Kā nonācām līdz sajūtai – vēlamies adoptēt bērniņu. Siņicu-Siņavsku ģimenes stāsts

Kā sākās jūsu ceļš līdz bērniem?

Līga Siņica-Siņavska: Abi vēlējāmies bērnu, turklāt Juris – pat vairākus, tāpēc jutu “bioloģisko pulksteni elpojam pakausī” un rēķināju, ka nepaspēsim, ja atliksim. Tādēļ pusgadu, gadu pēc laulībām sākām mazo plānot. Tobrīd man likās, ka bērni rodas vienkārši. Jau pirmajā laulību gadā apmeklējām auglības atpazīšanas kursus un jutāmies gudri. Es regulāri pārbaudīju savu sievietes veselību. Cikls bija regulārs, un likās, ka nekādām problēmām nevajadzētu būt. Tomēr mazais nepieteicās. Ar domu, ka man kaut kad būs savi bērni, sāku apmeklēt padziļinātus kursus par grūtnieču psiholoģiju, tobrīd pat nezināju, ka tas ir pirmais dūlu mācību gads (vēlāk Līga turpināja mācības un kļuva par dūlu – aut.). Kursos satiku vēl cilvēkus, kas varēja ieteikt, pie kādiem speciālistiem doties. Tomēr – nekā.

Vai jūsu gadījumā ir kāds medicīnisks skaidrojums, kādēļ bērniņš nepiesakās, vai atbildes īsti nav?

Līga: Šķiet, ka piederam pie grupas, kur nav īsti izskaidrojama bērna nepieteikšanās. Varētu to saistīt ar endometriozi – man bija operācija, lai tīrītu tās skartās vietas, pārbaudīja arī vienu olvadu, viss bija kārtībā.

Bērniņam tā arī nepiesakoties, radās grūtības seksuālajā dzīvē – tajā ienāk spriedze, ja visu laiku ir viens mērķis un ik mēnesi seko vilšanās. Tad vēl nez kur parādījās cistīts ikreiz pēc mīlēšanās, kas vēl vairāk apgrūtināja izbaudīt tuvību.