Visgarāko un smieklīgāko stāstu sākumā gribējām īsināt, tomēr sapratām, ka tā būtu necieņa pret autora literāro talantu, tādēļ nolēmām to likt raksta sākumā, lai lasītājs nebūtu jau noguris.
Bija man reiz kursabiedrs, sauksim viņu par Arnoldu (protams, tas nav viņa vārds, bet nekad dzīvē neesmu sastapusi nevienu Arnoldu). Kluss, noslēdzies jauneklis, bet ne jau kaut kāds botāniķa tips, bet gan – noslēpumains, ja saprotat, ko ar to domāju. Glīts, pagariem, astē saņemtiem matiem, traki līdzīgs Kolinam Farelam. Kaut gan man viss ir otrādi – uzskatu, ka Kolins Farels ir uz mata tāds kā Arnolds! Es pat biju sākusi apsvērt domu par iemīlēšanos, taču nebiju pilnībā pārliecināta. Man taču patīk, ka mani bezgalīgi aplido, bet te tā – nu ļoti mīklaini un noslēpumaini.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
