Šajos pētījumos tika konstatēts, ka Latvijā joprojām pastāv uzskats: bērna aprūpe tā dzīves sākumā primāri ir sievietes uzdevums, bet tēvam tā aktīvi “jāpieslēdzas” kaut kad vēlāk – kad ar bērnu kopā jau var kaut ko padarīt. Kā, jūsuprāt, šāda nostāja ietekmē tēva attiecības ar bērnu, un vai bērna kopšanas atvaļinājuma līdzvērtīgākai dalīšanai starp vecākiem ir potenciāls šādus pieņēmumus mainīt?

Pirmkārt, es neesmu drošs, ka sievietes mūsdienās ir gatavas gaidīt, kad tēvi beidzot “pieslēgsies”, vismaz Zviedrijā noteikti ne. Šis pirmais bērna dzīves posms ir pietiekami grūts un izaicinošs, un tam noteikti nebūtu jābūt tikai viena vecāka pārziņā. Bet es ticu, ka daudz būtiskāks iemesls, kāpēc tēvam jāiesaistās bērna aprūpē jau no paša tā dzīves sākuma, ir tieši kompetences iegūšana – spēja parūpēties pašam par savu bērnu. Pretējā gadījumā veidojas tāds kā apburtais loks, kur sievietes kļūst par primārajām bērna aprūpētājām, jo neuzticas vīriešiem bērna aprūpes jautājumos, un viņām, ļoti iespējams, ir taisnība! Bet tas nav nenovēršams lietu dabiskās kārtības dēļ: ja tēvs nedodas bērna kopšanas atvaļinājumā, ja viņš neiziet cauri šim procesam, kurā viņam detalizēti jāapgūst viss ar bērna aprūpi saistītais, – kā gan viņš varētu pēkšņi iegūt visas šīs nepieciešamās spējas un kompetences?

Arī mātes bērna dzīves sākumā nav visu zinošas – un tas ir loģiski, jo bērna aprūpe ir kaut kas, ko abi vecāki apgūst laika gaitā, nepārtraukti ar to nodarbojoties... Man tas ir bijis neiedomājams piedzīvojums, kurā mēs abi kopā ar sievu nepārtraukti mācāmies, apgūstam ko jaunu... Pretējā gadījumā, ja atbildību par bērnu primāri uzņemas tikai viens no vecākiem, respektīvi, ja māte ir vienīgā, kura apgūst visas šīs prasmes – kā bērnu turēt, kā nomierināt, kā nolikt gulēt, kā ar viņu spēlēties –, kamēr tēvam tas izpaliek, tad vienmēr, nonākot jebkādā problēmsituācijā, būs vieglāk atdot bērnu šajās “kompetentajās rokās”, un tēvam jau atkal nebūs iespējas attīstīt šīs prasmes, kas ļautu vienpersoniski parūpēties pašam par savu bērnu. Esot bērna kopšanas atvaļinājumā, tēvam visas šīs lietas nākas apgūt – un es no savas pieredzes varu apstiprināt, ka, jā, vīrietis to patiešām spēj! (Smejas.)

Šis skatpunkts lauž stereotipu par to, ka sievietēm jebkāda veida aprūpes darbs – rūpes par bērniem, arī veciem cilvēkiem, par kārtību mājās – padodas dabiski. Vidēji pasaulē sievietes uzņemas aptuveni trīs reizes vairāk neapmaksātā aprūpes darba nekā vīrieši, un grūti iedomāties, ka šāda tendence varētu izzust pati no sevis, bez tādām valstu iniciatīvām kā, piemēram, bērna kopšanas atvaļinājuma nenododamā kvota vīriešiem.

Jā, es absolūti piekrītu, ka situācija, kur tiek uzskatīts, ka bērna aprūpe nav vīrieša pienākums un ka vīrietis to nemaz īsti nespēj apgūt, nespēj kļūt pietiekami kompetents, patiesībā atstāj vissmagāko iespaidu tieši uz sievietēm. Savukārt, ja viņām ir bērna aprūpē kompetenti un spējīgi vīri un partneri, ieguvēji ir visi: sieviete zina, ka spēj vīrietim uzticēt bērnu, viss aprūpes darba slogs nav uz viņas pleciem, bet vīrietim ir iespēja būt ar bērnu, būt līdzvērtīgam ģimenē. Un, protams, arī bērns tikai iegūst no tā, ka tam ir divi klātesoši, līdzvērtīgi vecāki.

Ne mazāk būtisks aspekts, manuprāt, – ja vīrietis nepieredz to, cik grūts darbs ir rūpes par bērnu, ja viņš ģimenes dzīvi pieredz tikai dažas stundas vakaros un nedēļas nogalēs, tad ir viegli situāciju saredzēt neatbilstoši realitātei. Rūpes par zīdaini nav grūts darbs visu laiku – grūta ir tieši procesa nepārtrauktība, manis jau iepriekš minētais maratona aspekts, un to nav iespējams izjust, “pieslēdzoties” tikai laiku pa laikam.

Šādas ļoti atšķirīgas, varētu pat teikt, pretējas ikdienas pieredzes var radīt plaisu arī vecāku savstarpējās attiecībās – šī nespēja līdz galam izprast, kam otrs cilvēks iet cauri, kāda ir viņa ikdienas dzīve, kā tā liek viņam justies. Esmu ļoti pateicīgs, ka mana pieredze ar bērnu man ļāvusi piedzīvot to pašu, kam šobrīd iet cauri mana sieva, – ka ilgtermiņā bērna aprūpe, kura atsevišķos brīžos nemaz nešķiet tik grūta, ļoti nokausē un pat mazas, šķietami vienkāršas ikdienas lietas var šķist ārkārtīgi grūtas. Bērna kopšanas atvaļinājuma dalīšana patiesi ļauj abiem partneriem just empātiju vienam pret otru, saprast vienam otra pieredzi daudz dziļāk un precīzāk.

Kopš sākušās diskusijas par bērna kopšanas atvaļinājuma nenododamās daļas ieviešanu, kas Latvijā notiks nākamā gada augustā, vismaz daļa sākotnējo reakciju tieši no sievietēm bijusi negatīva. Ir gan pausta pretestība tam, ka valsts izlemj indivīdu vietā, gan dzirdēts viedoklis, ka sievietēm šādā veidā tiekot “atņemts” līdzšinējais viņām vienpersoniski izmantojamais bērna kopšanas atvaļinājums. Protams, arī Latvijā bērna kopšanas atvaļinājums jau ilgstoši bijis pieejams abiem vecākiem un dalāms jebkādā veidā pēc vecāku izvēles, bet vīrieši to līdz šim ir izmantojuši minimāli, un tādējādi, šķiet, daļa sieviešu to sāka uzskatīt par “mātes atvaļinājumu”. Kā jūs komentētu šādu reakciju? Vai ar ko līdzīgu sākotnēji nācās saskarties arī Zviedrijā?

Protams, arī Zviedrijā tolaik, kad pirmoreiz tika ierosināts ieviest bērna kopšanas atvaļinājuma otram vecākam nenododamo daļu, izskanēja bažas par to, vai ir pareizi, ka valsts vismaz daļēji nosaka, kā ģimenēm rīkoties šajā situācijā. Tajā pašā laikā lielākajā daļā valstu, kur šī nenododamā daļa jeb kvota vēl nav ieviesta, tēvi bērna kopšanas atvaļinājumu izmanto ļoti reti vai nemaz, kas liecina par to, ka šādos apstākļos indivīdu izvēles nav par labu vienlīdzībai. Taču ir skaidrs, ka pastāv dažādi šīs izvēles ietekmējoši faktori – tās netiek izdarītas vakuumā, tāpēc var teikt, ka šāda valsts iniciatīva patiesībā darbojas, lai neitralizētu vismaz daļu diskriminācijas un sabiedrībā pastāvošo stereotipu.

Par to, ka tam ir reāls efekts, liecina fakts, ka Zviedrijā vīrieši, kā jau iepriekš minēju, šobrīd izmanto krietni vairāk nekā tikai viņiem piešķirto bērna kopšanas atvaļinājuma obligāto minimumu. Savukārt par sieviešu nostāju man ir grūti spriest. Neapšaubāmi, daudzas sievietes saskata šajās pārmaiņās pozitīvo un vēlas, lai viņu vīri un partneri uzņemtos vairāk atbildības par bērna aprūpi, kļūtu tajā kompetenti. Un bez šīs obligātās kvotas ieviešanas sievietēm vienpersoniski izmanīt situāciju, kurā sava loma ir sistemātiskai diskriminācijai – gan sabiedrībā vispārpieņemto normu, gan darba devēju attieksmes dēļ –, būtu teju neiespējami.

Protams, tām sievietēm, kuras vēlētos izmantot visu bērna kopšanas atvaļinājumu, šis pavērsiens subjektīvi ir negatīvs, taču es ļoti ceru, ka aizvien vairāk ģimeņu saskatīs bērna kopšanas atvaļinājuma dalīšanas milzīgo pozitīvo potenciālu. Es ticu, ka pilnvērtīga – un līdzvērtīga – iesaistīšanās bērna aprūpe ir ļoti nepieciešama pašiem tēviem un ka tam ir potenciāls uzlabot visu ģimenes locekļu savstarpējās attiecības. Šāda dzimumu līdztiesību veicinoša sistēma arī dos iespēju sievietēm neatlikt bērna radīšanu, ja viņas to vēlas, bet ir pamatoti nobažījušās par turpmāko savas karjeras attīstību – zinot, cik bieži bērna aprūpes vienpersoniska uzņemšanās viņas nostāda nelabvēlīgākā situācijā. Manuprāt, šīs pārmaiņas rada reālu “win-win” – visām iesaistītajām pusēm pozitīvu situāciju.