Otrais variants – ticamāks par 'īsto un vienīgo'. Kā realitātē veidojam attiecības

Kā raksta "Huffington Post", ja partnerim iepriekš bijušas nopietnas attiecības un viņš jau reiz iztēlojies, kādas izskatīsies vecumdienas kopā ar šo cilvēku, ticams, ka ikviens no mums ir tā dēvētā otrā izvēle. Jā, tas nozīmē, ka tehniski arī tu patiesībā savai šī brīža otrajai pusītei vari nebūt "īstais un vienīgais" klasiskajā izpratnē.

Šis savā ziņā neērtais attiecību aspekts izcelts pēc notikumiem straumēšanas platformas "Netflix" iepazīšanās šova "Love Is Blind" jaunākās sezonas iznākšanas. Tā nosaukums tulkojumā latviešu valodā ir "Mīlestība ir akla", un tā pamatā ir emocionālās saiknes veidošana ar pretējo dzimumu, ārējo izskatu atstājot otrajā plānā. Katrā sērijā skatītāji uzzina kaut ko vairāk par vienu vai diviem pāriem, kas pamazām viens ar otru sākuši rast kopīgu valodu un, sasniedzot kulmināciju, pat gatavi saderināties! Ja šobrīd skaties vai vēl tikai plāno kļūt par attiecību vērotāju virtuālajā vidē, turpmākajām divām rindkopām iesakām vien nevīžīgi pārlaist acis.

Konteksts sekojošs – viens no pāriem, kas pēc ilgstošām sarunām, vienam otru neredzot, saderinājās, varēja nemaz neizveidoties, vīrietim vispirms lūdzot kādas citas dalībnieces roku. Nesaņemot "jā", viņš bildināja vēlreiz, jau citu dalībnieci, kura, pat neskatoties uz notikušo, pieņēma vīrieša sirdi un gredzenu. Pirms kāds metas šo kungu nozākāt, vērts piebilst, ka šovā notiekošais ne tuvu nelīdzinās klasikai iepazīšanās shēmai, un ar abām sievietēm viņam bija izveidojusies līdzīga jūtu ķīmija.

Kā liecina sociālajā vidē publicētā informācija, abi aizvien ir laimīgās attiecībās, taču fanu diskusijas par notikušo aizvien nerimst. "Nekad neatļauj sev būt kāda cita otrajai izvēlei," vēstīja liela daļa ierakstu. Savukārt citi norādīja uz jau augstāk minēto aspektu. "Lai arī cik ļoti man nepatiktu fakts, ka viņš neizvēlējās viņu kā pirmo, daudzi aizmirst, ka reālajā dzīvē daudzi no mums patiesībā arī ir otrās izvēlēs, mēs tikai to nezinām. Skumji, bet patiesība."

Otrā izvēle, rezerves plāns, plāksteris, laba alternatīva – šie ir tikai daži no apzīmējumiem, kas neformālā vidē izskan par šo tematu. Kāpēc tas cilvēkus tik ļoti uztrauc? Iespējams, tāpēc, ka bezcerīgi ticam uzskatam, ka katram no mums ir tikai viens dvēseles radinieks. Psihoterapeite Keita Sodarda piekrīt, ka šis pieņēmums daudzus cilvēkus "nobremzē". "Aizvēsturiskais "vienīgā" naratīvs mūsdienu pāriem var būt problemātisks," viņa sacījusi portālam. "Tieši tāpēc par savām otrajām izvēlēm daudzi jūtas neērti."

Eksperte turpinājusi, stāstot, ka šis pieņēmums ietver domu – uz pasaules ir tikai viens cilvēks, kurš spējīgs piepildīt visas vēlmes, ko sirds kāro. "Un, kad viņu satiksim, mēs vienkārši to zināsim, lai gan patiesībā ir vēl daudz citu aspektu, kas ietekmē partnera izvēli." Kā piemēru viņa min gan seksuālo pievilkšanos, gan arī saikni emocionālā un intelektuālā līmenī. ""Īstais un vienīgais" ne vienmēr būs tas, kurš spēs ilgtermiņā nodrošināt emocionālu stabilitāti. Pirmās izvēles ne vienmēr būs stabilākās, jo īpaši tiem, kas uzauguši emocionāli "nepieejamā" ģimenē. Un tieši tādus partnerus, pārkāpjot pieaugušo dzīvē, sākotnēji arī cenšamies atrast."

Tam piekrīt arī psihoterapeite Akua Botetinga, norādot, – ja cilvēks nav izvērtējis un pievērsis uzmanību bērnības traumām, iespējams, ka tiks meklēts partneris, kurš atkārto paaudžu modeli. "Ja tā, pirmā izvēle var nodarīt vairāk ļauna nekā laba, arī tad, ja šis cilvēks ārkārtīgi aizrauj. Otrā izvēle var būt jau ir daudz stabilāka."

Šādu stāstu nav retums, pārliecinājies portāls, aptaujājot cilvēkus dažādās vecuma grupās un profesijās. Piemēram, 33 gadus vecais Pīters, kurš šobrīd jau piecus gadus precējies ar sievu Annu, kādreiz dzīvi plānoja ar pavisam citu sievieti – savu vidusskolas lielo mīlestību. Abi iepazinušies 8. klasē, boulinga turnīra laikā, un ātri vien sadraudzējušies. Daudz sarakstījušies, runājušies līdz agram rītam un viens otru ļoti labi sapratuši.

Diemžēl viņu ceļi pēc vidusskolas šķīrās, katram dodoties studēt uz savu kontinenta pusi. Neskatoties uz to, Pīters vēl aizvien bija kā noburts. "Lai gan zinājām, ka nevaram būt kopā un dzīve mainās, nespēju izrauties no tāda kā viņas tvēriena. Viņa zināja visas manas vājības, kuras ilgu laiku nevienam nebiju atklājis," tā Pīters.

Koledžas laikā jaunais vīrietis arvien spēcīgāk apzinājies, ka spēs pilnvērtīgi dzīvot, baudīt studijas un atrast kādu citu tikai tad, kad kontakts būs pilnībā pārtraukts. Un to viņš arī izdarīja, kādā dienā aizrakstot pēdējo e-pasta vēstuli. "Atlabšanas" periodā viņš iepazinās ar Annu, savu topošo sievu. Un, kā viņš atzīst, abu attiecību veidošanās bijuši absolūti atšķirīgi stāsti.

Pīters norāda, ka vidusskolas mīlestība mūžīgi mūžos būs daļa no viņa, taču attiecības bija neizturamas. Tām "nebija kāju" – un runa nav tikai par fizisko attālumu. Jauns, iemīlējies un nedaudz naivs vīrietis uz šo sievieti un attiecībām skatījās kā vienīgo laimes avotu. "Varbūt vienkārši biju ārprātīgi samīlējies, bet viņa varēja man pateikt: "Lec!" un es uzreiz atbildētu: "Cik augstu?" Kad biju jauns, es apmierināju cilvēku vēlmes. Pēc tam redzot, cik daudz savas laimes ieliku citu rokās, sev nosolījos – vairs nekad."

Ar Annu vīrietis jūtas laimīgs un pašpietiekams, bet vēl priecīgāks – viņas kompānijā, veidojot veselīgas attiecības. "Mēs lieliski papildinām un gūstam enerģiju viens no otra. Taču mēs nezaudējam savu individualitāti un pārliecību, ka dienas beigās vienīgais, kurš ir laimes kalējs, esi tu pats. Anna man to iemācīja, un esmu par to pateicīgs."

Atsaucoties uz kādu populārā seriāla "Sekss un lielpilsēta" epizodi, daļa cilvēku uzskata, ka vīrieši, kad būs nolēmuši "nobāzēties", apprecēs to sievieti, kas tajā brīdī būs viņa acu priekšā. Pīters uzsver, ka šis stāsts nebija par viņu.

Notikumu gaitu nenoteica fakts, ka Anna bija viānm līdzās, bet vidusskolas mīlestība – nē. "Patiesībā, runa pat nebija par to, ka gribu precēties," tā Pīters. "Es vienkārši gribēju dzīvi pavadīt ar Annu."

Taču ne visi ar savām izvēlēm dzīvo mierā, nespējot atturēties prātojot, kāda būtu izvērtusies dzīve, ja tomēr sekotu sirdij un iekarotu savu "īsto un vienīgo". Džeisons atklāj, ka jaunībā darba vietā viņam iepatikusies kāda dāma, taču starp abiem nekas tā arī neizveidojās. Tad viens bija attiecībās, tad otrs, tomēr faktu, ka simpātijas abu starpā bijušas, noliegt nevarēja.

Pēc koledžas Džeisons pārcēlās uz citu štatu un turpināja izglītoties. Vīrietim bija nenopietnas attiecības, kuras partnere vēlējusies definēt par stabilām, taču viņš nav spējis aizmirst kolēģi. Tuvojoties 30 gadu slieksnim, Džeisonā modušās sajūtas, ka viņš vēlas kļūt par tēvu. "Man šķita, ka viņa būs laba mamma. Lai gan laulība nebūtu balstīta patiesā mīlestībā, mūs tāpat vienotu stipra draudzība, savstarpēja cieņa un līdzīgas vērtības, kas ģimenes veidošanā ir svarīgi." Citiem vārdiem sakot, vīrietis izmetis balto karogu un samierinājies ar dzīvi tādu, kāda tā ir.

Nu Džeisons ir precējies 14 gadus. Abi kopīgi izgājuši grūtiem laikiem, problēmām ar grūtniecībām, taču netrūkuši arī skaisti brīži – nu viņu ģimenē aug adoptētais dēls, kuru viņš ļoti mīl, tomēr Džeisons aizvien nožēlo, ka izvēlējies tieši šādu dzīves ceļu. "Mēs ar sievu reti strīdamies un neesam nelaimīgi, taču laimīgs es arī neesmu. Un domāju, ka viņa tāpat." Vīrietis atklāj, ka reizēm aizvien domā par savu kolēģi, taču sievai par viņu nekad nav stāstījis. Džeisonam gan šķiet, ka sieva noteikti nojauš kaut ko par viņa pagātni un lēmumiem.

Vai kontakts ar kolēģi pārtrūka pavisam? Nē, viņi reizēm sarakstījušies, kā arī reiz sarunājuši satikties, kad bijuši vienā pilsētā. "Beigās viņa atzina, ka arī samierinājusies un izvēlējusies vieglāko attiecību variantu," tā Džeisons. "Izrādās, ka abi domājām un jutāmies vienādi. Nu abi esam precējušies un mums ir ģimenes. Bet aizvien nevaru beigt domāt, kā būtu, ja būtu."

Kā liecina augstāk minētie piemēri, izvēloties tā saukto "vicečempionu", neviens rezultātu laimīgas dzīves izskatā nesola – tu vari attapties gan Pītera, gan Džeisona kurpēs. Kā norāda terapeite Sāra Norteja, nepārliecinātības piezagšanās var būt signāls, ka nedevi pietiekami daudz laika sadzīt rētām, kuras iecirtusi pirmā šķiršanās. "Ļoti piesardzīgi skatos uz lēkšanu jaunās attiecībās uzreiz pēc šķiršanās vai gadījumos, kad domas kavējas pie kāda cita," viņa sacījusi portālam.

Speciāliste norāda, ka cenšas saviem klientiem likt saprast – pēc šķiršanās jāiziet diviem lieliem posmiem. Pirmais – nonākšana stāvoklī, kad stingri stāvi pats uz savām kājām un jūties labi, bet otrs – kad esi pārliecināts un jūties pietiekami stabili, lai būtu attiecībās ar kādu citu. Šī iemesla dēļ terapeite uzskata, ka ir teju neiespējami cilvēkam prasīt baudīt brīvā putna statusi līdz brīdim, kad viņš pilnībā ticis pāri iepriekšējām attiecībām. "Jo, vai iespējams par 100 procentiem "tikt pāri" kādam, kurš ieņēmis tik svarīgu vietu tavā dzīvē?"

Ja esi kopā ar cilvēku, ar kuru viens otru darāt laimīgu, nav nekādas nepieciešamības pieķerties domām, kurš pēc skaita ir izvēlētais partneris, teic Norteja. "Kad konkrētajās attiecības samilst problēmas, bieži vien idealizējam savus bijušos līdz tādam līmenim, ka tieši viņi ir tie, ar kuriem mums vajadzēja būt kopā. Reti gan tā izrādās taisnība. Ja reiz šķīrāties, tātad tam tā bija jānotiek."