Piedot ar prātu vai sirdi. Ieguvumi no piedošanas

Tās aprakstījusi Beāte Soudere, pozitīvās psiholoģijas praktiķe, koučs portālā "Positive Psychology".

Spēja piedot ir daļa no cilvēka dabas, kas ir attīstījusies dabiskās atlases procesā, un, saskaņā ar evolūcijas zinātni, tā attīstījās tāpat kā mūsu tieksme uz atriebību.

Lūk, daži skatījumi uz piedošanu.

Viena pieeja – raudzīties uz piedošanu kā apzinātu lēmumu, balstītu gribasspēkā, kā to apraksta autors DiBlasio. Lēmumā balstīta piedošana tiek uzskatīta par aizvainojuma un rūgtuma atlaišanu ar prātu. Un vairs nav vajadzīga atriebība. Tomēr ar to ne vienmēr beidzas emocionālās sāpes... Piedošana šādā pieejā tiek uzskatīta par gribas aktu, izvēli atlaist vai paturēt aizvainojumu vai nodarījuma sāpes. Cilvēks var nodalīt savas domas par aizvainojumu un rūgtumu no aizvainojuma jūtām.

Vēl viens veids, kā piedošanu vairāk uztvert ar prātu – mainīt uztveri. Šādu pieeju, pētot piedošanu, apraksta Thompson, Snyder, Hoffman un Rasmussen: "Piedošana var būt negatīvo reakciju pret pārkāpumu vai tā sekām pārveide no negatīvas uz neitrālu vai pozitīvu. Un pārkāpuma avots, tātad tas, kuram piedot, var būt cits cilvēks vai pats, vai arī situācija, piemēram, tāda, ko nevar kontrolēt – slimība, liktenis, dabas katastrofa."

Savukārt Vortington patieso piedošanu definēja kā tādu, kas notiek tikai tad, kad var notikt emocionāla piedošana, jo ir nepieciešama emocionāla aizstāšana.

Kad emocionālā piedošana ir pabeigta, cilvēks aizvieto negatīvas emocijas, kas saistītas ar nepiedošanu, piemēram, dusmas, aizvainojumu un atriebību – ar pozitīvām, piemēram, empātiju, līdzjūtību un altruistisku mīlestību.

Šajā gadījumā atskaites punkts, ka piedošana ir notikusi, būs izmaiņas emocijās, nevis domās. Kaut gan arī motivācija un uzvedība bieži vien mainīsies.

Autori Enright un Fitzgibbons tic, ka jāmainās visiem aspektiem piedošanas laikā – kognitīvajiem, emocionālajiem un uzvedības – ja notikusi patiesa piedošana.

Viņi apgalvo, ka cilvēkam ir jābūt emocionāli gatavam piedot, pirms tas vispār notiks. Piedošanas norise var izpausties dažādos veidos, tas ietver pieņemšanas un empātijas attīstīšanu, perspektīvas izvēli un ieguvumu atrašanu notikušajā.

Piemēram, cilvēks var nolemt atkārtoti uzrakstīt stāstu par notikušo, izmantojot vienu vai vairākas no minētajām pieejām, tādējādi mazinot dusmas un ļaujot sev emocionāli dziedināties, piedāvā McCullough, Root un Cohen.

Piedošana nav apžēlošana, aizvainojuma attaisnošana vai aizmiršana par to. Tas arī nav tas pats, kas samierināšanās, lai gan tā var būt daļa no piedošanas procesa.

Patiesa piedošana ir individuāls un iekšējs process, un taisnības nodrošināšana (piemēram, tiesā) ir tikai ārējs iekšējā notikuma risinājums, kas nenodrošina iekšēju piedošanu.

Situācijas paciešana vai jebkāda veida noliegšana un emociju apspiešana, kas rada vēl lielāku stresu, arī nav efektīvas pārvarēšanas un piedošanas formas.

Visbeidzot, piedošana, kas attaisno nodarījumu, un attaisnošana, nav nekas vairāk kā sevis maldināšana, kas veicina dziļāku upura sajūtu, uzskata McCullough un Witvliet.

Ir cilvēki, kuriem vieglāk padodas piedot. To skaidro dažādi.

Viens no skaidrojumiem – to ietekmē cilvēka pieķeršanās stils. To definējis Bowlby. Pieķeršanās stils veidojas zīdaiņa vecumā, veidojot pirmās attiecības ar primāro aprūpētāju. Piemēram, pētījumi atklāj – cilvēki ar tā saucamo nedrošo piesaisti, ja tuvs partneris viņus sāpina, ir mazāk piedodoši nekā cilvēki ar drošo piesaisti.

Pētīta arī saikne starp pašcieņu un spēju piedot. Lai gan Tangney, Boone un Dearing neatrada būtisku saistību starp piedošanu un pašcieņu, Vortington norāda, ka spējā piedot varētu būt svarīgāka stabila pašcieņa, ne tik daudz augsta pašcieņa.

Noteikti ietekmē cilvēka domāšanas stils – vai cilvēks būs piedodošāks vai atriebīgāks savā motivācijā un, iespējams, arī darbībā.

Ir dažādi veidi, kā cilvēki reaģē uz notiekošo, kā "maļ" notikušo – daži var būt bailīgi, citi teju apsēsti, vēl kāds plānos atriebību vai reaģēs ar dusmām.

Grūti būt piedodošiem ir narcisiem. Emmon novērojis, ka narcistiskiem cilvēkiem ir raksturīgs empātijas trūkums. Narcisi apbrīno sevi, ir grandiozu ideju pārņemti, ekshibicionistiski un smagi reaģē uz kritiku, un viņiem ir grūtības piedot.

Kad cilvēks ir dziļi ievainots vai viņu nodod tuvinieks, ir viegli izjust naidu un vēlēties atriebties. Daudz grūtāk ir būt labvēlīgam pret pārkāpēju un patiesi piedot. Martin Seligman paskaidroja, ka cilvēki nepiedod, jo:

Lai gan šie iemesli šķiet pašsaprotami un saprotami, tie daļēji izriet no nepareiziem priekšstatiem par piedošanu. Tāpēc ir ļoti svarīgi, lai cilvēki uz piedošanu raudzītos kā uz mirkļa atbildes veidu vienam pret otru, kā arī uz īpašību, kas varētu raksturot attiecības.

Vairāku Wade, Hoyt, Kidwell un Worthington veikto pētījumu metaanalīze parādīja, ka psihoterapeitiskais atbalsts ir nozīmīgs, lai veicinātu piedošanu neatkarīgi no izmantotā modeļa.

Viens no piedošanas terapijas piemēriem ir Naikan kontemplatīvā prakse, kuras centrā ir citu laipnības apzināšanās. Lai gan tās izcelsme ir Japānas garīgajā kultūrā, Naikan praksi var ieviest kā laicīgu terapiju, jo tā risina universālas problēmas. Tā ir vērsta uz piedošanas aktu un ir strukturēta pašrefleksijas metode, kurā vēršas pie citiem un tiek dots jauns līdzeklis, kā notikt transformācijai.
Spēja iztēloties perspektīvu saistīta ar empātiju, kas savukārt ir vairākos pētnieciskos rakstos pierādīta kā aspekts, kas nosaka cilvēka spēju piedot (McCullough un vanOyten Witvliet). Daži pētījumi liecina: jo vairāk uz sevi vērsts un egoistiskāks cilvēks, jo grūtāk viņam ir justies saistītam ar citiem (Emmons).

Tas ietver arī mazāku spēju uztvert skatījuma perspektīvu un tādējādi būt spējīgam uz līdzjūtību.
Naikan pārdomas balstās uz trim jautājumiem, kas attiecas uz personu, kurai klients cenšas piedot.

Naikan filozofija neuzskata, ka pagātnei ir jābūt statiskai, nemainīgai vai subjektīvai. Pagātnes traumas cilvēki mēdz atcerēties izkropļoti vai nepareizi, un tas var ilgstoši ietekmēt attiecības, jo lielākā daļa cilvēku pagātni uztver kā kaut ko fiksētu.

Naikan metode ļauj no jauna līdzsvarot labo un slikto, nenoliedzot notikušo un neaizmirstot to. Cilvēks tiek atbrīvots no viktimizācijas sajūtas, un līdzsvars sniedz sajūtu, ka cilvēkam ir vairāk kopīga ar citiem, piemēram, mūs vieno mūsu ievainojamība, kļūdas un vēlme būt laimīgam (Ozawa-de Silva).

Nav grūti iedomāties, ka cilvēcei būtu milzīgs ieguvums no piedošanas kultivēšanas, jo tā ir pretinde mūsu nosliecei uz atriebību un izvairīšanos.

Daudzi likumi cilvēces vēsturē ir attīstījušies no nepieciešamības regulēt cilvēka dabisko tieksmi uz atriebību, un ar laiku tie kļuva par sarežģītām mūsdienu tiesu sistēmām. Bet tie attiecas tikai uz nelielu patiesas piedošanas aspektu.

Vēsturiski emocionālā piedošana galvenokārt tika veicināta garīgajā arēnā. Laika gaitā tas tika iekļauts traumu ārstēšanā un tikai nesen atzīts par labsajūtas aspektu, piemēram, tādās jomās kā pozitīvā psiholoģija.

Pētījumi pozitīvās psiholoģijas jomā un citur liecina, ka piedošanai ir šāds iespaids uz vispārējo labsajūtu:

Pētījumi liecina, ka piedošanas trenēšana paaugstina ievainoto cilvēku pašcieņu un cerības, kā arī mazina viņu trauksmi.

Piedošanas priekšrocības indivīda labbūtībai ir pierādītas dažādās jomās, tostarp:

Viens pētījums, kas publicēts Personības un sociālās psiholoģijas biļetenā, atklāj, ka piedošana ne tikai atjauno pozitīvas domas, jūtas un uzvedību pret cilvēku, kurš ir aizskāris, bet arī palīdz būt pozitīviem pret citiem.

Piedošana tiek arī saistīta ar citām altruistiskām darbībām, piemēram, brīvprātīgo darbu un ziedošanu labdarībai (Karremans).

Piedošanu kā emocionālu un kognitīvu procesu raksturo dusmu atbrīvošana, un ir pierādīts, ka dusmas laika gaitā rada negatīvas fiziskas, emocionālas un kognitīvas sekas.

Worthington un Scherer min, ka nepiedošana, ja to uzskata par negatīvu emocionālu un kognitīvu konstruktu, izraisa stresu. Tas nozīmē, ka piedošanu var izmantot kā uz emocijām vērstu pārvarēšanas stratēģiju, un tādējādi tā var veicināt vispārējo veselību.

Nespēja piedot ir saistīta ar dusmām un naidīgumu, un tiem savukārt ir pierādīta negatīva ietekme uz veselību, īpaši attiecībā uz sirds un asinsvadu slimībām. No otras puses, piedošana ir saistīta ar pozitīvām empātijas un līdzjūtības emocijām (Worthington un Scherer).

Vairāku teorētiķu, terapeitu un veselības speciālistu grupa ir secinājusi, ka veidi, kā cilvēki reaģē uz starppersonu nodarījumiem, var būtiski ietekmēt viņu veselību (McCullough, Sandage un Worthington; McCullough un Worthington; Thoresen, Harris un Luskin).

Viņi atklāja, ka cilvēki, kas spēj piedot, jūt lielāku apmierinātību ar dzīvi un mazāk ir nomākti nekā citi. Visbeidzot, šie pētījumi ir arī parādījuši, ka piedodošākiem cilvēkiem ir lielāka tieksme reflektēt un mazāka tendence iesaistīties jebkāda veida domu "malšanā", tostarp:

Saskaņā ar "Hope College" pētnieku veikto pētījumu (Witvliet, Ludwig un Vander Laan), sāpīgu atmiņu pārdzīvošana un aizvainojuma saglabāšana negatīvi ietekmē to cilvēku emocionālo labklājību un fizisko veselību, kuri izvēlas turēt ļaunu prātu.

Arī citi pētījumi liecina, ka nepielūdzamas dusmas, vainas un naidīguma reakcija pasliktina veselību, īpaši koronāro sirds slimību.

Pētījuma dalībniekiem, kurus lūdza iedomāties likumpārkāpēju un iztēloties, ka viņam nepiedod, bija vairāk negatīvu sajūtu, piemēram, dusmas un skumjas, viņi bija vairāk uzbudināti un jutās mazāk spējīgi kaut ko kontrolēt. Fizioloģiskā ietekme ietvēra paaugstinātu sirdsdarbības ātrumu, asinsspiediena paaugstināšanos un simpātiskās nervu sistēmas aktivāciju.

Un noslēgumā – havajiešu piedošana. "Ho'oponopono" ir sena prakse Havaju salās un arī citās Klusā okeāna Dienvidu daļās – Samoa, Taiti un Jaunzēlandē. Šī ceremonija ļauj apzināties ikviena jūtas un beidzas ar pagātnes atbrīvošanu ar ļoti vienkāršu lūgšanu, kas sastāv no šādu vārdu izrunāšanas: "Piedod, es tevi mīlu, lūdzu, piedod man, es tev pateicos."