"Ieskatīsimies, kādas var būt problemātiskas ģimenes un paskatīsimies, kas tieši tajās notiek ne tā, kā vajadzētu būt," raksta Valentīna Moskaļenko savā grāmatā "Man ir savs scenārijs. Kā padarīt savu ģimeni laimīgu".
Vairāk idejās ieskatījies portāls "Psychologies".
Iesākumā iedomāsimies problemātisku ģimeni. Droši vien kāds aprakstā atpazīs savējo. Šādā ģimenē visa dzīve griežas ap vienu problēmu un ar to saistīto cilvēku. Piemēram, despotiska vai valdonīga māte vai tēvs, partnera krāpšana, aiziešana no ģimenes, atkarība – no medikamentiem vai narkotikām, alkohola – , vai emocionālā, psihiskā vai jebkura cita nedziedināma slimība kādam no mājiniekiem. Šis saraksts nav pilnīgs un katrs no mums var viegli iedomāties vēl dažas problēmas.
Šādos gadījumos vairāk cieš bērni, kuriem trūkst uzmanības – jo viņi ir fokusēti uz galveno ģimenes bēdu. "Kaut kas tiek nests kā upuris disfunkcijai, un pirmais upuris, protams, ir veselīga savstarpējā sadarbība ģimenē," raksta Valentīna Moskaļenko.
Jebkurā ģimenē jābūt svarīgiem komponentiem: vara, laiks, ko velta viens otram, godīgums, jūtu izpausme un daudzi citi. Apskatīsim vairākus kritērijus abos modeļos – veselīgā un problemātiskā ģimenē.
Vara: autoritāte vai despotisms
Veselīgās ģimenēs vecākiem ir vara, kura uztur noteiktu kārtību. Bet viņi izmanto to elastīgi. "Problemātiski" vecāki rīkojas autoritatīvi un pat despotiski – "būs tā, kā es teicu", "tāpēc, ka es esmu tēvs (māte)", "manā mājā visi dzīvos pēc maniem noteikumiem".
Bieži vien tiek jaukts pieaugušā autoritārisms un autokrātisms. Valentīna Moskaļenko skaidro atšķirību: autoritāri vecāki uzklausa bērnus un citus ģimenes locekļus, pirms pieņem lēmumu, kas attiecas uz visiem. Autokrātijā lēmumus pieņem viens cilvēks, citu domas netiek ņemtas vērā.
Iespējamās sekas
Ja cilvēks uzaudzis tādā ģimenē, viņš var kādā brīdī saprast, ka viņa jūtas, vēlmes un vajadzības nevienu neinteresē. Un bieži vien šāds cilvēks veido tādu pašu modeli arī tālākajā dzīvē – izvēlas partnerus, kuri "pavisam nejauši" neņem vērā viņa intereses.
Laiks ir nauda, taču tas netiek visiem
Veselīgā ģimenē laiks atrodas katram, jo ikviens ir svarīgs un nozīmīgs. Disfunkcionālā ģimenē nav ieraduma sarunāties, izjautāt citus par jūtām, interesēm un vajadzībām. Ja jautājumi arī tiek uzdoti, tie ir tādi dežūrtipa: "Kādas tev ir atzīmes?". Vienmēr ir svarīgākas nodarbes nekā mājinieku dzīve.
Bieži vien tādās ģimenēs tiek būvēti plāni, bet pēc tam tie mainās, tiek solīts pavadīt laiku ar ģimeni, taču tas netiek pildīts. Vecāki sniedz divdomīgas, viena otru izslēdzošas norādes, kuru dēļ bērns nezina, kā rīkoties un reaģēt. "Man ļoti interesē, ko tu iemācījies karatē. Bet es nevaru iet uz tavām sacensībām – man ir daudz darīšanu." Vai "Es tevi mīlu. Ej ātrāk spēlēties ārā – nemaisies man pa kājām."
"Problemātiski vecāki" var teikt: "Laiks ir nauda". Taču tajā pašā laikā pašam svarīgākajam – savam bērnam – šo dārgumu viņi var tā arī nesniegt.
Iespējamās sekas
Cilvēkam ir svarīgas viņa intereses un vajadzības. Cilvēks ir uzmanības un laika vērts. Šādā ģimenē audzis cilvēks mēdz atrast partneri, ar kuru atpūšas atšķirīgos laikos, pierod, ka priekš otra nekad nav spēka – vīram vai sievai ir daudz darba, ir draugi un svarīgi projekti.
Tiesības izklaidēties
Veselīgās ģimenēs bez pienākumiem kā darbs, mācības un mājas kopšana, – ir laiks spēlēm, atpūtai, izklaidei. Nopietnās un "nenopietnās" nodarbes ir līdzsvarā. Atbildība un pienākumi starp ģimenes locekļiem ir sadalīti vienādi, godīgi.
Problemātiskās ģimenēs šāda līdzsvara nav. Bērns agri pieaug, uzņemas pieaugušo funkcijas. Viņam uzkrauj mātes vai tēva pienākumus, piemēram, audzināt mazāko brāli vai māsu. Bieži var dzirdēt kā vecākajiem bērniem saka – "tu taču esi liels".
Vai cita galējība – bērni aug savā vaļā. Viņiem ir daudz laika. Vecāki atpērkas ar naudu, lai tikai atvase netraucētu. Arī haoss ir viens no neveselīgas ģimenes attiecību variantiem. Nav nekādu noteikumu, neviens ne par ko neatbild. Nav rituālu un tradīciju. Bieži mājinieki staigā netīrā vai saplēstā apģērbā, dzīvo nesakārtotā istabā.
Iespējamās sekas
Nedrīkst tērēt laiku atpūtai. Nedrīkst atslābināties. Cilvēkam ir pienākums rūpēties par citiem, bet – ne par sevi. Vai variants – kādēļ ķerties klāt kādiem darbiem, tam nav nekādas jēgas.
Vai ir vieta jūtām
Veselīgās ģimenēs novērtē otra jūtas, tās drīkst paust. Problēmģimenēs daudzas emocijas ir aizliegtas. "Neraudi", "ko tu tāds, nepriecīgs", "nedrīkst dusmoties". Šādās ģimenēs bērni nereti izjūt vainu un kaunu par neatļautām jūtām. Veselīgās ģimenēs pieņem visu jūtu gammu – prieku, skumjas, dusmas, mieru, mīlestību, naidu, bailes, drosmi... Mēs esam dzīvi cilvēki – šī ir nerakstīta veselīgu ģimeņu devīze.
Iespējamās sekas
Cilvēks iemācās slēpt savas patiesās jūtas ne tikai no citiem, bet pat no sevis. Un tas traucē viņam tālākajā dzīvē būt patiesam, atvērtam, paust savu attieksmi pret partneri un saviem bērniem. Cilvēks nodod nejūtīguma stafetes kociņu tālāk.
Nepieciešams godīgums
Veselīgās attiecībās cilvēki ir godīgi un tuvi. Vecāki un bērni dalās sarunās, domās viens ar otru. Neveselīgās ģimenēs ir daudz melu un noslēpumu "uz līdzenas vietas". Mājinieki pierod melot un "izlocīties", pat nieku dēļ. Ir noslēpumi, kuri "zem atslēgas" glabājas gadiem, tos nodod no paaudzes paaudzē, un tie var izlīst pašā negaidītākajā un biedējošākajā veidā. Noslēpuma glabāšana (tā "apkalpošana") prasa no ģimenes sistēmas daudz enerģijas. Bet veselīgā ģimenē šo enerģiju varētu ieguldīt attīstībā.
Iespējamās sekas
Cilvēki iemācās melot ne tikai lielās lietās, bet arī sīkumos. Godīga saruna viņiem neizdodas. Un viņi nodod šādu attiecību modeli tālāk.
Sadarbība un personiskā izaugsme
Veselīgās ģimenēs tās locekļi atbalsta otra attīstību, palīdz tajā. Priecājas par veiksmēm un pārdzīvo par neizdošanos. Ciena otra jūtas un vēlmes. Šāda ģimene apzinās, ka ir viens veselums, kur visi ir par vienu un viens par visiem. Te novērtē ieguldījumu katra individuālajā darbā.
Problēmģimenēs ir tieši otrādi – reti tiek atbalstīta personiskā izaugsme. "Priekš kam tev tas vajadzīgs? Labāk atrastu kādu papildus darbu." Te atbalstu kaut kam var saņemt tikai tad, ja viena cilvēka darbība nesīs labumu ģimenei. Kādēļ sieva nolēmusi iet zīmēt savos 35 gados? Kāds no tā labums? Labāk nomazgātu logus!
Iespējamās sekas
Cilvēks iemācās un lieliski prot koncentrēties uz citu vajadzībām, ne uz sevi. Un no tā ir viens solis līdz līdzatkarībai.
Kā kļūt par veselīgu ģimeni?
Psiholoģe Klaudija Bleka, kuras vārdi tiek citēti grāmatā, nosaukusi trīs disfunkcionālas ģimenes "nē": nerunā, nejūti, neuzticies. Valentīna Moskaļenko min desmit veselīgas ģimenes pazīmes – var tiekties tās īstenot.
- Problēmas tiek atzītas un tiek risinātas.
- Tiek atbalstīta brīvība audzināšanā, domās, apspriešanā, izvēlēs un radošumā, ir tiesības uz savām jūtām un vēlmēm.
- Katram ģimenes loceklim ir savas unikālās vērtības, kuras ģimenes locekļi sargā.
- Ģimenes locekļi prot rūpēties par sevi un viņiem nav vajadzīga hiperaprūpe.
- Vecāki dara to, ko sacījuši, pilda solījumus.
- Ģimenē lomas tiek izvēlētas, nevis uzspiestas.
- Ģimenē ir vieta izklaidēm un atpūtai.
- Kļūdas tiek piedotas – no tām mācās.
- Ģimene ir atvērta jaunām idejām, tajā cilvēks var attīstīties, nevis tikt apspiests.
- Ģimenes noteikumi ir elastīgi, tos var apspriest un mainīt.
Ja kaut viens ģimenē saprot, ka tajā kaut kas nav, kā vajag un cenšas to apzināties, mainīt savu dzīvi, tas jau būs liels solis, lai izveseļotos.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
