Vienpadsmit nobriedušas seksuālās mīlestības aspekti  (2)

Tā gadījās, ka no psihoanalītiķa Oto Kernbergera darbiem es izvēlējos lasīt grāmatu par mīlestības attiecību normu un patoloģiju. Viņš ir viens no vadošajiem mūsdienu psihoanalīzes speciālistiem pasaulē, izveidojis mūsdienu psihoanalīzes personības teoriju. Viņš raksta gana sarežģīti, mēģināšu skaidrot šo pieeju vienkāršāk.

Pirmais, pats sarežģītākais un bieži pretrunīgi uzlūkotais nobriedušas seksuālās mīlestības aspekts – agresija.

Kernbergs raksta: "Agresija iekļaujas seksuālajā pieredzē. Pieredze, otrā iekļūstot vai ļaujot ieiet sevī, paredz arī agresiju, kas kalpo mīlestībai. Turklāt tajā izmanto sāpju pārdzīvošanas erogēnisko potenciālu kā nepieciešamu sekojošās baudas daļu, saplūstot ar otru cilvēku seksuālā uzbudinājumā un orgasmā. Tā ir normāla spēja transformēt sāpes erotiskā uzbudinājumā."

Oho! Sāpes un agresija, iekļūšana. Esmu pārsteigta. Tātad tā ir normāla spēja – transformēt sāpes uzbudinājumā... Nu ne jau pārāk daudz sāpju te domāts, es nospriežu. Cik interesanti!

Jāsaprot, ka nevajag baidīties no savas dabiskās agresijas. Tā ir vajadzīga, svarīga un laba, tostarp, lai aizsargātu no citiem savu teritoriju, savu mīlestības telpu, pāra intimitāti no jebkura cilvēka, kas nav šajā vidē iederīgs. Intīmā vide ir diviem – man un manam partnerim. Tātad tur nav ko jaukties draugiem, vecākiem, paziņām un pat ne kopīgiem bērniem. Intimitāte ietver ne tikai fizisko nodalīšanos no pasaules, bet arī noslēpumu. Lai sargātu savu māju vai savu intīmo vidi, vajadzīgs spēks un pārliecinoša agresija, spēja laikus pateikt "nē" un neielaist tajā māti vai draudzeni, pat ja viņām ir vislabākie nodomi. Jā, ir normāli padzīt citu nobriedušu pieaugušo no tuvības ar tavu partneri, strikti paziņojot – viņš ir tavs!

Par galveno agresiju veicinošo faktoru Kernbergs uzskata dusmas. To galvenā funkcija – tikt vaļā no sāpju un uztraukumu avota. Skaidrs, ka dusmām ir svarīga loma. Briedums ietver nevis prasmi nedusmoties, bet gan spēju apieties ar savām dusmām. Pamanīt tās, novērtēt un atļaut sev tās paust. Agresīvi. Uzvarot vai tiekot vaļā no sāpju un satraukuma avota.

Otrs seksuāli nobriedušas mīlestības aspekts – flirts, "jā" un "nē" vienlaikus jeb ķircināšanās.

Kernbergs raksta: "Erotiskās vēlmes iekļauj arī to, ka objekts piedāvā sevi un vienlaikus atsaka..."

"Vēlme ķircināt, lai tā atdarītu tev, ir viens no atslēgas elementiem erotiskajā vēlmē..."

"Mukšana" ir ķircināšana – tā ietver gan solījumu, gan izvairīšanos, vilinājumu un frustrāciju. Kails ķermenis ir seksuāls stimuls, bet daļēji piesegts ķermenis uzbudina daudz vairāk. Tas izskaidro to, kādēļ striptīza šovos pēc pilnīgas izģērbšanās drīz vien izrāde beidzas.

Man patīk flirts, tas iekvēlina un glābj no garlaicības, tajā ir vieta spēlei, fantāzijai, azartam, riskam, interesei – tas ļauj spilgti justies dzīvam. Ja partneris iesaistās spēlē un atbild, pāris gūst resursus brīnišķīgam seksam, milzu uzbudinājumu un kā balvu – apmierinājumu. Ir vispārzināms fakts – jo lielāks uzbudinājums, jo spilgtākas sajūtas. Savukārt pāris, kas izvairās no riska, nodarbojoties ar seksu mehāniski, "veselībai" vai izpildot laulātā pāra pienākumu, ar laiku zaudē interesei par šo nodarbi.

Viens no bieži novērotiem ieskatiem, kas sekmē azarta un – kā sekas – apmierinātības zudumu, ir pārliecība: partneris ir "mans" un nekur neliksies. Kopš vergu laikiem tā ir viena no lielākajām cilvēku ilūzijām. Un pat vergi laiku pa laikam rīkoja apvērsumus un bēga. Cilvēks ir radīts kā brīva būtne. It kā tas visiem ir zināms, bet kaut kā piemirstas, piemēram, attiecībās, kur valda pienākums. Vai tādās, kur mīlestību aizvieto vara.

Vērts atcerēties, ka attiecībās vienmēr ir risks, ka mēs ar laiku maināmies. Ir izplatīta greiza fantāzija, ka partneris ir daļa no manis, otra pusīte. Iedomājies – sava roka sevi pazīst labāk, bet otra roku izjūt spilgtāk un baudas ir vairāk. Un vēl nav zināms, kas sekos nākamajā brīdī... Otrs cilvēks var tevi seksuāli pavedināt, pats to nevari izdarīt. Pamēģini flirtēt ar sevi. Absurds! Tāpat kā ideja "es esmu tu, tu esi es". Es neesmu tu. Paldies Dievam!

Starp citu, piesaistei un interesei vajadzīgas atšķirības. Sakritības sniedz komforta un radniecības sajūtu, un tad tas jau atgādina ģimeni, kur jau līdz incestam nav tālu. Tādēļ atšķirības ir pirmais palīgs nobriedušas seksuālās mīlestības rašanai. Un ar atšķirībām arī vajag iemācīties veidot attiecības – tas ietver nobriedušu spēju pieņemt otru ar viņa nepilnībām, redzēt tās un, ja nedisonē ar personiskajām vērtībām, pieņemt. Nevis iet pret visu, kas nav tev līdzīgs.

Citāds nenozīmē slikts. Varbūt tas ir interesants, intriģējošs, iedvesmojošs un uzbudinošs?

Trešais aspekts – aizliegumi un to pārkāpumi.

Kernbergs raksta: "(..) seksuālā iekļūšana vai objekta iesūkšana ir vardarbīga otra robežu pārkāpšana. Tādā ziņā aizliegumu pārkāpšana tāpat ietver agresiju, virzītu uz objektu; agresiju, aizraujošu savā apmierinājumā, kurā saplūst spēja gūt baudu no sāpēm un šīs spējas projekciju uz objektu. Agresija ir patīkama, jo tā ir mīlas attiecību elements. Mīlestība absorbē agresiju un garantē drošības sajūtu neizbēgamās ambivalences priekšā."

Tāpat ir maigums, kas padara "ielaušanos" uzmanīgu un mīlošu.

"Partnera ķermenis kļūst par personīgo nozīmju "ģeogrāfiju".

"Cilvēks apbrīno atsevišķas partnera ķermeņa daļas un vēlas agresīvi ielauzties tajās. Tādējādi agrīnās polimorfās perversās attiecības pret vecāku objektiem pieaugušā vecumā pārvēršas atsevišķu partnera ķermeņa daļu apbrīnā un vēlmē agresīvi iebrukt tajās."

Par ko gan te runāts? Mūsu saknes ir bērnībā. Attiecīgi agrīnā vecumā esam piedzīvojuši patīkamus pieskārienus savam ķermenim un mūsu pieskaršanos vecāku ķermeņiem. Psihoanalītiķi izdala pirmsedipālo un edipālo attīstības fāzi. Ļoti agri, no dzimšanas un esot ļoti maziem, aptuveni līdz trīs gadu vecumam, cilvēks savu ķermeni neidentificē seksualizēti, tas nozīmē, ka viņš ir jutīgs pret pieskārieniem teju visur un pieskārieni ir patīkami, līdzīgi erotiskiem. Daudz vēlāk sajūtas ģenitālijās kļūst intensīvākas nekā citviet.

Bērns pieaug, un ar laiku viņu noņem no krūts. Un, jo vecāks cilvēks kļūst, jo ir vairāk aizliegumu – nedrīkst aiztikt mammu un tēti tā, kā gribas, rodas kauns, apmulsums, vaina... Ēdenes dārzs nav bībeliska vieta, tā ir svētlaimīgā zīdaiņa neziņa par sociālajām normām un aizliegumiem, dabiska bauda, ko sniedz paša ķermenis, un baudījums par tuvību ar citu ķermeņiem. Tātad – šāda pieredze ir bijusi. Un atmiņas par to ir! Kā arī – vēlme atkal pabūt šajā Ēdenes sajūtā.

Psihoanalītiķi uzskata, ka pieaudzis seksuāls akts vienmēr ir simbolisks atkārtojums vai fantāzija par aizliegumu pārkāpumu, par neiespējamo.

Pieaugot cilvēks vienmēr auklē sevī mīlestību pret vecākiem, atmiņas par "Ēdenes" laiku un īsteno šo mīlestību attiecībās ar partneri, fantāziju līmenī pārkāpjot incesta aizliegumu. Un tas ļoti uzbudina.

Tādēļ skumji, ja ar vienu vai abiem vecākiem pieredze bijusi drīzāk rupja, vēsa vai atgrūdoša. Tad diemžēl nobriedušai seksuālajai mīlestībai ir šķēršļi, ielaušanās bailes, sāpes, nespēja uzbudināties pretējā dzimuma iespaidā vai paša nejutīgums. Tad, lai piedzīvotu baudu, paiet gadi psihoterapijā, ja tam ir iespējas, drosme un resursi.

Nākamie divi nobriedušas seksuālās mīlestības aspekti ir ekshibicionisms un vuaierisms. Manuprāt, veltīgi to uzskata par perversu.

Kernbergs raksta: "Sievietes seksualitātes izpaušana, arī ekshibicionistiskas un noraidošas, tātad ķircinošas, ir spēcīgs stimuls, kas izraisa erotiskas vēlmes vīrietī."

"Vuaierisms ir svarīga seksuālās uzbudinātības komponente tādā nozīmē, ka jebkura seksuālā intimitāte iekļauj personisko un noslēpumaino elementu, tā ir identificēšanās ar edipālo pāri un potenciāls triumfs pār to. Daudzi pāri spēj gūt baudu seksā tikai norobežotā vietā, ne savās mājās, prom no bērniem – tas raksturo šo seksuālās tuvības aspektu..."

Vārds "ekshibicionisms" saistās ar sociālo aizliegumu un "virinātājiem". Patiesībā ekshibicionisms ir savas seksualitātes demonstrēšana, bieži vien sociāli pieņemamā veidā. Tie var būt pamanāmi krūšu apaļumi dekoltē, svārki virs ceļiem, stringi, kas izlīduši no džinsiem, un līdz pusdibenam nošļukušas džinsa bikses. Tikpat labi – manāmi bicepsi zem apspīlēta T krekla un apspīlēti džinsi, kur labi manāmas formas no priekšas un aizmugures, un attaisītas pogas kreklam, kas paver spalvainas krūtis. Mūsdienu mode ir ekshibicionistiska, paldies tās radītājiem! Un vuaieristiska, jo – tur, kur ir viens, kas rāda, atrodas otrs, kurš skatās vai slepeni lūr. Atliek tikai atzīt, ka izrādīt un skatīties ir uzbudinoši, tāpat kā nerādīt līdz galam vai noskatīties slepeni. Maiga pustumsa ir interesantāka par pilnīgu tumsu vai spilgtām gaismām. Lielākam uzbudinājumam un nobriedušas seksuālās mīlestības procesā vērts iemācīties gan izrādīt, gan skatīties.

Gribētu atgādināt, ka uzbudinājums būs lielāks, ja pamēģināsi mīlējoties atvērt acis – paskatīties uz partneri, sevi, notiekošo it kā no malas. Kaut tiem, kam ir nosliece sevi vērtēt vai noniecināt, nav vērts trenēties vuaierismā, pirms nebūs iegūts pozitīvs pašvērtējums.

Sestais nobriedušas mīlestības aspekts ir rūpes, spēja rūpēties.

"Rollo Mejs (1969) uzsvēra rūpes kā nepieciešamo nosacījumu, lai attīstītos nobriedusi mīlestība. Ar šādām rūpēm cilvēks atzīst otru par tādu pašu cilvēcisku būtni kā pašu – identificē savu "es" ar otra sāpēm un priekiem."

Rūpes, no vienas puses, ir tas, ar ko tevi sagaidīja šajā pasaulē, kad vēl biji bezpalīdzīgs. Bez tā cilvēks neizdzīvotu. Tādā nozīmē bezrūpīgi var būt tikai bērni. No otras puses, kad izaugam, mēs mācāmies rūpēties par sevi, un tie ir normāli pieaugšanas nosacījumi. Tomēr vēlme rūpēties tikai par sevi ir nepietiekama brieduma pazīme. Tāpat kā vēlme, lai tikai par mani rūpētos. Piemēram, apmaiņā pret manu brīnišķīgo skaistumu. Rūpes savā ziņā ir dāvināšana, un tā var sniegt daudz prieka tam, kurš rūpējas, un tam, par kuru rūpējas. Nobriedušās attiecībās ir svarīgs balanss, apmaiņa, ilgi spēlēt viena labā neizdosies, attiecības izjuks. Jā, kādreiz gribas būt bezrūpīgam, tam ir piemērots laiks un vieta, piemēram, atvaļinājums viesnīcā ar "all inclusive". Tur pāris var baudīt bezrūpību, atpūsties no pienākumiem – lai rastos resursi atgriezties pasaulē! Un turpināt rūpēties.

Septītais aspekts skar skumju piedzīvošanu.

"Ir iemīlēšanās aspekti, kuri saistīti ar spēju skumt un rūpēties attīstīšanu. Pēc Džeselina domām (1971), vecāki, kuri liedz bērniem iespēju izdzīvot skumjas kāda mīlestības objekta zaudējuma dēļ, veicina viņu nespēju mīlēt."

Ne jau tikai bērni skumst par mīlestības objekta zaudējumu. Skumjām ir savs uzdevums – tās palīdz izdzīvot zaudējumu. Spēja skumt savā veidā garantē, ka cilvēks spēs pārdzīvot zaudējumu un saglabāt sevi, palikt dzīvs. Neviens cilvēks nevar garantēt, ka paliks ar mums mūžīgi. Tā vienmēr ir ilūzija. Ne laulību zvēresti, ne paša stingrs lēmums "uz mūžiem" nav garantija, ka zaudējuma nebūs. Un tikai pārdzīvota zaudējuma pieredze atbrīvo no paralizējošām bailēm zaudēt mīļoto cilvēku.

Protams, jo svarīgāks cilvēks, jo vairāk var būt bail viņu un attiecības zaudēt. Taču tikpat svarīgi ir saglabāt sevi, jo no katastrofālas pārliecības "es to nepārdzīvošu" izaug netīkama nebrīvība, šantāža, draudi, centieni otru kontrolēt... Tas tikai izposta attiecības. Ir ļoti bailīgi pārstāt kontrolēt un vienkārši otru mīlēt. Un ja nu zaudēsi otru? Ļoti svarīgi prast skumt, zināt, ka zaudējumu spēj pārdzīvot.

Astotais aspekts – uzticība, nodošanās otram.

Kernbergs raksta: "Pastāv uzskats, ka tieši sievietes grib saglabāt tuvību un attiecības tikai starp abiem, bet vīrieši vēlas ātrāk tikt prom, tiklīdz ir seksuāli apmierināti. Klīniskie pētījumi liecina par pretējo – daudziem vīriešiem seksuālā vēlme mazinās, kad barjera ir sajūta – sieva emocionāli pilnībā pieder bērnam, bet daudzas sievietes žēlojas, ka vīrieši nespēj noturēt viņu seksuālo interesi."

Intimitātē vīrieša un sievietes ieguldījums ir vienāds. Katrs vēlas intimitāti un būt vienīgais. Tomēr partnerim, kurš nav izvēlējies otru "līdz galam", būs fantāzijas par iespējamām citām izvēlēm vai bažas – vai tikai partneris nepārdomās, kas būtībā ir projekcija, kas atspoguļo paša ne līdz galam izdarīto izvēli. Pieņemtam lēmumam ir sava cena – atteikšanās no citiem iespējamiem variantiem. Un balva – intimitāte, vide, kura būs tikai pāra.

Trešā ielaišana pāra attiecībās vienmēr izjauc intimitāti, katras nākamās seksuālās attiecības izjauc iepriekšējās.

Intimitātē pieaug piesaiste, un tas var aktualizēt zaudējuma bailes. Cilvēki, kam bērnībā vai agrā jaunībā izjaukta piesaiste, nespēj izturēt intimitāti un rod veidus, kā to dažādi pārkāpt. Tas nav atkarīgs no dzimuma.

Bērns sākumā pārim ir liels prieka un lepnuma avots, tomēr tas kļūst par "trešo", un ciešās mātes un bērna emocionālās saiknes apdraud pāra tuvību. Karls Vitakers apgalvoja, ka ar katra nākamā bērna dzimšanu māte piekrāpj tēvu uz kādu laiku, pēc tam pakāpeniski atgriežas. Tā vienmēr ir krīze. Pārim vajadzīgs briedums un mīlestība, lai pārdzīvotu to un attiecības saglabātu.

Devītais nobriedušas seksuālās mīlestības aspekts – nepārtrauktības jautājumi.

"Ir pilnīgi normāla viļņveidīga pāra attiecību intensitātes palielināšanās un īslaicīga aiziešana vienam no otra."

"Lai arī pāra seksuālo attiecību nepārtrauktība tiek pārrauta dažādās formās, tomēr tā eksistēšanas fakts un periodisks atsalums pat stabilās un labvēlīgās savienībās ir svarīgs papildinājums privātumam, intimitātei un vēlmei erotiski saplūst un uzvesties. Ja nav šādu paužu, seksuālās attiecības bieži kļūst par daļu no rutīnas, un tas var novest pie agresijas uzkrāšanās, piedzīvojot saplūsmi, un tas ir drauds attiecībām kopumā."

Geštaltterapijā drīzāk runājam par mīlestības procesu cikliskumu. Katram kontaktam ir savs cikls, kuram ir sākums un noslēgums, pirmskontakts, kad esi izsalcis, un asimilācija, kad jūti "sātu", apmierinājumu un gribi mierīgi "sagremot" notiekošo. Tādā ziņā intensitātes maiņa, par kuru raksta Kernbergs, ir pilnībā saprotams process. Intensitātes kritums, īpaši attiecību sākumā, pārī var izraisīt trauksmi, tomēr svarīgi saprast, ka tas ir dabisks process, un jāprot pārslēgties. Prasme neirotiski "neieciklēties" un nebaidīties no īslaicīga atsaluma, neizdarīt ātrus secinājumus, pamanot sevī vai partnerī "atsalšanu", ir svarīga nobriedušās attiecībās.

Desmitais aspekts arī attiecas uz ķermeni, ķermenisko pieredzi un tā lomu nobriedušā seksuālā mīlestībā, taču tas ne tuvu nav pirmais un galvenais!

Kernbergs raksta: "Mīlestība, ko saņem, virspusēji erotiski stimulējot ķermeni, stimulē erotiskās vēlmes rašanos kā virzītāju izpaust mīlestību un pateicību. Sieviete izjūt erotisku uzbudinājumu no jebkurām mīļotā vīrieša intīmajām ķermeņa daļām, un, kad mīlestība pāriet, viņas interese un partnera ķermeņa idealizācija nepāriet."

Tas ir mīts, ka seksualitāte tiešā veidā atkarīga no skaista ķermeņa, tā formām. Kad mīlestība ir sagrauta, pats skaistākais ķermenis neizraisīs neko vairāk kā apjukumu, vēlmi atgrūst un aizmukt. Mēs visi esam subjektīvi. Mēs esam cilvēki, mums vajadzīga jēga. Bez tās mēs varam mehāniski izpildīt kādas darbības, kuras sauc par seksu, bet patiesa apmierinājuma nebūs, tas būs zemāks par vidējo, un piepildītības vietā nāks tukšuma sajūta.

Manuprāt, ir svarīgi, lai būtu vesels ķermenis. Tomēr sekss ir arī dzimtas turpināšanas instinkts, tās turpināšanai vajadzīgs vesels, piemērots partneris. Tādēļ arī cilvēks spēj bioloģiski, instinktīvi atpazīt pēc smaržas piemērotu partneri, ārējais izskats ir kā orientieris. Nevar noliegt mūsu dzīvniecisko dabu, tomēr tā nav primāra.

Daba mums iedalījusi ķermeni, kādam veselīgu, kādam – ne tik. Mūsu atbildība ir, ko ar to darām. Attīstām vai kropļojam.

Tomēr orientēšanās pamatā uz ārējiem rādītājiem ir raksturīga nenobriedušai izvēlei, pusaudžiem. Nobriedusi seksuālā mīlestība ir interesanta ar savu dziļumu, jēgu un to, ka tajā nav bail pieaugt.

Kad dzīve ir piepildīta ar jēgu, attiecības – ar mīlestību, kad sekss ar partneri ar laiku kļūst tikai labāks, bet attiecības – dziļākas un tuvākas, dzīvot kļūst ļoti vērtīgi. Pilnvērtīgi!

Pēdējais, vienpadsmitais, aspekts – orgasms un orgasmiskie pārdzīvojumi, protams!

Kernbergs raksta: "Centrālais seksuālās kaisles un kulminācijas raksturotājs ir orgasma piedzīvošana mīlējoties. Seksuālais uzbudinājums sasniedz virsotnes automātiskā, bioloģiski noteiktā reakcijā, ko pavada primitīvs ekstāzes afekts, kas prasa uz brīdi atteikties no sevis, no sava "es" robežām – izplest "es" robežas līdz subjektīvai izkliedētai bioloģiskai eksistēšanai... Svarīga subjektīvās kaisles pārdzīvošanas puse visos līmeņos ir izeja aiz "es" robežām un saplūsme ar otru."

Pārsteidzošs, paradoksāls pārdzīvojums, kur saplūšana ir kā balva par ilgu individuāciju. Lūk, ko raksta Kernbergs: "Ir pretrunas seksuālās mīlestības raksturlielumos: skaidras "es" robežas un apziņa par nespēju diviem indivīdiem savienoties, no otras puses – sajūta par iziešanu ārpus "es" robežām, saplūšana vienā veselumā ar mīļoto cilvēku. Nodalīšanās raisa vientulības sajūtu, tiekšanos pēc otra un bailes par attiecību trauslumu, iziešana ārpus "es" robežām ar otru izraisa sajūtu par vienotību ar pasauli, vidi un jaunā radīšanu. Var teikt, ka vientulība ir vajadzīgs nosacījums, lai izietu ārpus "es" robežām."