Pagājušā gadsimta otrajā pusē šī fenomena izskaidrošanai tika radīta Piesaistes teorija (angļu val. – attachment). Pieķeršanos kā teorētisku modeli vēlāk pilnveidojis arī britu psihiatrs Džons Boulbijs un amerikāņu psiholoģe Mērija Ensvorta. Tās pamata tēze ir pavisam vienkārša – manu primāro aprūpētāju (vecāku, vecvecāku) attieksme un kvalitāte veido pamatus tam kā es reaģēšu uz citu cilvēku tuvību visas dzīves garumā. Skan labi, ja šis "primārais aprūpētājs" ir bijusi brīnišķīga, mīloša un gadīgā persona, kas ne par daudz un ne par maz ir mācējusi reaģēt uz manām eksistenciālajām vajadzībām zīdaiņa vecumā. Diemžēl statistikas dati liecina, ka iedzimta "drošā piesaiste" ir mazāk nekā pieciem procentiem sabiedrības. Tātad… pastāv liela iespējamība, ka mūsu bērnībā kaut kas ir misējies un, šīs pašas kļūmes nodosim tālāk saviem bērniem.
Saskaņā ar piesaistes teoriju, ir iespējams izdalīt vairākus pieķeršanās stilus un tiem raksturīgus uzvedības modeļus, kas ietekmē cilvēku attiecības un dzīvi pieaugušā vecumā. Labā ziņa ir tā, ka šo pieķeršanās stilu ir iespējams mainīt, bet… diemžēl nepietiks ar pāris semināru apmeklēšanu vai dažu rakstu izlasīšanu. Kaut kas būs jāmaina savā ikdienā, paradumos. Un to ir iespējams izdarīt.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
