Ja tavu bērnu mēģina iebiedēt vienaudži

Psiholoģe Jurgita Smilte Jasiulione no J. Matulaiša ģimenes atbalsta centra Lietuvā stāsta par būtiskākajiem soļiem, kā palīdzēt šādā situācijā bērniem.

"Kad bērni ir grupā, mēs saskaramies ar dažādām problēmām, kurās viņiem ir nepieciešama palīdzība. Atvases var justies vientuļi, kaut ir ar vienaudžiem, bieži konfliktēt ar viņiem, kā arī var būt grūtības veidot tuvas attiecības. Viņi var justies atstumti, piedzīvot iebiedēšanu," stāsta psiholoģe. Viņasprāt, lielākā dilemma vecākiem sarežģītās situācijās bērna attiecībās – cik ļaut atvasei pašai tās risināt un cik iejaukties. Jo jaunāki bērni, jo lielāka ir nepieciešama pieaugušo līdzdalība, jo tad bērniem ir mazāk resursu, lai reaģētu uz noteiktām situācijām. Mazs bērns mācās caur piemēru, atbalstu, izglītību – tikai tā viņš apgūst prasmi dažādi reaģēt. "Ja bērns atgriežas mājās un saka, ka ar viņu neviens nedraudzējas, tā ne vienmēr būs problēma, taču jebkurā gadījumā, ja bērns saka, ka jūtas vientuļi, tas nozīmē, ka viņš neviļus aicina mūs aprunāties. Tātad, pirmkārt, tavs uzdevums ir saprast, par ko ir šī situācija un cik ilgi tā turpinās," saka psiholoģe.

"Ja runājam par iebiedēšanu, šādā situācijā bērns var sākt dalīties ar to, ka viņu kaitina, viņam kaut kas tiek atņemts. Tā patiešām ir uzvedība, kas iziet ārpus sarkanām līnijām, jo iebiedēšana tomēr ir agresīva uzvedība, kuras mērķis ir nodarīt pāri citam bērnam. Ja konflikti starp draugiem ir dabiska komunikācijas sastāvdaļa, iebiedēšana ir kas cits!" uzsver speciāliste.

Pieaugušajiem ir jāreaģē, kad viņi uzzina par iebiedēšanu. Tomēr psiholoģe uzsver, ka tas ir jāsaskaņo ar bērnu. Bērni bieži vēlas zināt, kad un ar ko vecāki dosies runāt par to, ko viņi teiks.

Iebiedēšana ir tīša darbība un visbiežāk ir jūtama spēku nelīdzsvarotība – varmākam ir sava komanda, un tas, kurš piedzīvo iebiedēšanu, ir vientuļš. Psihologs uzsver, ka iebiedēšana ne vienmēr ir tikai atkārtota uzvedība. "Dažās situācijās ir ļoti svarīgi reaģēt, negaidot, kad tas atkārtosies. Protams, katra situācija ir ļoti atšķirīga, taču, ja tavs bērns ir cietis no vardarbības, pielietots spēks vai kaut kas atņemts, pat ja tas ir vienreizējs notikums, svarīgi ir nekavējoties reaģēt," konsultē speciāliste.

Ja tiek iebiedēts vecāks bērns, pusaudzis, svarīgi ar viņu rast kopīgu risinājumu, saprast, cik liela vecāku iejaukšanās viņam nepieciešama, lai viņš nejustos kā mazulītis. Šajā vecumā bērniem ir ļoti svarīgi saglabāt pašcieņu vienaudžu vidū. Ja pusaudža vietā visu dara vecāki, tad viņš tiešām var justies ļoti neērti un pēc tam šādas situācijas var sākt no viņiem slēpt, lai tikai pieaugušie netraucē, brīdina Jurgita Smilte Jasiulione.

"Ja jūti, ka tavam bērnam tiek nodarīts kaitējums, pret viņu izturas slikti, ļoti svarīgi ir nesasteigt lēmumu. Pirmkārt, ieklausies viņā, saproti, saliec priekšstatu par notiekošo, runā ar bērnu, jautā, kādu palīdzību viņš vēlas. Pusaudži bieži saka – vēl neko nedari, es gribu mēģināt pats visu atrisināt. Tad tu vari runāt, kā viņš to iedomājas, jautāt – kā tur varētu reaģēt šādās situācijās, ko viņš darītu, ja tas atkārtotos? Pārrunā ar savu bērnu par noteiktiem uzvedības modeļiem, taču paturi prātā – ja situācija turpināsies, tev tomēr būs jāsazinās ar skolas darbiniekiem," min psiholoģe.

Iebiedēšanai ir daudz seju. Vecākiem ir viegli reaģēt uz skaidru un tiešu iebiedēšanu: kāds pagrūda bērnu, atņēma mantu, novilka un kaut kur nometa cepuri... Bet ir tāda rīcība, kuru pieaugušajiem ir grūti uzreiz uztver kā iebiedēšanu. Tā ir sociāla, netieša – skatieni, tenkas, pamudināšana uz kaut ko slepenībā... Ir ļoti smalkas formas, par ko vecāki var nenojaust.

Vairumā gadījumu šādas situācijas var atrisināt, mērķtiecīgi strādājot ar klases kolektīvu un jāiejaucas arī speciālistiem, kuri skolēnam palīdz.

Vēl viens sarežģīts aspekts ir tas, ka iebiedēšana ir grupas process un visi bērni tā vai citādi cieš. "Kad mēs runājam par iebiedēšanas pieredzi, nav nepieciešams bērnam to piedzīvot tieši, lai justos slikti. Viņš var justies slikti arī kā novērotājs. Varbūt, redzot un nevarot aizstāvēt iebiedēto, bērns jutīsies bezpalīdzīgs un nedrošs: ja nu kādu dienu iebiedēšana vērsīsies arī pret mani? Tas viņam var likties ļoti biedējoši. Tikmēr tie, kas apsmej, turpina izkopt ieradumu izpelnīties uzmanību ar varu un kāda pilnīgi neiesaistītā drošības sajūta var ciest. Bet daudziem bērniem vairāk rūp tas, kā skolā justies droši, nevis labi mācīties," stāsta speciāliste.

Slikti, ka mūsu sabiedrībā iegājies nemudināt bērnus risināt iebiedēšanas situācijas, lūgt palīdzību un tā tālāk. Psiholoģe min apgalvojumus, kas to veicina: "Esi vīrietis, pastāvi par sevi!", "Nepievērs uzmanību", "Par ko tu atkal sūdzēsies?", "Tie ir tikai tavi vārdi", "Arī manā laikā iebiedēja, un? – izaugām normāli cilvēki".

"Bērni klausās pieaugušo teikto un secina: sūdzēties ir nepareizi, ja tevi apsaukā – tie ir tikai vārdi, tos jāignorē, un tas pāries... Un divus mēnešus nepievērš uzmanību. Tomēr tas nepāriet. Vēl dzirdēts – viņi nesaprot normālu valodu, izmanto spēku. Vēstījums un ieteikums būt vīrietim un pastāvēt par sevi nav īstenojams – kad tevi apsmej grupa, tu īsti nesaproti, kā par sevi pastāvēt, skaidro psiholoģe.

Paturi prātā: ja jau esi dzirdējis par iebiedēšanu, neatkarīgi no tā, kāds ir bērns, atceries, ka ikviens bērns ir pelnījis būt drošībā un nevienam nav tiesību par viņu ņirgāties. Jebkura pazemojoša uzvedība ir nepareiza rīcība. Un bērna sāpes, dusmas vai skumjas ir pamatotas.

Psiholoģe atkārtoti uzsver: ja atvase piedzīvo iebiedēšanu, tad primārā vecāku palīdzība ir iejūtīgs dialogs ar bērnu. Bērniem, kuri piedzīvo iebiedēšanu, patiešām ir, ko teikt, un viņiem ne vienmēr ir viegli to izdarīt. Svarīgi nepadoties un mēģināt noskaidrot situāciju, sniegt emocionālu atbalstu.

"Mēģini atšķetināt situāciju, lai redzētu kopainu: kas notika, kad, kas ir galvenie iesaistītie. Ja bērns sāk stāstīt, es pat ieteiktu pierakstīt iesaistīto bērnu vārdus un notikumus. Jo gadās, ka pēc pirmās šādas situācijas skolai neziņo, bet pēc otrās, trešās vai ceturtās vecāki vēršas pēc palīdzības, un notikumi sāk jukt savā starpā, vecāki paši vairs nevar precīzi pateikt, kas noticis," stāsta psiholoģe.

Viņa atgādina, ka tagad katrai skolai jābūt savam plānam iebiedēšanas un vardarbības novēršanai, un situācijas intervencei, kā arī jābūt skaidram algoritmam, kā ar šiem gadījumiem rīkoties un pie kā vērsties.

Psiholoģe var ieteikt piemērot piecu punktu noteikumus jaunākiem pirmsskolas vecuma un sākumskolas vecuma bērniem:

Papildus svarīgi šajā situācijā ir skatīties varmākam acīs, runāt skaļi un skaidri, censties padarīt sejas izteiksmi vienaldzīgu un neizrādīt emocijas.

Pusaudžiem šie likumi vairs neder, jo viņi paši vēlas atrisināt situāciju. Tādēļ daži ieteikumi pusaudžiem: