Vai vēlies, lai uzasinu nažus? 15 dīvainu randiņu stāsti  (3)

Visgarāko un smieklīgāko stāstu sākumā gribējām īsināt, tomēr sapratām, ka tā būtu necieņa pret autora literāro talantu, tādēļ nolēmām to likt raksta sākumā, lai lasītājs nebūtu jau noguris.

Bija man reiz kursabiedrs, sauksim viņu par Arnoldu (protams, tas nav viņa vārds, bet nekad dzīvē neesmu sastapusi nevienu Arnoldu). Kluss, noslēdzies jauneklis, bet ne jau kaut kāds botāniķa tips, bet gan – noslēpumains, ja saprotat, ko ar to domāju. Glīts, pagariem, astē saņemtiem matiem, traki līdzīgs Kolinam Farelam. Kaut gan man viss ir otrādi – uzskatu, ka Kolins Farels ir uz mata tāds kā Arnolds! Es pat biju sākusi apsvērt domu par iemīlēšanos, taču nebiju pilnībā pārliecināta. Man taču patīk, ka mani bezgalīgi aplido, bet te tā – nu ļoti mīklaini un noslēpumaini.

Kādu dienu Arnolds man zvana un jautā: "Marina, saki, vai tev mājās naži ir asi?"

Uz negaidīto jautājumu sāku kaismīgi stāstīt, ka naži man pavisam truli, ka tētim nepatīk tos asināt, kā mamma tēti par to visu laiku rāj, bet mana māsa...

Noslēpumainais Arnolds klausījās, klausījās un tad turpināja savu sakāmo: "Klau, varbūt es pie tevis šodien aizbraukšu, uzasināšu nažus? Man kā reizi ir laba galoda, liela..."

Tolaik par eifēmismiem neko daudz nesapratu, tomēr drošības labad saglabāju piesardzību.

"Emmm... Labi. Tikai man mājās ir mamma, tētis, māsa un policijas vienība, visi dzer tēju. Tiešām brauksi?"

"Protams, kādēļ gan ne?" viņš atbild. Un pārtrauc telefona sarunu. Noslēpumaini.

Es sanervozējos. Ar vienu roku krāsoju acis, ar kāju pastumdu putekļus zem skapja. Uzsaucu mammai: "Maaaaamm, tūliņ pie manis kursabiedrs atbrauks!"

Arī mamma sāka dzenāt putekļus pa skapjapakšām, grabināties ar tējkannām virtuvē.

Satraukti domāju: "Tāds dīvains iegansts, lai uzprasītos ciemos, bet nu mazums kā... Divi varianti – vai nu uh un ah! RANDIŅŠ/PRECAMIES/BŪSBĒRNI, vai arī grib pārzīmēt kluso dabu."

Tā mums koledžā bija – zīmējuma neesamība nebija attaisnojums tam, lai uz skati nenestu kluso dabu. Tādēļ atjautīgākie biedri lika pie loga rūts kāda cita pabeigto klusās dabas zīmējumu, tam virsū baltu papīra lapu un pārzīmēja, radoši improvizējot. Tādēļ biju gatava visam, neskopotos. Skat, kā reizi stūrī balo svaigi zīmēts kubs un piramīdas.

Ierodas Arnolds. Tāds glīts, pieklājīgs, ar galodiņu. Pārauj čībiņas, iesoļo manā istabā.

"Marina," viņš iesāk, "nes šurp nažus un palagu!"

Līdz šim neviens nekad nebija ar mani runājis tik īsi un konkrēti. Ja viņš pateiktu: "Nes ūdeni un bārdasnazi!", es droši vien arī to izdarītu. Pat ar milzu interesi.

Taču Arnoldam pietika ar nažiem. Pareizāk sakot, sākumā nepietika. Viņš taustīja asmeņus ar noslēpumainu pirkstu, pat nogrozīja galvu, kā nosodīdams.

Es vainīgi pūtu: "Mea culpa, мea culpa…" Kaut gan ne jau "mea", protams, bet tēta vaina, bet es taču nenodošu savu tēvu!"

Tā nu Arnolds asina manus trulos nažus un klusē. Asina un klusē. Redzams, ka zina, ko dara. Galoda tik tiešām liela un laba, nebija melojis.

Arī es klusēju. Sākumā mēģināju uzturēt sarunu – par laikapstākļiem, par mājasdarbiem, par dzejniekiem. Arnolds, samiernieciski smaidīdams par manu čivināšanu, turpināja trīt nažus un klusēt. Un tad man kļuva neomulīgi. Naži tagad jau ir asi, bet es neesmu nekāda sportiskā, nepagūšu aizbēgt. Kamēr vecāki sadzirdēs manus kliedzienus un atskries šurp, būs jau par vēlu! Tāpēc nolēmu katram gadījumam pielabināties Arnoldam:

"Varbūt vēlies tēju, Arnold? Ar konfektēm?"

"Nē," Arnolds atbild aukstasinīgā balsī. "Paldies, bet nevēlos!"

Ak... Sirds sažņaudzas, dūša saskrien papēžos. Labi, man ir arī citi ieroči rezervē!

"Arnold, bet varbūt gribi pārzīmēt kluso dabu? Svaigi tapusi, ar kubu un piramīdu!"

"Nē..." novelk viltīgais Arnolds. "Paldies, bet es jau pats uzzīmēju!"

Ko iesākt? Palicis vairs tikai randiņa variants, bet, lai gan nebiju tolaik vēl pieredzējusi meitene, tomēr nojautu, ka tam nevajadzētu tā izskatīties. Starp mums savilkās kaut kāda nesaprašanās migla. Un galodas skaņa, slīdot pa neasā, pagaidām vēl neasā naža asmeni...

Attapos, kad Arnolds man pastiepa nažu čupiņu un palagu, virs kura tas viss bijīgi tika asināts. "Nu, re, tagad tev būs normāli naži. Kādu laiku. Es nu iešu, atā!"

Vēlāk piedzīvoju minisprediķi, ko lasīja mana mamma, rājoties, ka esmu izmantojusi nabaga zēnu (tik glītu!) savtīgos nolūkos un pat nepiedāvāju viņam tēju! Un pat kluso dabu noskaudusi – ar kubu un piramīdiņu! Bet es vēl ilgi stāvēju pie loga un domāju, domāju, domāju... Kā es vēl daudzkārt dzīvē domāšu, stāvot pie neskaitāmiem logiem, durvīm, feisbuka ierakstiem: "KAS tas nupat bija?"

Nākamajā dienā garāmejot ar Arnoldu sasveicinājāmies klasē – it kā mūsu dzīvē nekad nebūtu bijuši naži, palags un galoda. Patiešām liela un uzticama galoda.

"Viņš uzradās pie manām durvīm ar viskija pudeli rokās un atteicās aiziet, kamēr es to nepieņemšu. Pirms tam mēs bijām tikušies tikai vienu reizi – pastaigājāmies un aizgājām uz muzeju. Izrādās, ar šo vienu reizi pietika, lai salauztu viņa sirdi – jo neizjutu kaisli pret svešinieku. Es paņēmu pudeli un aizvēru durvis. Cēlais bruņinieks pavisam apvainojās un nosauca mani par rasisti. Es viņu nemīlot tādēļ, ka viņš ir pa pusei korejietis. Jā, tieši tā, protams!"

Tas notika pirms 12 gadiem, kad studēju pirmajā kursā. Ļoti simpātiska jaunkundze uzaicināja mani uz satikšanos. Kamēr sēdējām kafejnīcā, viņa, šķiet, ļoti satraucās un sāka stāstīt par savām slimībām, ieskaitot urīna nesaturēšanu un čurāšanu ar asinīm. Bet pēc tam pārslēdzās uz sava tēva mīlas dēkām studiju gados. Uz mūžu atmiņā iespiedies stāsts par to, kā viņas tēvs un viņa labākais draugs aplidoja vienu un to pašu meiteni kopmītnēs. Viens ieradies ciemos ar ziediem, meitene ieaicina istabā un cienā ar tēju. Pēkšņi no skapja atskan troksnis, izrādās, ka tur slēpjas viņa draugs – pilnīgi kails, nolaistīs ar šampanieti, blakus saplēsta šampanieša pudele. Meitene to visu stāstīja nepiespiestā manierē, pat ar izsmieklu. Nezinu, uz ko viņa cerēja, bet mēnesi es ignorēju viņas zvanus. Kad beidzot atbildēju, viņa aicināja ciemos, lai iepazīstinātu ar saviem vecākiem. Atcerējos stāstu par tēvu, nospriedu, ka viņš noteikti ir lielisks vīrs, kam azotē lērums šādu jautru stāstu, taču sapratu, ka man to nevajag. Un nosvīdu...

Pēc iepazīšanās diskotēkā aizgāju uz norunāto tikšanās vietu, trīs stundas nogaidīju (tolaik nebija mobilo telefonu), ziema, sniegs... Iemīdīju sniegā uzrakstu: "Eju meklēt!" un aizgāju. Joprojām nezinu, vai viņa to izlasīja. Ne pārāk labs randiņš tas bija.

2001. gads. Iepazinos ar meiteni, aicināju satikties. Viņa man atbild: "Šovakar iešu uz klubu, ejam kopā?" Bet man ir 17 gadi, naudas nav. Viņai – 19, īsta princese. Vārdu sakot, meloju, ka man jau ir plāni, bet norunājam tikties trijos naktī pie Laimas pulksteņa. Aizgulējos. Naudas nav nu tā, ka vispār. Telefona nav. Atceros, ka zinu logus dzīvoklim, kur viņa mitinās. Svētdienā piecos no rīta dodos ar kājām no Ziepniekkalna uz Purvciemu. Pa ceļam Grīziņkalnā saplūcu ziedus. Astoņos no rīta stāvu pie slēgtām durvīm un baidos spiest zvana pogu. Galu galā ar kedas auklu pie kliņķa piesēju ziedus un tapešu gabalu no kāpņutelpas sienas, kur ar asinīm bija rakstīts: "Piedod!", mans mājas telefona numurs un vārds. Piezvanīja. Teica, ka esmu nenormāls. Nākamajā tikšanās reizē es biju sagatavojis 10 minūšu garu monologu par to, kādēļ viņa man patīk. Visu noslēdza vārdi: "Taņa, esmu tevī iemīlējies." Viņu nesauca Taņa.

Reiz man uzrakstīja kāds vīrietis. Aprunājāmies. Man nebija interese, pat teiktu, ka sajutu spiedienu: "Tu nepareizi svini jauno gadu, vajag ar ģimeni!" Tomēr viņš piedāvāja satikties, un es nolēmu paskatīties, kas tas par brīnumkomandieri. Norunātajā vietā man pienāk kāda sieviete un ķer aiz rokas: "Jūs tagad droši vien ne tā sapratīsiet..." (Jā, godīgi sakot, tajā brīdī nodomāju, ka man rakstījusi lesbiete, kas baidījās atzīties, ka nav puisis). Pēc apmēram 15 minūšu ilgas dīvainas sarunas noskaidrojās, ka šai sievietei ir dēls, kurš nevēlas sev meklēt draudzeni. Tā nu sievietei radies plāns, ka pati atradīs piemērotu kandidāti, kas ienāks viņu mājās, izliekoties par mātes draudzeni.

Studentu gados piedzīvots atgadījums ar pirmo un vienīgo randiņu. Aizgājām uz "Lido", es pieticīgi paņēmu divas kartupeļu pankūkas ar krējumu, viņš izvēlējās to pašu, bet palielināja porciju līdz trīs pankūkām.

Paēduši gājām staigāties. Pavadījis mani līdz mājām, kavalieris noslēpumaini saka: "Mēs ar tevi šodien apēdām piecus kilogramus kartupeļu." Sāku skaitīt – kā tā? Mums bija tikai piecas pankūkas, tur kāds puskilograms, kilograms... Viņš šo mīklu ātri vien paskaidroja: "Es par katru pankūku samaksāju tik, cik tirgū maksā kilograms kartupeļu!"

Sapratu, ka mums nebūs pa ceļam. Katru reizi "Lido" skatos uz kartupeļu pankūkām un tūlīt atceros piecus kilogramus kartupeļu.

Uzaicināju meiteni uz kafejnīcu. Lai gan alga tolaik bija ļoti maza, gribēju nošikot. Viņa izvēlējās gan zupu, gan otro, gan saldo, turklāt vēl vajadzēja viņu ar taksometru mājās vest – tā bijām vienojušies. Domājot par rēķinu, svīdu aukstus sviedrus! Domājot, kā iziet no situācijas ar godu, pamanīju pāri ielai lombardu. Atrunājoties ar to, ka jāaiziet uz labierīcībām, aizlavījos pāri ielai un ieķīlāju mobilo telefonu un ķēdīti. Knapi pietika, lai samaksātu.

Viņš lepni soļoja man pretī, seju rotāja apmierināts smaids. Rokās viņam bija tieši tik liels ziedu pušķis, kādu agrāk biju redzējusi tikai reklāmās. Un no kurienes parādījās tas sasodītais velokurjers? Sānu sadursme, puķu pušķis sadalījies reizinātājos, bet randiņa vieta pārceļas uz traumpunktu...

Iepazināmies naktsklubā. Viņa bija super! Melni, gari mati, kas saņemti astē, augstpapēžu kurpes. Nodejojām visu nakti. No rīta atvadījāmies, norunājot tikties atkal. Stāvu norunātajā vietā, pienāk kaut kāds puišelis. Bez matiem! Prasu viņai: "Bet kur mati?" Viņa bez minstināšanās: "Mājās atstāju..."

Man bija deviņpadsmit. Ciemos atnāca draugs Artjoms, atnesa šņabi. Piedzērāmies, es nolēmu, ka nu ir īstais brīdis, lai aicinātu simpātisku meiteni uz randiņu. Artjoms, savukārt, nolēma, ka ir pienācis laiks ar kādu sakauties. Artjomu toreiz redzēju pēdējo reizi mūžā. Aizbraucu pie meitenes, viņa atnāca kopā ar suni – lai pie viena izstaidzinātu savu četrkājaino draugu. Es biju tik ļoti piedzēries, ka apvēmu suni.

Viņš par kaut ko apvainojās, salēja glāzēs iepildīto šampanieti atpakaļ pudelē un aizgāja. Ar visu pudeli.

Bija man reiz pirmais randiņš, kurā pusvakaru man klārēja, ka sievietes ir muļķes, bet es esot tik lieliska. Vienīgi viņš esot sadrūvējies, ka neesmu viņam pirmajā randiņā uzdāvinājusi ziedus! Kā viņš man stāstīja: vīriešiem obligāti jādāvina ziedi, viņi to ir pelnījuši! Kad pajautāju, bet kur ir mani ziedi, viņš attrauca, ka man vispirms tos jānopelna, un uzstājīgi mēģināja noskūpstīt mani. Es tikai ceru, ka pēc mana atvadu sveiciena viņam nebija nepieciešama deguna taisnošanas operācija.

Kad man bija 20 gadi, paziņa nolēma iepazīstināt ar savu draudzeni. Tā sacīt – savest kopā. Nu, labi, norunājām satikties. Ierodas maza auguma simpātiska meitene ar kuplām formām. Devāmies pastaigā, taču sarunas nevedās. Ieejam kafejnīcā, šķiet, beidzot runas sāk raisīties. Vārdu pa vārdam un es aptveru, ka viņa ir traki dumja. Un tad viņa mani ielūdz uz savu 15. dzimšanas dienu.

"Pagaidi, stop! Tev ir 14??!"

"Jā! Man patīk vecāki puiši."

Piecēlos, atstāju uz galda desmitnieku un aizgāju. Kopš tā laika ar paziņu vairs neesmu runājis.

"Tinder" randiņš. Gājām pasēdēt uz jumta terases. Puisis vēlējās samaksāt par vakariņām, es piekritu. Vēlāk viņš man atraksta, aicinot satikties atkal. Bet man viņš nebija iepaticies kā vīrietis, tādēļ atbildēju, ka tomēr nē. Vīrietis sāka pieprasīt paskaidrojumu. Mēģināju korekti pateikt, tomēr viņam ar to nepietika, viņš pieprasīja izvērstu atbildi, argumentāciju. Viņaprāt, man bija pienākums visu paskaidrot, jo viņš galu galā bija izmaksājis vakariņas! Atbildēju, ka atdošu viņam naudu, lai tikai liktu mierā!