Pusaudzis negrib kopā atpūsties, viss krīt uz nerviem. Trīs raižpilni vecāku jautājumi

Portālā "Psychologies" trīs lasītāju jautājumi un psihologu atbildes.

Lasītājas jautājums: "Pusaudzis paziņoja, ka vēlas pavasara brīvdienas pavadīt ar draugiem. Kā reaģēt? Palaist? Aizliegt? Meklēt kompromisu?"

Atbild ģimenes psihoterapeite Marina Bebčuka.

15 līdz 16 gadus vecam pusaudzim ir dabiski vēlēties pavadīt laiku draugu kompānijā, un ir vērts viņu tajā atbalstīt. Taču tas nenozīmē, ka vecākiem jāatsakās no domas par kopīgu atpūtu ar saviem bērniem.

Diez vai kāds no vecākiem būs priecīgs uzzināt, ka viņa tīnis, dēls plāno doties pie drauga padzīvot bez vecākiem lauku mājās, bet meita domā uz pāris dienām atpūsties ar draudzenēm citā pilsētā.

Šādas jauniešu idejas var vecākus šokēt un attiecīgi – rosināt milzum daudz jautājumu. Ja nu viņa katru dienu ies uz klubiem? Ja nu notiks nelaimes gadījums? Vai ir pagājis mūsu brīnišķīgo kopīgo ceļojumu laiks?

Plānojot brīvās dienas, vecāki var padomāt par šiem jautājumiem, tomēr nebūtu pareizi uzreiz atteikties par ideju no kopīgām brīvdienām.

Bērns, kurš ir pārejas vecumā, cenšas apgūt un izmēģināt dažādus dzīves stilus – gan attiecībā uz uzvedību, gan apģērbu, gan iespējām pelnīt naudu. Viņu var ieinteresēt kas nebijis: "Kā, ar jums tas ir iespējams? Un pieejams?" Var gadīties, ka viņš nolems šajā pieredzē piedalīties.

Ir vēl interesantāks variants – piedāvā pusaudzim līdzi paņemt savu draugu vai draudzeni. Kādēļ gan ne?

Arī tevis izvēlēta sporta, tūrisma vai valodu nometne var būt labs variants patstāvīgam braucienam. Tas sniegs pusaudzim brīvības izjūtu, tikai ar nelielu ierobežojumu rūgtumiņu.

Nākamajā gadā jau var jaunieti laist pie drauga, vēlāk – ar klasesbiedriem uz citu pilsētu...

Vecākiem jāpieņem lēmums, ņemot vērā drošības aspektus un veselo saprātu. Jebkurā vecumā ir savi kategoriskie "nē".

Lielākā vecumā, saprotams, tu savam bēnam aizliegsi tikties ar cilvēkiem no kriminālām aprindām vai narkomāniem. Visos pārējos gadījumos jāvienojas veidot kontaktu ar bērnu un jābūt iespējami elastīgam.

Uzaicini atvases atpūtas biedru pie sevis uz mājām un apspried visas brauciena nianses, budžetu. Piedāvā pašas neparastākās idejas braucienam, atrodi vērtīgas mājaslapas ar viesnīcām.

Nav izslēgts, ka galu galā pēc tāda "patstāvīga" brauciena jūs satiksieties mājās... Kā viens otram sveši cilvēki. No jauna veidot ģimenes saites ir vecāku uzdevums.

No sākuma atklāti atzīsties, ka esi noilgojies. Palūdz parādīt fotogrāfijas, izjautā un – klausies. Ievērojot pamazām pieaugošā bērna nevēlēšanos komunicēt, ieturi pauzi un vēlāk atkal meklē kontaktu. Es no sirds ticu, ka patiesums un ģimenisku sarunu siltums ir nepieciešams pat pašam neatkarīgākajam pusaudzim.

Lasītājas jautājums: "Māsa ir par mani trīs gadus jaunāka. Viņa it kā nedara neko sliktu, bet vienalga visu laiku mani "besī". Kad es aizbraucu, viņa vienmēr skumst un gaida mani, raksta un zvana. Taču problēma ir tā, ka man nepatīk ar viņu pavadīt laiku.

Man nepatīk, ka viņa kaut kur ar mani iet. Un es nesaprotu, kādēļ tā ir, jo es, protams, viņu mīlu. Reizēm es sevi piespiežu izrādīt rūpes par viņu – vienkārši saprotu, cik skumji ir, ja tev nav atbalsta."

Katrīna, 16 gadi

Atbild psiholoģe Ksenija Bekenova.

"Iespējams, tas ir saistīts ar atbildību? Jo māsa ir jaunāka un tev var šķist, ka tu par viņu atbildi.
Tev, acīmredzot, gribas būt bezrūpīgai pusaudzei. Aizkaitinājums var rasties no tā, ka tu domā – ja jau viņa ir tava māsa, ar viņu noteikti jāpavada laiks.

Viņa pēc tevis tiecas kā pēc vecāka, varbūt pārāk daudz no tevis prasa? – Ja jau viņa ir tava māsa, ar viņu noteikti jāpavada laiks.

Tev neizdosies visu laiku izvairīties no situācijas, jo tā ir tava māsa un svarīgi veidot ar viņu tādas attiecības, kuras tevi emocionāli nenospiestu.

Jebkurā gadījumā svarīgi runāt ar cilvēkiem, kuri tev nav vienaldzīgi, par tavām jūtām. Jāmācās arī nospraust savas robežas. Ir vērts apspriest sarežģītās un konflikta situācijas, pastāstīt par to, ka tu dusmojies vai atzīties, ka esi saīgusi.

Šāda veida attiecību veidošana padarīs pasauli ap tevi skaidrāku un saprotamāku, tas nozīmē, ka tu vajadzības gadījumā varēsi rast risinājumu praktiski jebkuram uzdevumam komunikācijā un – vienkārši dzīvē."

"Meitai ir 15 gadi. Viņa melo, ir rupja, bļauj, zog naudu un neatzīstas, ka to darījusi. Mājās negrib neko palīdzēt, daudz staigā apkārt, jau draudzējas ar puišiem un jau kādus trīs gadus smēķē. Skolas mācības izpilda ātri, bet par nākamo profesiju vēl nedomā. Taču pieprasa brīvību un lai neuzdod viņai nekādus jautājumus."

Tatjana, 54 gadi

Atbild psiholoģe Marina Fiļkina.

"Pusaudžu periods nav vienkāršs laiks ne bērnam, ne vecākam. Vispirms ir vērts tikt skaidrībā ar pašas mērķi. Kāds tas ir? Izlīdzināt attiecības ar meitu? Mainīt viņas uzvedību? Mainīt savu attieksmi pret notiekošo? Kas tev šķiet svarīgākais?

Pusaudzim ir ļoti būtiska individualitāte, neatkarība, brīvība, vienaudžu atzinība. Pusaudža pašvērtība ir ļoti ievainojama, tādēļ bieži vien viņi ir agresīvi, sadumpojas. Stingri vecāku mēri, visbiežāk, noved līdz attiecību un situācijas pasliktināšanai, un reti dod kādu paliekošu rezultātu.

Katrs vecāks vēlas savam bērnam labāko, taču šis "labākais" ne vienmēr saskan ar bērna vēlmēm. Svarīgi jautāt, klausīties un dzirdēt bērnu, kad viņš runā par savām vajadzībām. Meklēt kompromisus, sarunāties un vienoties. Būt vienā pusē, nevis veikt karadarbību.

Gaidas arī var būt pamata konflikts attiecībās ar meitu – vai tev ir gaidas, ka viņa uzvedīsies, kā tu gribi? Saņems labas atzīmes un domās par saulaino nākotni? Un viņai nebūs interešu par to, kas notiek viņas dzīvē tieši šobrīd?

Diemžēl pusaudžu vecumā cilvēks ne vienmēr saprot tālākejošu mērķu vērtību un tērē laiku ne tam, kas vēlāk izrādīsies noderīgs. Tomēr neskumsti un pamēģini sākt dialogu no jauna, vadoties no nevardarbīgas komunikācijas pamatprincipiem:

Lai izdodas!"