Prinči, ģenerāļi, miljonāri un citas pasakas. Kāpēc tām joprojām tic?

Gandrīz katram, kurš lieto internetu, ir kāds smieklīgs stāstiņš, ko pastāstīt. Gan par laimestu Austrālijas nacionālajā loterijā, gan par miljonu mantojumu no nekad nedzirdēta radinieka sazin kādās tur salās, gan mirstoša bagātnieka vēlmi pārskaitīt naudu tikai un vienīgi tev. Bet tas jau tā vienkāršāk: mirkli padomā, saproti, ka ar tiem miljoniem būs vairāk klapatu nekā prieka... iztīri pastkastīti – un miers.

Bet ir jau arī tādi piedāvājumi, kur par naudu nerunā. (Sākumā.) Tie ir sasodīti izskatīgi un bagāti vīrieši, kuri dziļi sirdī tomēr nav laimīgi savās pilīs, armijas daļās, villās un citur. Viss viņiem ir, tikai... vientulība grauž kā vilks, saproties. Viņi meklē draudzību, dvēseles radinieku, mīlestību. Kas te tik nesaprotams? Mēs visi to meklējam. Un kāpēc ne internetā galu galā?

Tik ļoti gribas noticēt

Tas notiek tikai ar ārzemniecēm? Nē, tas notiek un var notikt ar daudzām no mums. Jā, arī tad, ja mums liekas, ka esam tādas gudras, stipras un visādus klaunus savā dzīvē jau atskatījušās. Pieredzes stāsts, kuru man uzticēja, par daudz ko liek padomāt.

"Latvijā ir pārāk smags kara, padomju laiku un alkohola kropļojuma mantojums – izvēles nekādas. Arī tāpēc tā gribas tiem ārzemju prinčiem noticēt. Man ir tieši tāda pieredze. Tas laikam ir līdzīgs fenomens, kādēļ internetā pērk tievēšanas zāles, – jo tas izmisums, tas spiediens, tā vēlme ticēt, tā vajadzība, alkas ir tik lielas, ka iestājas tāds kā aklums. Nespēja ieraudzīt to krāpšanu.

Laikus sapratu, ka ar mani manipulē."