Arborists un piecu bērnu tētis Edgars Neilands: kāpšana kokos mūsu attīstībā ir nepieciešama

Taujāts, vai sācis radināt bērnus kāpt kokos, vērot pasauli no augšas, arborists dalās nesenā stāstā, kurā paša puika nokritis. "Bija uzkāpis kādu četru, piecu metru augstumā, bet pieķērās mazliet zemāk pie cita zara. Pārdzīvojums bija," saka Neilands. Vīrietis atminas, ka arī pats trīs reizes kritis no koka, un kritiena brīža sajūta liek daudz ko pārdomāt. "Bet [dēls – red.] pieķērās, un es domāju, ka turpinās kāpt. Man liekas, ka to vajag sajust. Kāpšana kokos ļoti attīsta bērnus, tāpēc es ļauju."

Tāpat kokkopis stāsta, ka līdz kokaudzētavās audzēto koku zariem bērni netiek, taču tieši rāpšanās tajos ir fenomens, kas mūsu attīstībā ir vajadzīgs: "Tāpat kā Freids vai Jungs ir sadalījuši dzīves attīstības posmus, tad mums pilnīgi noteikti ir šī ķeršanās, kāpšanas stadija." Daudzu bērnu sapnis ir štābs kokos, kuru Neilands sauc par pamatotu. Arborists piebilst, ka Izglītības ministrijai vajadzētu ļaut realizēt kāpšanas kokus pilsētas bērniem.

Paša stāstītajā pieredzē, kad dēls nokritis no koka, Neilands ievērojis, ka zēns paraudājis, bet tad saņēmies un atkal kāpis tālāk. "Tas nav tas, ka tev vienmēr apakšā ir tīkls. Atceros, ka es kāpu 30 metru eglē bērnībā. Ja no 30 metriem novelies, ir pavisam čābīgi, bet tā sajūta... Man tagad ir skaidrs, kāpēc un kā tas notiek dabā. Ja tev ir lemts nokrist, tu nokritīsi. Ja nav, tad tu pieķersies. Ir lietas, ko mēs nespējam ietekmēt," viņš stāsta, "Es domāju, ka bērniem ir jākāpj kokos, ir jādara tas, ko mums gribas darīt. Tas ir labākais veids, kā saprast, kas tu esi, – tā koka smarža, ka esi viens pret viens. Pieaugušiem cilvēkiem reti sanāk, tāpēc, ja to vēl nozog bērnībā, mēs paliekam drusku apdalīti."

Pilnu raidījuma ierakstu vari klausīties šeit.