Kā jūtas bērns, kad ģimenē parādās 'jauns tētis'. Pirmā daļa

Jaunas ģimenes izveidošana ir daudz vairāk nekā jebkura cita veida darbība, jo tā var sniegt bērnam to, ko viņš caur ciešanām ir zaudējis, piemēram:

Protams, ka šo visu tikpat labi var attiecināt arī uz tēvu, kurš rūpējas par bērnu.

Ja bērnam un jaunajam partnerim izdosies vienam otru pieņemt un iepatikties, tad no bērna pozīcijas šādas jaunās partnerattiecības var nosaukt par veiksmīgām. Bet tas ne vienmēr izdodas.

Jaunā ģimene sastāv kā minimums no četriem cilvēkiem – bērna, patēva, mātes un tēva (kurš kaut kādā mērā nav pieejams), kas nes sevī dažādas grūtības.

Ja pēc šķiršanās starp vecākiem joprojām valda trauksme, saglabājas neatrisināti konflikti – mātes nereti uzskata, ka, uzsākot jaunas attiecības, bērna tēvs zaudē savu nozīmi, jo tagad beidzot ģimenē ir ''tēvs'', kurš pastāvīgi būs klāt un rūpēsies par bērnu. Tēva funkcijas nevar atdalīt no tēva personības. Mīlas un identifikācijas objekti nevar vienkārši tikt aizvietoti ar citiem objektiem. Ja tas būtu iespējams, tad nebūtu šķiršanās sāpju arī pieaugušajiem.

Mātes mēdz teikt: '"Tā, tagad tev ir Andris, tā kā tētis tev vairs nebūs vajadzīgs!'' Tas mēdz notikt tad, kad mātes vēlas pavisam ''izsvītrot no dzīves'' bijušo vīru. Lojalitātes konflikta ietekmē arī bērni tad mēdz mazināt tēva nozīmīgumu vai arī atteikties no tēva. Tas ko var darīt, – dot iespēju bērnam atkal iemīlēt savu tēvu.

Pāru konsultācijās ģimenes psihoterapijā vecāki savus savstarpējos konfliktus pedagoģizē un racionalizē, sakot, ka tas ir ''bērna labā''. Lai cik daudz laba nedotu patēvs, attiecību izbeigšana ar tēvu tāpat aktivizēs šķiršanās traumas sekas.

Tēvam ir svarīga loma arī bērna un patēva attiecību izveidošanā. Pat ja arī bērns prasa mātei ''atvest ģimenē jaunu tēti'', bērna sākotnējo entuziasmu pret patēvu nomaina skepse, distancēšanās un nepieņemšana. Tad māte kļūst par tādu kā nodevēju, jo viņa ģimenē ir ievedusi svešinieku. Bērns ir neizpratnē, jo māte patēvu acīmredzot mīl ( vairāk kā mani?) Kur šajā situācijā bērns var rast atvieglojumu, atbalstu? Te atkal var pieminēt tēva triangulācijas funkciju. Laikā, kad bērns veic emocionālu bēgšanu pie tēva, notiekošais mājās maina nozīmīgumu. Bērns domās: ''Viņi var darīt, ko grib, jo man ir tētis, un ja būs nepieciešams, es arī pavisam aiziešu dzīvot pie viņa!'' Tad mammas jaunais draugs bērnam nerada tik izteiktu apdraudējuma sajūtu un vairs nerada nepieciešamību ar viņu tik ļoti cīnīties.

Atslābstot šim konfliktam, bērnam ir izveidojusies telpa, kur viņš var iegūt jaunu pieredzi. Tā bērns var sajust, ka Andris nav nemaz tik dumjš, kā šķita sākumā, ka ar viņu arī var nodoties tādām spēlēm, kuras līdz šim ne mamma, ne tētis nav gribējuši spēlēt. Tad bērns var sajust to brīnišķīgo sajūtu, kad tiek darīts kaut kas trijatā, kad tevi tur gan no labās, gan no kreisās puses un mēs atkal esam ''īsta ģimene''. Ir labi atkal blakus sajust spēcīgu vīrieti, kurš atbalsta tevi arī nelielos strīdos ar mammu. Mamma sākumā tam pretojas, bet pēc tam pasmaidot piekāpjas , un tas nenoved pie skandāla. Tad arī mēdz ataust atmiņas, kad tētis savulaik viņu atbalstīja nesaskaņās ar mammu. Tādējādi tikai ar vienu pašu eksistenci tēvs bērnam kļūst par sava veida ''terapeitu'', kurš palīdz pāriet citās, jaunās attiecībās.

Tēvs saglabā arī savu nozīmi tad, kad starp patēvu un bērnu ir izveidojušās labas attiecības. Tas bērnam nodrošina ticību mīlošu, draudzīgu attiecību noturībai. Tēvs pirmais rada bērna attieksmi pret vīrieti, ietekmē bērna apzinātos un neapzinātos priekšstatus par to, kas ir mīlošas attiecības. Tāpēc ir tik svarīgi, ka tēvs paliek bērna dzīvē un šīs attiecības ir noturīgas.

Vēl ir divi aspekti tēva nozīmīgumam bērna dzīvē, tie ir – brāļu, māsu ( no mātes puses) piedzimšana un pusaudžu periods. Tēvs tāpat joprojām pilda pasargājošo triangulācijas lomu brīžos, kad rodas konflikti starp mammu un patēvu.

Bērna greizsirdības jūtas pret jaundzimušo ir daudz spēcīgākas, nekā ''parastā ģimenē''. Bērnam noveiksies, ja vecāki spēs ar sapratni izturēties pret bērna bailēm, jo pēc jaundzimušā konkurenta parādīšanās mainās savstarpējās attiecības. Neizbēgamos uzmanības zudumus tagad var kompensēt tēvs, kurš var vairāk rūpēties par bērnu. Esot šajās attiecībās ar tēvu, aktivizējas bērna spēki autonomijas virzienā, tādējādi mazinās nepieciešamība konkurēt ar jaundzimušo, jo tagad ''es esmu jau liels un stiprs''. Tādējādi jaundzimušais brālītis vai māsiņa, bērnam uzvarot šajā konkurences cīņā, kļūst par apliecinājumu paša bērna vērtības sajūtai.

Ja šī triangulācija nenotiek, tad vecākais bērns iekļūst konkurences lamatās attiecībā pret savu māti. Vecākais bērns šajā situācijā zaudē, jo jaunākais taču ir '' īstenāks zīdainis''. Tas savukārt vecākajam bērnam rada mazvērtības sajūtu, vēl jo vairāk, ja patēvam šis ir pirmais bērns jaunajā ģimenē. Patēvs gluži vienkārši nespēj izveidot koalīciju ar vecāko bērnu, jo tagad ''tas ir tikai padēls vai pameita''.

Gadiem ritot, bērnam nonākot pusaudžu vecumā, jaunajā ģimenē pieaug spriedze. Lai pieņemtu pārmaiņas, ko nes pusaudžu vecums, ir nepieciešama beznosacījuma mīlestība, bet patēvs to nespēj just, jo ir iepazinis bērnu tādā vecumā, kad viņam jau ir bijušas izveidojušās noteiktas rakstura īpašības. Pusaudža vecumā šīs īpašības mēdz pazust, un patēvs savā priekšā vairs neredz to bērnu, kurš toreiz viņam ir licies simpātisks. Patēvs tādējādi mazāk spēj saprast pusaudzi un tādēļ izturas pret to distancētāk un autoritatīvāk, nekā tēvs. Turklāt patēvs tagad mēdz just greizsirdību pret māti, jo viņa arvien biežāk ir spiesta aizstāvēt pusaudzi. Tas noved pie tā, ka patēvs sāk konkurēt ar pusaudzi par mātes mīlestību un mātes savukārt nonāk smagā lojalitātes konfliktā starp bērnu un vīru. Rezultātā rodas konflikti laulāto starpā, un pret pusaudzi vērstais psiholoģiskais spiediens mēdz divkāršoties.

Tēva loma šajās situācijās neaprobežojas tikai ar to, ka viņš ir bērna rīcībā un izpilda šo triangulācijas lomu. Ietekmē arī identifikācijas sajūta (pēc Ēriksona), proti, tā sajūta, kas vēsta kas es esmu, no kurienes es nāku un kas ir manas mājas. Šos visus trīs aspektus var labi apvienot vienā teikumā:'' Man ir īsts tēvs, es viņu labi pazīstu un lepojos ar viņu, un viņš lepojas ar mani!'' Ja ir šī pārliecība, tad daudz vieglāk ir pārdzīvot šīs abas krīzes – jaundzimušā piedzimšanu ģimenē un pusaudžu vecuma posmu.

Ienākot ģimenē patēvam, bērns parasti izturas ar skepsi, distancēti, nedraudzīgi. Par šādu bērna uzvedību vecākiem nevajadzētu satraukties. Drīzāk izbrīnu varētu izraisīt situācija, ja bērns tūlīt metas ap kaklu pilnīgi svešam cilvēkam, kurš tik ļoti ir svarīgs mammai, un ka bērna acu priekšā uzzied jauna mīlestība un bērns sajūt, ka nav vairs vienīgais mammai, kurš mammu iepriecina un padara laimīgu. Tas tikai var nozīmēt to, bērns un mamma dzīvo tik nelabvēlīgos apstākļos, ka jebkuras pārmaiņas tiek uztvertas kā situācijas uzlabošanās.

Tādējādi jāsaprot, ka ienākot ģimenē patēvam, vienmēr būs kāda ''rīvēšanās'', ka diviem svešiem cilvēkiem ir vajadzīgs laiks, lai pierastu viens pie otra un spētu izveidot attiecības. Bet reizēm bērns turpina nepieņemt patēvu, izturēties pret viņu noraidoši.

Kā vienu no iemesliem var minēt to, ka mamma un patēvs ir tik nepacietīgi un nedod bērnam šo laiku. "Iepazīsties, tas ir Andris, mans draugs. Viņš pārvāksies dzīvot pie mums un būs tavs tētis. Tev jāsauc viņu par tēti! ". Tad arī bērna piesardzība no mammas un patēva puses tiek uztverta ar aizvainojumu, trauksmainību un pārmetumiem. Gadās, ka mammas jaunais draugs ne tikai uzreiz cenšas kļūt par vecāko draugu, bet arī ar visu sparu cenšas izrādīt tēvišķo autoritāti, – iejaucas, izrīko, aizliedz, aizrāda, pārmet un soda.

Bieži tas notiek pārāk ātri, – bērns vēl nespēj patēvu uztvert kā ''tēvišķu objektu", tāpēc pretojas viņa autoritātei. Bērni vispār ir spējīgi otru uztvert kā autoritāti tikai tad, ja to mīl un ieņem pozīciju, kas izraisa cieņu ( piemēram, skolotājs, audzinātājs ). Citos gadījumos bērns tikai pakļaujas spēkam, dara to aiz bailēm. Tātad, ja bērns vēl nav iemīlējis patēvu, un tēva vieta jebkurā gadījumā nepieder, tad tikai bailes var piespiest bērnu pakļauties. Bailes no varas un svešā vīrieša spēka, bailes zaudēt mātes mīlestību un pat bailes par māti, ja bērnam rodas sajūta, ka mātei vajadzēs ''strēbt to putru, ko savārījis" pats bērns. Tad tā būs pakļaušanās disciplīnai, nevis mīlošas attiecības.

Vēl kā iemeslu var minēt greizsirdību. Šajā greizsirdībā mēdz sastapties divas no jauna aktivējušās krīzes situācijas – vienreiz jau piedzimušais jaunākais brālis vai māsa ( vai arī bailes, ka tas notiks) un edipālais konflikts, kad jaunais mātes partneris kļūst vienlaicīgi kā šis jaunais bērns ģimenē, gan kā edipālais sāncensis.

Attiecībā uz jaunāko brāli vai māsu nekas dramatisks var arī nenotikt, jo jaunākais tikai tad rada apdraudējumu, ja vecākais tic, ka māte jaunāko mīl vairāk nekā viņu pašu. Tad vecākais bērns sajūt, ka ir spēcīgāks, gudrāks un lielāks un vēl, ja šajā brīdī ir iespēja tēvā atrast spēcīgu sabiedroto, tad situācija atrisinās. Bet jaunajā ģimenē šis ''brālītis'', proti,. patēvs ne tikai atņem lielu daļu mātes mīlestības, bet ir īsts vīrietis, kurš it visā acīmredzami ir labāks par bērnu. Tā šeit var redzēt, cik ļoti ir nepieciešams bērna tēvs, kurš tad ieņem ''sabiedrotā'' lomu.

Arī edipālo konfliktu ir grūtāk atrisināt, jo attiecībā pret savu tēvu bērns zināja, ka ''konkurents'' viņu mīl. Tad zēns, neskatoties uz savām dusmām, skumjām un bailēm, var būt pārliecināts, ka tēvs viņu neiznīcinās un, ka arī māti viņš nezaudēs pavisam. Tā būtu cīņa par priekšrocībām. Bet jaunajā ģimenē ar mātes jauno partneri bērnam rodas jautājums: būt vai nebūt, jo ''šo konkurentu pie manis nesaista mīlestība, un viņš vēlas pavisam atņemt manu mammu, un no manis arī viņš labprāt gribētu tikt vaļā!'' Šajā situācijā bērna agresija rodas no bailēm.

Savukārt ''negatīvā'' edipālā konstellācijā, patēvs ienākot ģimenē, bērnam rada simpātijas, kas ņem virsroku pār iespējamo apdraudējumu. Bērns pieņem patēvu un iekaro viņa simpātijas, bieži vien veiksmīgi, jo arī, ja patēvam attiecībā uz bērna māti ir nopietni nodomi, ir svarīgi iegūt bērna simpātijas. Tad bērna greizsirdība sākumā tiks vērsta pret māti, proti, tad konkurente būs māte. Un tad, kad bērns sajutīs, ka viņš patēvam tomēr nav pašā pirmajā vietā, simpātijas izgaisīs un, patēvs kļūs par ''neiekarotu'' objektu, kurš rada tikai vilšanos. Rezultātā bērnam aktivizēsies un pastiprināsies narcistiskā trauma, kura radās šķiršanās laikā. Tad patēvs tiek uztverts kā apdraudējums un bērns uzsāk cīņu par savu mammu.

Vēl var būt situācija, ka bērns nokļūst lojalitātes konfliktā starp tēvu un patēvu. Ja patēvs bērnam patīk, viņš priecājas par patēva klātbūtni ģimenē, tad bērnam var rasties sajūta, ka viņš ir nodevis savu tēti. Un tad bērns ir spiests pieņemt lēmumu, kas var būt arī tēvam nelabvēlīgs. Vai arī: ja bērnam ir labas attiecības ar tēvu, tad lēmums tiks vērsts pret patēvu, lai nezaudētu tēvu.

Var būt arī tā, ka bērns vēl cer, ka tēvs atgriezīsies ģimenē. Tad viņš vienlaicīgi cīnās trijās frontēs: ar māti pret patēvu, lai tiktu no viņa vaļā ; cenšas no visa spēka iepatikties tēvam, pierādīt viņam savu uzticību, un visbeidzot cīnās pats ar sevi, lai neļautu sev just nekādas pozitīvas sajūtas pret patēvu.

Bailes pazaudēt savu mammu un tēti ir visbiežākais iemesls tam, ka bērns nepieņem patēvu. Tas pats notiek arī pret tēva jauno draudzeni, tikai nedaudz vieglākā formā.

Jauno partneru nepieņemšana var rasties arī no tīra naida, tas ir tajos gadījumos, kad bērns jaunās attiecības uztver kā šķiršanās iemeslu. Šīs dusmas mēdz būt spēcīgas un nereti jaunais partneris labi der kā mērķis šīm dusmām, kuras patiesībā izraisa abi vecāki. Tā bērns var mazināt emocionālo spriedzi: '' Nevis mamma un tētis mani sāpināja, arī es neko nepareizu neizdarīju, to visu, lūk, šis svešinieks, viņš visu sagrāva! " Ar svešinieku ir vieglāk cīnīties, nevis ar saviem vecākiem vai ar sevi, jo emocijas pret šo svešinieku visbiežāk nav pretrunīgas. Grūti pateikt, kā veidosies bērna attiecības ar jauno partneri šajos apstākļos.

Reizēm tik tiešām attiecības var izjukt vecāku jaunās iemīlēšanās dēļ. Tās saistās ar seksuālo dzīvi. Protams, arī vecākiem kopā dzīvojot ir seksuālās attiecības, bet daudzu iemeslu dēļ tās bērnam mazāk ''krīt acīs'', jo vecāki, gadiem ejot, seksuālo dzīvi integrēja brīvdienu režīmā, ko nevar gaidīt no ''svaigām'' attiecībām. Māte nakti nepavada mājās vai bērns nez kāpēc tiek izsūtīts no mājās, un mātes draugs pavada nakti mājās. Bērns jūt, ka ar māti kaut kas notiek, ka agrāk tā nebija, un viņš no tā tiek izslēgts un šī izslēgšanas sajūta ir daudz smagāka, salīdzinot ar to, kāda tā bija notiekošajā starp abiem bērna vecākiem. Otrkārt, šķirtie bērni vairāk domā par mātes un patēva attiecībām, cenšas saprast, kādas tās ir, jo attiecības starp vecākiem šķita pašsaprotamas, viņi taču bija vienkārši vecāki, proti, bērns uztver vecāku attiecības caur sevi.

Savukārt jaunās attiecības eksistē neatkarīgi no bērna. Tas bērnam rada neskaidrību par vīriešu un sieviešu attiecībām kā tādām. Treškārt, starp pāri, kurš ir ilgstoši kopā un pāri, kurš nesen izveidojies, ir būtiska atšķirība gan attiecību intensitātē, gan emocionālā sfērā. Bērns sajūt šo intensitāti un nespēj ar to konkurēt, pie kam šī mātes vai tēva personības šķautne bērnam ir sveša.

Raksta 2. daļā, ko portālā "Cālis" varēsi lasīt jau pavisam drīz, skaidrosim, kā bērnam palīdzēt šajā situācijā.

Raksts publicēts žurnālā "Ārsts.lv", un ar tā saskaņojumu pieejams arī portāla "Cālis" lasītājiem. Trimda piebilst, ka veselības centrā "Salaspils" un doktorātā "Ziepniekalns" ir iespējams pieteikties valsts apmaksātām bērnu psihiatra konsultācijām.