Kā bērnam palīdzēt pieņemt patēvu un īstajam tēvam nejusties 'kastrētam'

Par to, kā jūtas bērns, kad ģimenē parādās "jauns tētis", lasi raksta pirmajā daļā šeit.

Pirmkārt, ir jābūt gataviem ar cieņu izturēties pret bērna grūtībām, tas nozīmē, ka ir jādod laiks un iecietīgi jāizturas pret bērna cīņu, sevi pašapliecinot, kā arī censties bērna ''izgājienus'' ''neuztvert personīgi''.

Jaunajam partnerim jāsaprot, ka nevar gaidīt, ka bērna pieķeršanās nāk ''komplektā'' ar mātes mīlestību, proti, bērna uzmanība ir jāiegūst. Ja jaunais partneris ir ieguvis mātes mīlestību, tad viņam tieši tāpat jācenšas iegūt arī bērna simpātijas.

Mātei un patēvam ir jāpieņem, ka nevar būt nākotne bez pagātnes, un to, ka piedzīvoto nevar tā gluži vienkārši izdzēst, – bērnam ir tēvs, kurš tāpat viņam būs vajadzīgs arī nākotnē (tas pats attiecas arī uz tēva jauno draudzeni un bērna māti).

Svarīgi saprast, ka tagad bērna dzīvē ir trešais,''svešs'' cilvēks, kurš arī bērna dzīvē ieņem svarīgu lomu. Tas palīdzēs bērnam mazināt lojalitātes konflikta ietekmi.

Ir svarīgi, lai jaunais pāris būtu pārliecināts savās jūtās vienam pret otru un mērķī palikt kopā. Ja bērns sajūt šo jauno savienību kā stabilu un nemainīgu, tad viņam to vieglāk ir pieņemt. Pretējā gadījumā bērni apzināti vai neapzināti cenšas šo savienību izjaukt.

Astoņdesmitajos gados tika publicēti vairāki teorētiski materiāli par pieaugušo grūtībām šķiršanās gadījumos (Fiala (1989), Fritsh/Sanders (1987), Gambia (1989), Reischies/ Rednitzinki (1987), Scheib (1987), Giesecke (1987)).

Bieži vien mātes, kuras ir šķīrušās, nav pārliecinātas par to, ka patiešām mīl jauno partneri un vēlētos ar viņu pavadīt visu turpmāko dzīvi kopā. Konsultācijās rodas jautājums, vai tiešām jaunais partneris viņu mīl, vai izdosies izveidot attiecības, vai atkal tās izjuks, kā tas jau vienu reizi notika. Vai ir tiesības riskēt veidot šīs attiecības?

Ja atceramies teicienu, ka cilvēks mācās no kļūdām, tad tas tikai nozīmē to, ka būs radušās tikai bailes. Un te rodas vilinājums piedāvāt šo jautājumu izlemt bērniem:''Ja viņš atradīs kopīgu valodu ar bērniem, tad…!" Sanāk, ka māte šo soli veic nevis sevis dēļ, bet bērnu dēļ. Un praksē tas apstiprinās, – ja pirmajās attiecībās sieviete vēlas, lai vīrietis izturas labi pret viņu, tad pēc šķiršanās kā prioritāti sieviete liek jaunā partnera attieksmi pret bērniem. Ja vīrietis izrāda rūpes par bērniem, tad ir vieglāk noticēt viņa nodomiem. Rodas sajūta, ka vīrietim, kurš ir izrādījis pieķeršanos pret bērniem, mātes, kā sievietes mīlestība vairs nav ''jāiekaro'', it kā viena vien vīrieša spēja izveidot attiecības ar bērniem būtu seksuāli pievilcīga. Un ja māte tieši tā ir rīkojusies, tad augsne turpmākajām grūtībām jau ir sagatavota. Iespējamība, ka bērns uzreiz pieņems patēvu ir mazāka par to, ka bērns izturēsies pret viņu noraidoši.

Reizēm, lai nedotu bērnam iespēju atraidīt jauno partneri, mātes viņu iepazīstina kādā ''drošākā'' lomā, – kā ''aukli'' vai ''jauno paziņu''. Bērns sajūtot, ka vīrietis ir nevis kā ''biedrs'' viņam, bet gan kā nozīmīgs cilvēks mātei, – sarūgtinājuma pārņemts viņu atraidīs. Un mātei šie meli arī netiks piedoti:'' Kā tagad var ticēt viņiem abiem?'' Šāda veida stratēģija no mātes puses darbosies tikai tad, ja bērns pats bijis gatavs pieņemt mātes jauno draugu, tas nozīmē, ka šādi rīkoties arī nebija ne mazākās nepieciešamības.

Mātes, kuras bērniem uzliek atbildību izlemt jautājumu par jauno attiecību izveidošanu rada vecāku-bērnu lomu maiņu – bērns izlemj jautājumu par ''kāzām'', bet māte izmanto šos ''nevainīgos melus'', jo baidās, ka bērns ''sadusmosies''.

Šajā situācijā viss sākas daudz agrāk, kad māte pirmā randiņa laikā, jūtot vainu, bērnam saka, ka dosies tikties ar draudzeni vai ies uz sporta klubu. Šādi mēdz rīkoties pusaudžu vecumā vai sānsoļa gadījumos. Šādas rīcības iemesli ir meklējami daudz dziļāk, nevis tikai bažās, kā bērns uztvers mātes jaunās attiecības (Richter (1989) ).

Iespējams, ka mātei aktivizējas sen izstumtā zemapziņā vainas sajūta attiecībā pret saviem vecākiem, kas tagad neapzināti tiek pārnesta uz bērnu. Tas nozīmē, ka māte jaunās attiecības un ar to saistīto gandarījumu uztver kā kaut ko aizliegtu un nepieņemamu.

Atgriežoties pie grūtībām jaunajā ģimenē, tās saistās ar greizsirdības un lojalitātes konflikta tēmām. Jebkurš strīds vai nesaskaņas starp bērnu un jauno partneri mātē izraisa daudz emociju:

Visbeidzot, ja patēvs un bērns labi saprotas, tas ne vienmēr var nodrošināt mātes labsajūtu, jo nevar izslēgt to, ka māte jutīs greizsirdību pret bērniem un jutīsies nevajadzīga. Vēl jo vairāk var būt tā, ka māte ir neapmierināta ar patēva labo attieksmi pret bērniem, jo tajā pašā laikā uz mātes pleciem gulstas visi nepatīkamie brīži, kas ir saistīti ar bērnu audzināšanu. Tas mātei var radīt vēlmi, lai patēvs, palikdams viņai uzticīgs, autoritatīvāk izturētos pret bērni, t.i. pilnībā pārņemtu tēva lomu. Tas var notikt laikā, kad bērni vēl nav gatavi atzīt patēva autoritāti un ar to saistītās funkcijas.

Mātei arī var šķist, ka viņa īsā laika periodā ir zaudējusi savu nozīmību partnera acīs. Bērna sajūsma par patēvu arī var radīt mātei sajūtu, ka viņa nav spējīga bērnam dot to, kas viņam ir nepieciešams.

Patēva grūtības saistās ar mātes emocijām, cerībām un gaidām. Tās ir tieši tādas pašas vai pretējas. Arī patēvs ne vienmēr ir pārliecināts par savu vai bērna mātes mīlestību. Arī viņš domā, vai šīs attiecības būs ilgstošas un kā pret viņu izturēsies bērni. Daudzi vīrieši uzskata, ka labs kontakts ar bērnu jau pirmās tikšanās laikā nodrošina vīrišķīgumu, ir sava veida potences pazīme. Reizēm patēvi to dara, iekarojot bērna simpātijas, reizēm tā, lai tiktu atzīta viņa pašu autoritāte.
Šāda ''seksualizēta'' pieeja pret bērniem ir lemta neveiksmei, jo vīrietis šādi zaudē atbildīgā pieaugušā pozīciju, tādējādi pats kļūstot kā bērns, kurš izmisīgi cīnās par pieņemšanu un mīlestību. Vai citkārt savas bailes slēpj zem agresīvas cīņas par varu.

Lojalitātes konfliktā nokļūst arī patēvs. Kuru pusi, lai ieņem, ja strīdas māte ar bērnu? Ja patēvs atbalstīs māti, tad pasliktināsies attiecības ar bērnu, ja atbalstīs bērnus, tad liks vilties mātei, kā arī nav nekādas garantijas, ka bērns pieņems viņa atbalstošo nostāju ar pateicību. Tas, ka kopdzīve ar mīļoto sievieti nozīmē arī pēkšņi kļūt par ''tēvu'' bērnam ( arī vairākiem ) rada bailes:'' Vai es ar to spēšu tikt galā?'' Ir jābūt pacietīgam, lai spētu izturēt bērna nedraudzīgās attieksmes radīto aizvainojumu, tajā pašā laikā nepazaudējot gatavību turpmākajām draudzīgām attiecībām.

Vēl patēvu ietekmē greizsirdības jūtas, kas saistās ar bērna un tēva attiecībām, kuras turpinās. Greizsirdība pret sievietes un bijušā vīra attiecībām ir jūtama retāk, to parasti izstumj zemapziņā.
Ja greizsirdībai attiecībā pret bērnu ir samērā būtisks iemesls, tad patēvam neapzināti aktivējas edipālais konflikts, kad trijstūrī ''māte-patēvs-bērna tēvs'', patēvs var justies kā ''dēls'', kurš padzinis tēvu un tagad, paliekot ar tēvu, gaida sodu no tēva puses.

Ja māte saka, ka cietusi attiecībās ar bijušo vīru, greizsirdības jūtas tāpat nemainās, jo patēvs tad brīnās un nesaprot, kā gan viņa varēja mīlēt ''tādu cilvēku''. Un tad patēva fantāzijās tēvs, ar kuru jākonkurē, iegūst milzīgu spēku. Tas viss var radīt patēvā agresijas jūtas pret māti vai arī bailes, ka nespēs konkurēt ar ''tādu pretinieku''.

Jaunajās ģimenēs konflikti starp māti un bērnu vai starp patēvu un bērnu rada bailes arī bērnā, kas veicina bērna pretošanos attiecību izveidošanai. Rezultātā tas mazina bērna cerību izveidot jaunas attiecības jaunā ģimenē. Šīs bērna bailes ietekmē arī attiecības starp pieaugušajiem.

Tā patēvs var atrisināt edipālo konfliktu, atbrīvojoties no konkurenta. Ja patēvs pavisam atņem tēvam bērnus, tad arī māte var remdināt savas atriebības alkas un atstāt pagātni aiz muguras un sākt pavisam jaunu dzīvi. Šī kopēja cīņa apvieno jauno pāri un atdzīvina viņu mīlestību. Ja tēvam tiek piešķirta agresora loma, tad cīņā pret viņu zūd vainas sajūta attiecībā pret bērniem ( ''mēs to darām tikai tāpēc, jo viss negatīvais, kas nāk no tēva, nodara bērniem tikai sliktu, atņem mieru, pašpārliecinātību un iespēju baudīt laimi jaunajā ģimenē, tā kā tas viss bērnu labā!''). Zūd arī vainas sajūta pret pašu tēvu, kuru māte kādreiz mīlēja.

Ja tēvi būtu lojāli pret bijušajām sievām, jaunajiem partneriem( nevis veicinātu atsvešināšanos), saprastu bērnu grūtības, bailes, palīdzētu bērniem pieņemt jauno mātes partneri ( nevis pievienotos tam, ka bērni ko pārmet mātei), ja laicīgi maksātu alimentus, ja pieņemtu to, ka ar jaunā mātes partnera esamību var izmainīties bērnu apmeklējuma laiks, vārdu sakot, ja tēvi izturētos lojāli, tad mātei un patēvam būtu grūti viņus nostādīt agresora lomā.

Lielākās grūtības rodas baiļu dēļ – pazaudēt bērnus un viņu mīlestību. Ar to ir saistīta greizsirdība uz patēvu, aktivizējas arī edipālais konflikts, kas ir tāds pats, kāds tas ir patēvam – tēvs otru vīrieti uzskata par spēcīgāku un varenāku, bet sevi kā "kastrētu''( ar kādu nepilnību ) bērnu. Tas notiek arī tad, ja tēvi paši ir iniciējuši šķiršanos un viņiem pašiem ir jauna ģimene. Tādējādi tēva pozīcija ir līdzīga kā bērnam, kurš cīnās par māti. Tēvs un bērns baidās pazaudēt viens otru, kas viņus padara par sabiedrotajiem. Jo spēcīgākas bailes un greizsirdība, jo atklātāka notiek cīņa, bērniem (gan aktīvi, gan pasīvi ) jaunās ģimenes iekšpusē, tēviem ārpusē. Tēvi tad pastāvīgi iejaucas, vērš finanšu ''sankcijas'', lamā māti un patēvu un pat tiesājas par aprūpes tiesībām. Tādējādi versija par bīstamo tēvu ( ārējo ienaidnieku ) apstiprinās. Tēviem vienīgie sabiedrotie ir bērni, kuri emocionāli ir atkarīgi no mātes, un tiesas lēmums par bērnu apmeklējumu – var notikt tikai mātes klātbūtnē. Tēvi atrodas neaizsargātā pozīcijā, ko ir ļoti grūti izturēt. Tas rada agresiju, kura parasti tiek vērsta pret patēvu. Tēvu pazemojums ir tik neizturams, ka bieži vien izjūt viņu attiecības ar bērniem.

Aprakstītās situācijas ir līdzīgas, kad tēvam parādās jauna draudzene. Bērns tad tiekas ar tēvu laiku pa laikam, un nedzīvo kopā ar tēva draudzeni. Tāpēc konflikti ir mazāk smagi un mokoši. Bērni jaunās tēva draudzenes pieņem ar salīdzinoši mazāku agresiju. Bērni cenšas pielāgoties, tēvu draudzenes mēdz saukt par mammu. Tas ir tāpēc, ka bērni ir pārliecinātāki par mātes, nevis šķirto tēvu mīlestību, kad tā saglabāsies.

Vārds ''pamāte'', pateicoties pasakām, apzīmē ļaunu sievieti, kur neprot mīlēt. Negatīvais pamātes un citi pasaku varoņu priekšstati simbolizē arī psihiskās dzīves aspektus (Bruno Bettelheim,1975).

Pamāte līdzinās raganai, sliktajai fejai vai ļaunajai karalienei, kas bērnam rada bailes un dusmas.
Līdz trīs gadu vecumam bērnam ragana atspoguļo mātes negatīvos aspektus. Pamāte savukārt simbolizē edipālo situāciju – labā māte mirst, pirms viņa bērnam ir kļuvusi par edipālo sāncensi. Mirušās mātes statusā viņa no viņpasaules dāvā savu mīlestību (kā pasakā par Pelnrušķīti ). Tad mīlestībā pret tēvu – pamāte ieņem konkurentes lomu. Pret pamāti tad var cīnīties un viņu var neieredzēt, tikai tāpēc, ka viņa ir ļauna.

Pamātēm, gluži tāpat kā patēviem, ir :

Vai vispār ir iespējams iemīlēt svešu bērnu? Mīlestība katram nozīmē ko savu. Manuprāt, mīlēt gluži nevar, bet var izveidot siltas, draudzīgas, saprotošas, pieņemošas, atbalstošas un stabilas attiecības.

Izveidot jaunu ģimeni nav viegli, ir jāpieliek pūles un tas ir to vērts. Ir vērts mēģināt, jo tas rada iespēju izveidot jaunu un laimīgu ģimeni. Bet ja nemēģinās, tad šādas iespējas pavisam noteikti nebūs.