Noturēt bērna aizrautību mūzikā: našķi par spēlēšanu un Šimkus koncerts pie mammas klavierēm

Stāsta Zanda Neilande.

Muzikālo izaugsmi jeb rezultātu, esmu pārliecināta, veido trijstūris – bērna, vecāku (ģimenes) un pedagoga kopdarbs. Tieši no kopdarba ir atkarīgs, cik lielā mērā bērns būs vai nebūs motivēts vingrināties, lai pilnveidotu savu prasmi. Tikai atkārtojot, atkārtojot un atkārtojot var veikt ceļu uz meistarību – kā teicienā par to, ka svarīgi 99 procenti darba un tikai viens procents – talanta. Arī pētnieki mēģinājuši izskaitļot laiku, cik nepieciešams, lai kļūtu izcils kādā jomā, secinot, ka cilvēkam jāvingrinās apmēram 10 000 stundu, t.i., trīs stundas dienā 10 gadu garumā, lai noslīpētu konkrēto prasmi!

Lūk, daži konkrēti ieteikumi un arī mana pieredze, kā tos esmu izmēģinājusi.

Ņemot vērā vecumposma intereses, vajadzības, palīdzoši ir rotaļu un spēļu elementi. Biju stāvā sajūsmā par klarnetes skolotāja piedāvātajām aktivitātēm manam vecākajam dēlam Raineram – elpas trenēšanai. Piemēram, bija šādi izaicinājumi bērniem: cik pūtienu tev vajag, lai piepūstu balonu; kurš ilgāk var noturēt lapu pie sienas, intensīvi pūšot gaisu. Ir gan vajadzīgais treniņš, gan izaicinājuma adrenalīns, kā arī tā ir interesanta un jautra aktivitāte bērniem.

Svarīgi veicināt bērna ticību sev, savām spējām. Zināms: "Ja tici, ka vari, tad vari." Un otrādi: "Ja tici, ka nevari, tad arī nevari"! Man patika, kā vijoles skolotāja jaunākajam dēlam Rikardo jau pirmajā stundā stāstīja par slaveniem vijolniekiem, uzsverot, cik prestiži ir spēlēt vijoli, un, lai bērns izjustu savu spēju, kā arī vijoles skaņu burvību, jau iemācot nospēlēt divas notis uz vijoles (kā ritmu), pati piespēlēja skaistu vijoles solo. Nu acis mirdzēja gan mazajam, iejūtoties šajā duetā, gan, protams, arī vecākam.

Lai iemācītos skaņdarbus, nākas jo īpaši strādāt ar grūtajām taktīm. Un dabiski, ka mazajam negribas darīt to, kas viņam nepadodas (arī pieaugušajiem negribas). Bet skolotājam, tieši pretēji, jāstimulē, lai trenētu to, kas vēl neizdodas. Nopriecājos, kā šo dilemmu risināja Rikardo vijoles skolotāja, piedāvājot aktivitāti "metamais kauliņš" – kādu skaitli uzmetīsi, tik reižu takti atkārtosi. Tā viņa novirzīja pretestību no prasīgā skolotāja uz konkrētā brīža veiksmes vai neveiksmes faktoru.

Izmanto mūziku kā pozitīvo emociju dāvanu! Lai stimulētu vingrināšanos, veicinu bērnos izpratni, ka viņu sagatavotais muzikālais priekšnesums ir visvērtīgākā dāvana tuvam, mīļam cilvēkam, dāvājot vispozitīvākās emocijas. Motivēju (klātienē vai attālināti) iepriecināt omīti jubilejā, opapu Ziemassvētku vakarā vai, atbraucot ciemos māsīcai, rosinu izklaidēt viņu ar muzikālo spēli – uzmini nu, no kuras filmas ir šī dziesmiņa. Protams, balviņās piesolu našķus.

Skatāmies aizraujošus video. Piemēram, atradām mazākajam dēlam video ar 1000 vijolēm – no stikla, ledus u. c. Bija jāskatās video fragmentiņi, kur kā slepenajiem aģentiem "jāatkož", kurš no vijolniekiem ir īsts un kurš patiesībā nespēlē. Citreiz dēls pats jautā, vai varam atkal šos video paskatīties. Tas aizrauj un motivē.

Muzikālais restorāns. Pandēmijas laikā, kad bija stingri ierobežojumi, lai laiks nešķistu pārāk nomācošs, uzrīkojām paši savu muzikālo restorānu mājās. Kopā ar mazo pagatavojām pusdienas, un, lai stimulētu vingrināšanos gan rakstīšanā, gan vijoļspēlē, piedāvāju Rikardo iespēju nopelnīt naudiņu – uzrakstīt restorāna ēdienkarti (iekļaujot maltīti, ko pagatavojām) ar saprātīgām cenām –, un sarunājām, ka viņš aicinās ģimeni uz savu restorānu. Protams, brālim iedevām naudu, mudinot atbalstīt mazo. Skaidroju, ka viņš savā restorānā par papildu samaksu (saprātīgu) var piedāvāt īpašu pakalpojumu – pusdienas vijoles skaņās. Stāstīju, ka arī dzīvē restorānos var pasūtīt dzīvo mūziku un tas ir īpaši ekskluzīvi, par ko muzikants attiecīgi saņem samaksu. Tā palīdzēju dēlam veidot apziņu, ka instrumenta spēle ir vērtība.

Pozitīvā pastiprinājuma izmantošana (gan mazajiem, gan lielajiem). Kad bērni izsaka kādu vēlmi, ko gribētu iegūt, pārrunājam, ka arī vecāki, ieplānojot lielāku pirkumu, strādā, nopelna naudu, sakrāj, nopērk. Jo nekas ne no kā nerodas. Arī viņiem ir iespēja sakrāt un nopirkt kārotās lietas. Piemēram, mans pirmklasnieks vēlējās iegādāties dronu. Es piedāvāju uzlīmju kalendāru (svarīgi ir skaidri, īstermiņā atrunāti noteikumi), vienojoties, ka par katru ikdienas (20 minūšu) vingrināšanos viņš var nopelnīt vienu uzlīmi. Par sakrātām divām uzlīmēm (vingrinoties divas dienas) saņems, piemēram, vienu eiro. Kalendārs bērnam uzskatāmi ataino, ka ar katru uzlīmi (balvu) viņš pietuvojas mērķim. Viņš arī uzskatāmi redz "tukšās dienas", kad ir noslinkojis, tādējādi sevi attālinot no vēlamā. Tā ir laba metode, lai veicinātu bērnam cēloņu un seku izpratni – ja gribi šādas sekas (rezultātu), tad attiecīgi jārīkojas.

Arī vecākais dēls, kad vēlas kādu lietu, piemēram, jautā, vai varu viņam samaksāt par spēli internetā ar draugiem, saku – "Jā! Darbiņš pret darbiņu!", piedāvājot – es nopelnu naudu un iepriecinu tevi, nopērkot spēli, savukārt enerģijas apmaiņai tu iepriecini mani, vienu nedēļu ik vakaru nospēlējot divus skaņdarbus.

Motivē arī vecāku lielais prieks par panākumiem. Viņi priecājas, cik man tas ir svarīgi. Turklāt tagad bildes un video var likt sociālajos tīklos. Maniem bērniem tas ir svarīgi.

Jābūt repertuāram, kas bērnam patīk. Protams, mūzikas skolā ir programma, pie kuras jāpieturas, bet arī tās ietvaros var atrast, kas tieši bērnam ļoti patīk, jo tad arī pazūd laiks un bērns ātrāk iemācās. Man, piemēram, savulaik skolotāja nospēlēja priekšā vairākus skaņdarbus – un es varēju izvēlēties, kurš mani vairāk uzrunā. Šobrīd internetā var daudz ko noklausīties. Bērni ar prieku spēlē mūziku no "Zvaigžņu kariem" vai filmas "Viens pats mājās", vai "Neiespējamā misija". Viņi ir gatavi šim materiālam burties cauri.

Našķi... nu kur nu ar bērniem bez našķiem un humora... Protams, veselīgie našķi (augļi, ogas...) bērniem mājās ir brīvi pieejami. Bet bērni zina, ka "mammai ir īpašais našķu maisiņš" ar maršmello, gumijkončām, šokolādītēm... Tas īpaši aktuāli bija mājsēdes laikā, kad bija jāmotivē bērni vingrināties mājās. Bērni zina šo "tirdziņu", kurā var iepirkties ar mammai tīkamām dziesmiņām. Tā mums notiek tirgošanās, kaulēšanās – par šo kārumu viena dziesmiņa, par vairākiem našķiem mamma grib ne tikai vienu dziesmiņu, bet arī gammu... Tētis noraugās un smejoties nosaka, ka līdzīga situācija vērojama cirkā... Bet, ja mammai un bērniem tas sniedz pozitīvas emocijas un ir abpusēji pozitīvi ieguvumi, tad kāpēc ne?

Iespēja koncertēt – apliecināt sevi, gūstot pozitīvu atgriezenisko saiti, emocijas no publikas. Piemēram, vecāko dēlu aicina spēlēt skolas izlaidumā, baznīcā – Vasarsvētkos, kristībās –, pilsētas svētkos, dārza svētkos... Cilvēki dažādos veidos pateicas par skaisto mūziku, tas sniedz milzīgu gandarījuma sajūtu muzikantam, triumfa sajūtu, kas atsver ieguldītās pūles un stiprina motivāciju turpināt.

Pozitīvais paraugs. Bērns mācās atdarinot. Fizioloģiski šeit nozīmīga loma ir spoguļneironiem, kuri nodrošina, ka, vērojot otra cilvēka kustības, mūsos aktivizējas konkrētie muskuļi, kuri iesaistīti šo darbību veikšanā. Arī psiholoģiski ir ļoti motivējoši, ja skolotājs kļūst bērnam par autoritāti, kas iedvesmo ne tikai ar vārdiem, bet arī ar savu rīcību kā paraugu. Jau mazam bērnam, skatoties, kā skolotājs koncertē, tiek uzskatāmi parādīts galarezultāts, ko tieši viņš var sasniegt, turpinot vingrināties (mācoties no sava skolotāja).

Mūziķi ļoti apzinās, cik svarīgs ir pozitīvais paraugs, no kura iedvesmoties. Diemžēl biežāk bērni tiek motivēti negatīvā veidā – izdarot spiedienu "Tu vari labāk, neslinko!", salīdzinot: "Re, kā viņš/viņa to var, tu nevari...", iebaidot – "Dabūsi piezīmi, sliktu atzīmi, apbēdināsi/ sadusmosi vecākus, skolotāju...".

Pirms pandēmijas (2019. gada oktobrī) mēs ar vīru apmeklējām Vestarda Šimkus fantastisko solokoncertu, ar ko savu koncertdzīvi Tukuma novada Tumes Kultūras namā uzsāka tikko iegādātais ekskluzīvais flīģelis "Estonia". Izcilais pianists un komponists gan brīnumskaisti muzicēja, gan aizrāva savus klausītājus ar stāstu par savu biogrāfiju. Pēc koncerta, pozitīvu emociju pārņemta, uzrunāju Vestardu Šimku sociālajā tīklā, pateicos par fantastisko koncertu, kā arī norādīju, ka mums ar vīru, strādājot ar bērniem, ir patiesi skumji noraudzīties, ka bērni, kuriem ir tik daudz iekšējo resursu, paliek novārtā, jo trūkst motivācijas, ambīciju attīstīt sevi, izvirzīt augstus mērķus un rīkoties, lai tos sasniegtu. Tādēļ jautāju viņam, kādi ir iespējamie sadarbības nosacījumi, lai varētu viņu uzaicināt uz mūsu skolu (kur strādā mans vīrs, mācās mani bērni) – uz tikšanos ar skolēniem, mūzikas interesentiem, lai viņš izstāstītu paša iedvesmas stāstu, papildinot ar savām apbrīnojamām muzikālajām kompozīcijām. Piebildu, ka skolai ir pavecs instruments, bet es labprāt tikšanās reizē padalītos ar savām baltajām klavierēm, kuras gan nav tik glaunas kā ekskluzīvais flīģelis "Estonia", bet man dārgas sentimentālā ziņā, jo vīrs realizēja sapni par mājiņu ar baltu kamīnzāli un baltu pianīnu...

Vestards Šimkus bija ļoti atsaucīgs! Neskatoties uz tobrīd lielo noslogojumu, kad plānoti koncerti gan Latvijā, gan ārvalstīs, viņš, neprasot atlīdzību, atrada visātrāko iespēju, lai tiktos ar bērniem. 2019. gada oktobrī Tukuma E. Birznieka-Upīša 1. pamatskolā notika skaistais pasākums – mirklis iedvesmai, ceļojums mūzikas pasaulē kopā ar izcilo pianistu, komponistu Vestardu Šimku. Zālē, kur parasti valdīja čalas un kņudoņa, bērni tik uzmanīgi, aizrautīgi klausījās priekšnesumu mirdzošām acīm, pēc tam skrēja pie mākslinieka, sveicot ar ziediem, aizrautīgi sarunājās, taisīja kopā pašbildes...

Svarīgi, bērnu atbalstot un motivējot, ievērot robežas, ģimenes noteikumus. Palīdzoši ir jau laikus iedibināti konkrēti, skaidri noteikumi, robežas. Piemēram, mācot bērniem, ka ikvienam ir sava nodarbošanās: tētim – savs darbiņš, mammai – savs, bērnam – savs (skola un interešu nodarbe, atmetot vienu, jāizvēlas cits). Cilvēkam jau ir divi varianti – vai nu attīstīties, vai regresēt.

Situāciju modelēšana brīžos, kad zūd motivācija turpināt iesākto. Atceros, ka vecākajam dēlam bija uznācis īss brīdis, kad viņš mūzikai gribēja atmest ar roku. Viņa sākotnējā iecere bija – pēc skolas atpūtīšos, spēlēšu spēles kopā ar draugiem... Tad, pirmkārt, atgādinājām noteikumu ģimenē, ka ikvienam kaut kas ir jādara, uzsverot, ka vecāki viņu pārāk mīl, lai vienkārši noskatītos, kā viņš regresē... Uz to viņš atcirta – labi, iešu dejot (kā viņa labākais draugs)! Sapratām, ka no malas jebkas izskatās viegli, jo neredz tās pūles, kas tiek ieguldītas. Teicām – labi, tas ir nopietns lēmums – pēkšņi mainīt virzienu, tādēļ kārtīgi apdomāsim, kā tas būs. Piedāvājām modelēt situāciju – kopā izpētot internetā informāciju par dejotājiem, kādas dejas jāmācās, cik bieži jātrenējas, pārrunājot, kā viņam iet, drīzāk – neiet pie sirds fiziskās aktivitātes. Atgādinājām, ka jaunajā jomā viņš visu sāks pilnīgi no nulles.... Šādā situācijas modelēšanā, izgaisinot mītu "citur zāle zaļāka, saule spožāka", dēlam bija pilnīgi skaidrs, ka viņš nav gatavs ieguldīt vēl lielākas pūles, lai kaut ko sāktu no pašiem pamatiem... Viņš pats nonāca pie secinājuma, ka turpinās iesākto.

Ko darīt ar atrunu "tas prasa pārāk daudz laika... negribu veltīt vēl vienu, trīs... septiņus gadus...". Tad svarīgi apzināties realitāti – ka šis laiks jau tāpat paies, vienalga, vai vingrināsies vai ne. Bet šobrīd ir tas svarīgais mirklis, kad tu izdari izvēli, vai vienkārši tos gadus kaut kā aizvadīt, vai arī, laikam aizritot, bonusā tev būs mūzikas skolas diploms un prasme spēlēt, par kuru varēsi priecāties pats un priecēt citus.

Ir pierādīts, ka cilvēkus vairāk motivē nevis iespēja ko iegūt, bet gan bailes zaudēt. Arī mans vecākais dēls, kurš absolvējis mūzikas skolu, bet vēl ir gads (kamēr beigs pamatskolu), lai pieņemtu simtprocentīgu lēmumu, vai turpināt mūzikas ceļu, nolēma vēl papildus gadu mācīties mūzikas skolā, jo motivēja vārdi, ka, turpinot vingrināties, viņš būs ieguvējs jebkurā gadījumā – neatkarīgi no tā, vai pēc tam ies mūzikas ceļu vai ne. Bet, ja viņš gadu izlaistu, tas mūziķim būtu milzīgs regress – tādējādi ir liela varbūtība zaudēt iespēju turpināt mācības mūzikas vidusskolā.

Ieradumu veidošana. Manuprāt, ir svarīgi bērniem skaidrot, cik nozīmīgi ir iesākto pabeigt, nepametot pusceļā. Tādējādi mēs veidojam sev labu ieradumu, lai sasniegtu jebkādus mērķus. Turpinot iesākto, mēs izzinām sevi, mācāmies disciplinēt, organizēt, uzmundrināt, meklējam veidus, kā tikt galā ar grūtībām, izbaudot milzīgo gandarījumu par sasniegto rezultātu. Tāda ir dzīves patiesība – mums bieži nākas darīt to, ko nevēlamies, lai sasniegtu to rezultātu, ko vēlamies!

Vēl būtisks moments: ikviena cilvēka resursi ir ierobežoti (laiks, finansiālās iespējas, pacietība...). Dažkārt katram rokas nolaižas, jo gribas vairāk, nekā spēj. Es pati sevi tad uzmundrinu šādi: "Jā, šo es gribētu izdarīt uz simt procentiem, bet šobrīd varu tikai... uz pieciem (vai desmit, trīsdesmit – atkarībā no situācijas). Bet "kaut kas" (kaut pieci procenti) vienmēr ir labāks par "neko" (nulli procentu)!" Tas ir labs atgādinājums, ka tieši mazie solīši ved pie lielā rezultāta!

Motivē kvalitatīvs instruments. Mums nepaveicās ar instrumentu ieguvi no mūzikas skolas. To ieguve atkarīga arī no bērnu skaita, un brīdī, kad mums to vajadzēja, tie jau bija izdalīti. Sākumā plānojām, ka dēls varētu mācīties klavieres, tās mājās bija. Bet klavierklase jau bija aizpildīta, bija palikusi iespēja apgūt pūšamos instrumentus, klavieres – tikai nākamajā gadā. Dēls teica – darīs jebko, lai tikai būtu mūzikas skolā. Izvēlējāmies klarneti. Tobrīd instrumentā negribējām uzreiz ieguldīt daudz naudas – ja nu neiepatiksies. Nopirkām lētāko pagaidu variantu – izrādījās, uz ilgu laiku. Kad jau dēls pabeidza mūzikas skolu un no lētā ķīniešu instrumenta bija "izpūtis visu, ko vien var", opis atbalstīja jauno mākslinieku, sponsorējot glaunu koka klarneti (tāda maksā ap 1000 eiro). Tagad tas papildus motivē. Turklāt kokam svarīgs mitrums – pusstundu dienā ir jāspēlē, jāpieradina instruments, arī atbildība pret dārgo instrumentu mudina spēlēt.

Es mūzikas skolu beidzu deviņdesmitajos gados. Tolaik uz bērnu skatījās kā baltu lapu – materiālu, no kura socializācijas rezultātā kaut kas sakarīgs jāizveido. Tagad jau no mazotnes uztveram bērnus kā personības, tādēļ arī muzikālās izglītošanās ceļā jāmeklē un skolotāji meklē individuālas, piesaistošas metodes.

Es sākumā pat negribēju, lai mans bērns ietu mūzikas skolā, jo atceros, cik grūti bija man, kad mūzikas mācīšanās dēļ bija ļoti maz brīvā laika, tikmēr sētas bērni spēlējās... Toreiz mūzika vairāk bija mammas ideja, es gribēju dejot. Taču apvienot to nebija reāli.

Taču es priecājos, ka skolotāja pamanīja mana bērna muzikalitāti, motivēja viņu un mani sākt apgūt mūziku. Un bērns pats ļoti vēlējās. Tagad redzu ieguvumus. Arī savā pieredzē – es gan neaizgāju mūziku mācīties tālāk, bet ieguvu milzu resursus – pacietību, disciplinētību, apgūstot mazo solīšu principu, ka, neskatoties uz sākotnējo neizdošanos, ir jāturpina vingrināties un rezultāti neizpaliks.
Mūzikas apgūšana sniedz arī netveramu pieredzi par cilvēka apbrīnojamām spējām, kad katra roka dara ko citu un veidojas labskanīga mūzika. Tas dod pārliecību par varēšanu! Pati apguvu klavierspēli, bet tagad līdz ar mazo dēlu jau gadu mācos vijoli. Tas ir sarežģīti, bet – kāpēc ne? Kā sacījusi Zenta Mauriņa: "Grūtības ir tādēļ, lai tās pārvarētu."

Video ģimene spēlē mūziku no filmas "Neiespējamā misija". Mamma Zanda pie klavierēm, Rainers spēlē klarneti (7.klases audzēknis, pedagogs Normunds Krūmiņš), Rikardo – vijoli (1. klases audzēknis vijoles spēlē, pedagoģe Dace Šplīte-Lisova)

Rainers koncertē baznīcā kopā ar koncertmeistari, ērģelnieci Ingunu Grīnvaldi