Stāsta psiholoģe, geštaltterapeite Vera Babiča portālā "Psychology Journal".
Man netīšām gadījās dzirdēt telefonsarunu sabiedriskajā transportā, kur kāda sieviete sajūsmināta stāstīja: "Ak, kāds viņai ir bērns! Viņš ir ideāls, ne tāds kā mūsējie. Neraud, nerīko histērijas, ir patstāvīgs, gudrs, visu saprot, ar viņu visu var sarunāt un visu izskaidrot. Viņa ar bērnu nemaz nemokās. Viņa jau pēc dzemdībām uzreiz, pēc trim mēnešiem, sāka strādāt. Viņai nevajadzēja ar viņu visu laiku sēdēt. Tagad viņam ir četrarpus gadu."
Sēžu, domāju, kad viņa sarunu biedram atklās kaut ko par cenu, ko maksā bērns par tādu patstāvību (četrarpus gados!). Pēc minūtēm desmit viņa no sajūsmas un skaudības pārslēdzās uz līdzjūtību – bērnam esot problēmas ar veselību, spēcīga alerģija...
Tieši tā izskatās bērns, kuram izveidojusies sarežģīta emocionālā saikne ar vecākiem – viņš izvairās no ciešas piesaistes. Viņš liekas tik autonoms un neatkarīgs, "maziņš pieaugušais" un nereti šāda tipa bērniem ir kādas problēmas ar veselību. Kad mamma aiziet, šāds bērns izrāda, ka viņu tas neuztrauc, viņš ir kā mūris un dažkārt pat var šķist – vienaldzīgs. Kad mamma atgriežas, atvase neskrien viņai pretī un necenšas ierausties klēpī, neizstaro nedz prieku, nedz arī skumjas. Bērna skatiens ir virzīts uz citu pusi vai viņš ir pievērsies kādai nodarbei, pie kuras pirms tam atstāts. Visbiežāk tieši to vecāki no bērna gaida – lai viņš iemācītos tikt galā ar savu stresu bez asarām un kliedzieniem, vēlams – pats saviem spēkiem.
Ja pirmajā dzīves gadā bērns piedzīvo to, ka uz viņa asarām un kliedzieniem neviens nereaģē, pie viņa nepienāk vai, vēl ļaunāk, viņa izpausmes izsauc aprūpētājā dusmas vai aizkaitinājumu, bet viņa centieni piespiesties un ielīst klēpī tiek noraidīti, viņš apgūst prasmi slēpt savu vajadzību pēc palīdzības un atbalsta.
Lūk, dažas frāzes, ar kurām vecāks vēl padziļina bērna izvairīšanos no piesaistes attiecībām:
- "nekas traks jau nebija";
- "nekas nenotika";
- "neraudi";
- "pats vainīgs";
- "neizliecies, ka tev ir sāpīgi";
- "neklausīji – tagad zināsi, kā tas ir";
- "nomierināsies, pēc tam nāc pie manis" u.c.
Bērns sāk slēpt savas jūtas un izrādīt tādu uzvedību, kādu vecāki no viņa sagaida un atbalsta, viņš kļūst par ideālo, ērto, mierīgo atvasi.
Taču mūsdienu pētījumi rāda, ka šādiem bērniem ir atņemts iekšējais miers. Bērni ar izvairīgu piesaistes tipu izjūt stresu, šķiroties no tuviniekiem. Par to liecina objektīvi rādītāji: paātrināts pulss, stresa hormonu izdalīšanās. Bet, tā kā viņi nevar izrādīt savas emocijas, stress var izsprāgt psihoemocionālu reakciju veidā. Tādēļ šādi bērni nereti sūdzas par sāpēm, sliktu dūšu, viņiem mēdz būt problēmas ar miegu, sliktākā gadījumā rodas kādas hroniskas saslimšanas.
Emocionālās piesaistes tips veidojas līdz piecu gadu vecumam. Pēc tam tas nostiprinās un ietekmē, kā cilvēks veido attiecības ar citiem cilvēkiem – draugiem, partneriem, saviem bērniem. Vecāki, kuriem ar bērnu ir izvairīgais emocionālās piesaistes tips, kā likums paši mantojuši šādu attiecību veidošanas stilu attiecībās ar saviem vecākiem, kas savukārt to pārņēmuši no saviem senčiem.
Attiecībās ar partneriem cilvēks, kurš veido attiecības pēc izvairīgā piesaistes tipa, distancējas. Viņam ir grūti atvērties citiem, atklāt savus pārdzīvojumus. Viņam var būt sarežģīti atpazīt otra jūtas un just līdzi.
Ja bērnībā izveidojas nedroši izvairīgā piesaiste, vēlāk var būt risks slīgt atkarībās vai (patoloģiski) izvairīties no kaut kā (piemēram, veidot ilgstošas partnerattiecības).
Lai veidotu drošu, veselīgu piesaisti starp pieaugušo un bērnu, nepieciešams:
- pastāvīgi līdzās nozīmīgs pieaugušais pirmajā dzīves gadā (mamma, tētis vai vecmāmiņa – tam nav nozīmes), kas rūpētos;
- iejūtīga attieksme pret bērnu (uzmanība pret saucieniem vai pazīmēm, ka jānāk bērnam palīgā; centieni saprast, ko mazais vēlas pavēstīt; bērna vajadzību apmierināšana un darbošanās bērna interesēs);
- iespēja iepazīt un sajust pasauli (pieejamas iespējas attīstībai, pasaules pētīšanai, uzslavu saņemšana);
- acu un ķermeniskā kontakta saglabāšana, uzrunāšana un dialogs (sākot ar skaņām un zilbēm);
- mierinājums stresa situācijās (sāpes, bailes, šķiršanās u.tml. situācijas bērnam var būt stresa faktori, pat ja pieaugušajam tie šķiet nenozīmīgi), noteikti atbalstā jāizmanto arī ķermeniskais kontakts.
Ja cilvēks ar šādu piesaistes stilu uzsākt psihoterapiju, lai tā noritētu veiksmīgi, svarīgi izveidot drošas terapeitiskās attiecības. To veidošanai noder tās pašas rekomendācijas kā vecākiem! Ir svarīga iejūtīga attieksme pret klientu, atbalsts, empātija, līdzjūtība u.tml.
Raksturīgi, ka klienti, kuriem bērnībā izveidojusies nedrošā izvairīgā piesaiste, noliedz bērnu un vecāku attiecību ietekmi uz savu attīstību un personību kopumā. Viņi ar grūtībām var dalīties konkrētās agrīnās atmiņās par bērnību un ģimeni, nereti idealizē bērnību: "parasta normāla ģimene" vai "attiecības bija labas – kā visiem".
Psihoterapijā, apzinoties, ka esi šāds cilvēks vai attiecībās, ja tāds ir tavs tuvinieks, jāpieņem šāda cilvēka temps spējā atvērties tuvām attiecībām, viņa tieksme distancēties attiecībās vai kontrolēt tās. Lai pamazām veidotos attiecības, kurās cilvēks spēj atvērties.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
