Par to psiholoģijas portālā "Experimental Psychi" raksta autore Marija Jegorova, kuras materiālu recenzējusi psiholoģe Oļseja Demjanova.
Mīts par mātes instinktu gājis cauri visām kultūrām, no katoliskās Dievmātes Marijas līdz hindu dievietei. Būt par māti skaitās pats dabiskākais stāvoklis, pilns sievišķības, liekot žēli just līdzi sievietēm bez bērniem (un tāda attieksme jau pati par sevi ir nepareiza, bet raksts nav par to). Tomēr sievietei nav slēdža "mammas režīms", kurš būtu gatavs ieslēgties, tiklīdz viņa uz krūtīm uzliek jaundzimušo vai viņa uzzina, ka ir stāvoklī.
Pats vārds "instinkts" nozīmē, ka ir iedzimta uzvedības programma, kura ieslēdzas automātiski. Instinktu neapgūst, to nav iespējams mākslīgi iegūt. Atšķirībā no dzīvniekiem, var teikt, ka cilvēkiem vispār nav instinktu, jo pārsvarā vairums iedzimto programmu ir stingri, nemainīgi un vienkāršu stimulu izsaukti, bet cilvēki ir diezgan elastīgi un viegli pielāgojas visdažādākajiem apstākļiem.
Cilvēkiem ir refleksi, dzīves vajadzības un sociālie uzstādījumi. Pēc dzimšanas mēs kādu laiku mācāmies staigāt, runāt, atšķirt, kas ir ēdams un nebaudāms. Cilvēks nevar vairoties un rūpēties par pēcnācējiem bez apmācības. Tas jau vien runā par to, ka mātes instinkta koncepcija saknē ir nepareiza.
Vai tad vēlme pēc bērna nav daļa no evolūcijas?
Tiesa, no evolūcijas skatpunkta cilvēki ir ieprogrammēti turpināt dzimtu. Sievietes ķermenis pārcieš dažādas hormonālās pārmaiņas grūtniecības laikā un, protams, tāda hormonu vētra ietekmē uzvedību, pasaules uztveri un emocijas. Nobīdes estrogēna līmenī un "mīlestības hormona" oksitocīna atbrīvošanās stimulē saikni, piesaisti un iemīlēšanos (bērnā). Tomēr centieni kļūt par māti ne vienmēr ir iedzimti, un daudzas veselas sievietes neizbauda to, ka ir mātes.
Turklāt ir cilvēki – gan sievietes, gan vīrieši – kas dod priekšroku dzīvei bez bērniem. Daļa no viņiem bērnus mīl, vēlas par viņiem rūpēties, audzināt. Un to viņi dara, rūpējoties par bērniem citā veidā – kļūst par uzticamiem treneriem vai, piemēram, dāsniem un rūpīgiem skolotājiem.
No šī skatpunkta to, ko apzīmē ar "mātes instinktu", loģiskāk būtu saukt par "vēlmi rūpēties". Fokusa nobīde palīdzēs ieraudzīt līdzīgu uzvedību tur, kur tā ir – visapkārt mums. Vēlme rūpēties neaprobežojas tikai ar būšanu mātei vai tēvam, un nav atkarīga no dzimuma. Taču tā nerodas automātiski un nav visiem – kā tas būtu, ja tas būtu instinkts.
Ja tas nav instinkts, tad – kas?
Kad bērns pēc piedzimšanas visu ko apgūst, tieši tāpat māte un tēvs mācās būt par vecākiem – par piemēru ņemot autoritātes un novērojumus. Šī apmācība notiek no bērna dzimšanas (turklāt, ne obligāti sava – kāds to sāk mācīties, piemēram, kad viņam jāpieskata brālis vai māsa).
Daļa cilvēku uzskata, ka pēc dzemdībām mātes instinktam jānostrādā un momentā jārodas mīlestības jūtām. Patiesībā, saskaņā ar 2018. gada pētījumu piesaistes jūtas attīstās dažas dienas pēc dzemdībām. Atzīmēsim, ka mīlestības jūtas mātei un tēvam var rasties daudz vēlāk – pēc mēnešiem vai gada. Un var vispār nerasties.
Bieži mātes instinktu sauc par sesto maņu, kura rodas no intensīvas tuvības un ciešas būšanas ar bērnu. Un tas attiecas ne tikai uz mātēm. Ja tēvs, māte, vecmāmiņa, vectētiņš vai pat svešs cilvēks stundām ir kopā ar bērnu, visu laiku par viņu domā, vēlas par viņu rūpēties, šādas "maņas" noteikti radīsies.
Kad vecāki veido attiecības ar saviem bērniem, viņi mācās vecāku prasmes caur praksi, pieredzi. Tā pati mātes (vecāku!) intuīcija var būt saistīta ar pieredzi, temperamentu un piesaistes veidu.
Piemēram, vecāks var ātri nojaust, ko vēstī specifisks jaundzimušā raudāšanas veids. Viņš tāpat var viegli uztvert izmaiņas uzvedībā, kuras signalizē par mazuļa veselības problēmām. To var novērot arī saiknē ar pusaudžiem. Vecāki var just, ka ar pusaudzi notiek kaut kas nelāgs. Reizēm tam pietiek tikai nelielu izmaiņu uzvedībā, kuru pat apziņas līmenī nevar piefiksēt.
Šādā veidā daudzi mātes instinkti atklājas kā mīts. Kaut dažas no norisēm var šķist "neapzinātas", tas nenozīmē, ka tās ir instinktīvas.
Un kā tad ar hormoniem?
Kad cilvēks kļūst par vecāku – bioloģiski vai citā veidā – smadzeņu ķīmija mainās. Tas notiek ne tikai ar sievieti, kura dzemdē, bioloģisko māti.
Pētījumi rāda, ka tētiem un vecākiem, kas bērnu pieņēmuši, tāpat paaugstinās oksitocīna, serotonīna un dopamīna līmenis periodā, kad viņi kļūst par vecākiem. Šīs izmaiņas notiek arī starp bērnu un audzinātāju, kuram ir cieša saikne ar viņu. Tāpat pētījumā noskaidrojās, ka vīrieši un sievietes vienādi spēj atpazīt jaundzimušā raudas.
Pētnieki uzsver, ka starp laiku, cik vecāks pavada ar bērnu un to, cik viņš spēj identificēt raudāšanas veidu (iemeslu, kādēļ mazais raud), ir tieša saikne. Tas nav saistīts ar vecāka dzimumu. Šis fakts vēlreiz apliecina to, ka mātes instinkts tas ir mīts.
Sociālie uzstādījumu un to sekas
Ideja par to, ka sievietēm vajadzētu vēlēties bērnus un instinktīvi zināt, kā par viņiem rūpēties, uz sievietēm atstāj emocionāla spiediena ietekmi. Gan no sabiedrības, gan no pašām. Tas pazemina arī tēva un cita pieaugušā, kurš pilda vecāka lomu, spēju veidot saikni ar bērnu. Gan tēvi, gan mātes ir vienādi spējīgi uz audzinošu uzvedību.
Ja beznosacījuma mīlestība un piesaiste bērnam neparādās uzreiz vai tam vajadzīgs vairāk laika, daudzas mātes izjūt neizdošanās sajūtu, trauksmi, nospiestību. Gaidas, ka instinkts pamodīsies, sevis nosodīšana – esmu "nepareiza", "slikta māte" u.tml., tāpat radinieku emocionālais spiediens un sabiedrības nostāja kopumā spēj novest līdz stresam, trauksmei un pat pēcdzemdību depresijai.
Ja tu pazīsti jauno māmiņu, kura tic mātes instinktam, kurš viņai nekādi nepamostas, atbalsti viņu un izskaidro, ka tāda patiesībā nav. Reālistiskas gaidas no būšanas par māti, par vecākiem kopumā – tas patiesi mūsu sabiedrībā pietrūkst. Dziļākas zināšanas par reāliem grūtniecības aspektiem, dzemdībām, būšanu par māti un tēvu, bērnu audzināšanu, varētu samazināt cilvēku vilšanos sevī kā vecākos, kā arī citas bēdīgas sekas.
Atceries, ka ne katra māte var dievināt savu bērnu, baroties no oksitocīna, dopamīna un serotonīna. Lai tiktu galā ar emocionālo spiedienu, mammām un topošajām mammām var palīdzēt sapratne, ka audzināšana ir apgūstama uzvedība, kam ir nozīmīga ietekme no pagātnes un ir daudz veidu, kā to apgūt tagadnē. Nav citu veidu, kā būt labai mātei. Sieviete var nesajūsmināties par visiem apkārt esošajiem bērniem un var arī nevēlēties kļūt par māti – tas ir normāli.
Tas, ko mēdz uzskatīt par mātes instinktu, ir nekas vairāk kā mīts un tā apstiprināšana var padarīt bērnu audzināšanu un savas attieksmes pieņemšanu grūtāku.