Citādi, nekā iedomāts. Trīs mammas, kurām šī ir pirmā Mātes diena

Aktrise Jana Herbsta ir mamma septiņas nedēļas vecajai Astrīdai Herbstai-Kalniņai. Jana par mammas lomu un sevi joko, ka ir "kā svaigi izcepta kanēļmaizīte". Tādēļ attiecināt Mātes dienu pret sevi viņai vēl šķiet kaut kas nereāls.

Bērniņš viņas dzīvē nācis kā liels pārsteigums, negaidīta dāvana, kas nesa līdzi ļoti lielu un patīkamu uztraukumu. "Pēc tam tas pārtapa absolūtā priekā, pat idillē, jo gaidību laiku man izdevās no sirds izbaudīt, domājot, ka katrs nākamais posms – trimestris – būs arvien grūtāks. Laiks paskrēja, taču jau tad sapratu, ka ilgošos pēc tā miera. "Manā vēderiņā meitai bija droši, visa bija pietiekami un uztraukties nebija par ko, jau tad nojautu, ka pēc dzemdībām tas mainīsies". Un tik tiešām – sieviete transformējas un dzimst jauna, daudz spēcīgāka būtne.

Es ļoti gatavojos dzemdībām, ļoti daudz veltīju tam laika un resursus, lasīju grāmatu "Gaidības un radības ar prieku" – tā mani ļoti nomierināja un deva ticību tam, ka ES pati varēšu to izdarīt (dzemdēt), es ļoti daudz strādāju ar ticību sev, savām bailēm un to pārvarēšanu. Informācijas klāsts ir tik milzīgs, ka tajā, šķiet, var noslīkt. Un topošās māmiņas pārņem bailes. Tās nereti nāk no izklaides industrijas radītā priekšstata par to, kas ir dzemdības – no filmās kliedzošām aktrisēm un šķietamo pasaules galu slimnīcas palātā. Piekrītu, ka dzemdības ir "viens traks pasākums", jo nekad dzīvē nekas tāds nav piedzīvots, tomēr galu galā ar visu grūtumu dzemdības bija tādas, kādas es tās vēlējos – dabiskas, pat teiktu, harmoniskas, cik nu tas bija iespējams – kontrolētas un bezbailīgas. Un tā nav veiksme, bet – liela ieguldītā darba rezultāts. Jāsaka milzīgs paldies manai vecmātei Lienei Draugai un manam līgavainim Kalvim, kuri bija man blakus no paša sākuma līdz beigām.

Savukārt laikam, kad bērniņš jau piedzimis, pēcdzemdībām, nezinu gan, vai var laikus sagatavoties. Jo nav iespējams avansā izgulēties, nav iespējams ātri/laicīgi izreaģēt uzkrājušos stresu pa mazu dzīvībiņu, par kuru esi simtprocentīgi atbildīga. Es komunicēju arī ar citām jaunajām māmiņām un ne tikai no savas pieredzes varu apgalvot – pēcdzemdību laikā konstanti jāizdzīvo fizisko sajūtu un emociju virpulis – tas notiek katru dienu! Turklāt ķermenim tā ir jauna pieredze. Emocijas staigā augšā un lejā, un brīžiem ir grūti saprast, vai tas atbilst normai," izaicinājumus neslēpj jaunā māmiņa.

Cik labi, ja ir atbalsta komanda. Ne velti saka, ka, bērniņam piedzimstot, viss ciems nākot palīgā. Milzīgs paldies manai ģimenei, ka atbalsta manu un bērniņu šajā laikā – kaut vai uzstaisa ēst, pieskata, samīļo!

Lielākais pārsteigums, ko Jana nebija gaidījusi par pēcdzemdībām – ka viņa būs tik ievainojama. "Es kā aktrise esmu audzējusi biezāku ādu un mācījusies neietekmēties no citu kritikas. Esmu ieklausījusies vien dažās savās autoritātēs. Tā ir apzināti kopta prasme gadu gaitā! Taču te, kad piedzima meita un es esmu absolūti atbildīga par mazo dvēselīti, jebkura speciālista vai konsultanta viedoklis, kaut vai neiejūtīgas medmāsas frāze par manu bērnu, varēja mani pilnībā iedragāt! – kā manam perfektajam bērniņam kaut kas var būt ne tā!? Kaut vai par zināmām zīdīšanas grūtībām. Un tikai pamazām, runājot ar citām mammām, izrādās, ka daudzas piedzīvojušas līdzīgas situācijas, tikai... par to nerunā. Ir tāda klusā māmiņu kopiena, kurai vajadzētu, manuprāt, kļūt skaļākai.

Ir tik daudz pretēju viedokļu. Mēs, vecāki, gribam visu, kā labāk – lasām grāmatas, klausāmies vebinārus, lasām izglītojošus materiālus. Un... beigās nesaprotam, kas ir tas labākais. Viens saka – bērnu vajag likt ratos, otrs – nevajag. Un tā ar daudziem jautājumiem. Tajā visā iekšējā tracī galvā ir grūti atbildēt sev, kā tad ir pareizāk tieši manam bērnam. Tāpēc dažreiz ir labi nolikt malā sociālās platformas un informāciju (kaut labi, ka tāda ir pieejama). Jo īpaši grūti ir mammām, kuras grib būt perfektas saviem bērniem – tieši saviem bērniem, nevis perfektajiem sociālo tīklu kontiem, – viņas apjūk šajā informācijas gūzmā.

Pareizi jau saka – ieklausies sevī, tu zini, kā ir labāk tavam bērnam. Es cenšos saukt šo iekšējo balstiņu sevī, sadzirdēt to, taču, lai tas notiktu, vajadzīgs iekšējais miers. Savukārt iekšējais miers radīsies, kad es apradīšu ar jauno situāciju. Šobrīd es to palēnām sāku piedzīvot un ir tāda bauda, kad ir šie mazie miera brīži un es apzinos, ka daru vislabāko savam bērniņam. Tomēr tas neatceļ, ka drīz atkal nāks raižu mirkļi par kādu jaunu tematu. Tādēļ pirmais Mātes dienas prieks man ir sadzirdēt savas iekšējās mātes balss čukstus," šos mirkļus izbauda Jana.

Šobrīd viņa ar bērniņu daudz laika pavada svaigā lauku gaisā, saskaņā ar dabu, Talsu novadā. "Es un mans līgavainis katrs esam no citas Latvijas puses, bet darbs ir Rīgā. Esam pieraduši būt uz četriem riteņiem. Un tagad mēģinām šādā dzīvesveidā integrēt arī maziņo. Lai viņa zina, ka mājas ir tur, kur ir tavi mīļie cilvēki, neskatoties, vai tas ir Rīgas dzīvoklis, Cēsu dzīvojamā māja vai Talsu lauku sēta," pasmaida mamma.

Vēl viena sajūta, kas paspilgtinājusies, kļūstot par mammu – tuvāk gribas arī pašai savu mammu: "Es savai meitiņai esmu "numur viens" un, jo vairāk esmu nepieciešama viņai, jo vairāk man ir vajadzīga sava mamma. Man ar viņu ir tuvas attiecības un viņa ir mans patiesais atbalsts. Man vajag, lai viņa mani samīļo un pasaka, ka viss ir labi. Manī mazā Janiņa nekur nav pazudusi un arī viņai joprojām ir vajadzīga mamma Valentīna. Pat vairāk nekā agrāk," noslēdz Jana.

Katrīna Marjutina mammas godā ir pusgadu – oktobrī pasaulē nāca viņas meitiņa Emīlija. Lūk, viņas sajūta par būšanu mammai: "Mammas statuss pēc sajūtām ir kā tāds liels piedzīvojums, brīžiem kā pa amerikāņu kalniņiem. Es nevaru sūdzēties par bērniņa uzvedību, jo mums ir patrāpījusies apzinīga dāma. Protams, ir dienas, kad ir vieglāk un ir, kad gribētos vairāk atpūsties.

Taču mana lielākā atklāsme kā mammai – līdz šim neesmu novērtējusi mammas lomu līdz galam, iepriekš nespēju aptvert, cik daudz laika paiet ar bērnu "čubinoties" un cik lielu enerģijas un visādu citādu resursu tas prasa! Ja agrāk es nedaudz pavīpsnāju par mājsaimniecēm – nodomāju, ka viņas vienkārši ir slinkas un mēģina atrast iemeslu kaut ko nedarīt, tagad redzu, cik viss ir citādāk, nekā man šķita. Mammas loma patiesībā ir diezgan liels darbs un dienas tajā paiet ātri. Tagad es uz daudz ko raugos citādāk, kaut vai uz sadzīviskām lietām. Agrāk varbūt biju neiecietīgāka pret dāmām, kas pārvietojas ar bērnu ratiņiem – šķita, vai tad tiešām tik stūrgalvīgi jāiet pa noteikto trajektoriju un nevar paiet maliņā? Tagad zinu, ko nozīmē pārvietoties ar bērnu ratiņos. Tagad ik pa laikam ir kādas situācijas, kur pasmaidu par to, kas agrāk man likās daudz citādāk," pasmaida Katrīna.

Jau minētā piedzīvojuma sajūta viņai kā mammai ir visspēcīgākā, jo "katru dienu ir kaut kas jauns un mēs kā vecāki mācāmies. Bērns mums iemāca ieraudzīt citas dzīves šķautnes, saskatīt laimi tur, kur varbūt dažkārt šķiet, ka tā nemaz nemājo. Mazās lietas rada vislielāko piepildījuma sajūtu un prieku dienas beigās. Bērns iemāca daudz ko jaunu, pavēsta mums ko jaunu par cilvēkiem. Būtībā viņš no jauna atklāj mūsu personību vai piemirstas lietas," aizdomājas jaunā mamma.

Viņu iedvesmo arī citas sievietes. "Gaidību laikā iepazinos ar citām mammām un reizēm dzirdu skaudrus dzīvesstāstus, piemēram, ir sievietes, kas vienas audzina vairākus bērnus. Taču, neskatoties uz to, ir stipras un spēj vēl mūs, kas par mammām esam kļuvušas pirmo reizi, iedvesmot. Pieredzes, kam sievietes gājušas cauri, bieži dod spēku un drosmi," Katrīna atklāj vienu no saviem spēka un ierosmes avotiem kā mammai.

"Mamma ir ļoti spēcīgs statuss un tas, ka mēs, sievietes, varam tik daudz, ir skaists un iedvesmojošs faktors, kas man saistās ar mātes lomu," viņa aizdomājas.

Vai vīzija gaidībās par mātes lomu un sastapšanās ar to realitātē atšķīrās? "Es neaizraujos ar vizualizāciju veidošanu par nākotni. Manuprāt, bieži vien tā cilvēki uzbur vienu situāciju un tad, ja to nepiedzīvo, seko vilšanās. Bet, protams, mazliet biju domājusi, kā būs. Tas atšķiras no tā, kā ir realitātē. Jo... manuprāt sagatavoties mātes lomai tā īsti nevar. Ir pāri, kas atliek ģimenes plānošanu, jo viņiem šķiet, ka nav tam gatavi, taču – tā, līdz sirds dziļumiem, jau arī tam nevar sagatavoties. Tu jau nezini, kā būs.

Es esmu ļoti aktīva, darbojos nevalstiskā organizācijā "Rotaract", šis ir mans prezidentūras gads, daudz veltu brīvprātīgajam darbam. Kā arī man ir daudz citi hobiji un es aktīvi sportoju. Nu, līdz ar bērniņa ienākšanu dzīvē, man ir ļoti mainījusies ikdienas dzīve.

Ar šo jauno dzīves realitāti es vēl cenšos strādāt – pieņemt domu, ka neesmu viena un man ir jādomā par vēl vienu cilvēku, kuram ir savas vēlmes un intereses, kas man ir jāapmierina. Grūtākais tajā ir pieņemt jauno dzīves realitāti, ka nevari darīt un īstenot to, ko vēlies – līdz šim tas man bija ļoti svarīgi. Jo mājās sēdējusi neesmu nekad, vienmēr esmu kaut kur devusies. Tagad, kad vairāk laiks jāpavada mājās, tas ir visgrūtākais posms. Iepriekš domāju, ka varēšu ar bērnu vienkārši apvienot līdzšinējo darbu kaut kādā mērā, darbojos nekustamo īpašumu nozarē un vadīt nevalstisko organizāciju...

Par laika plānošanu – nebiju iedomājusies, ka meitiņa paņems tik daudz laika un enerģijas.

Vienlaikus – nebiju arī iedomājusies, cik daudz prieka un laimes, un piepildījuma sajūtas rada mazā dzīvībiņa. Tā ir mātes mīlestība. Nu esmu izjutusi, kas ir tā nesavtīgā mātišķā mīlestība, ko apraksta literatūrā," sajūtās dalās Katrīna.

Fitnesa trenere Līva Romane ir mamma meitiņai Rotai, kurai drīz būs trīs mēneši. Mammas loma vēl ir tik jauna, ka Līva, nesen šķirstot kalendāru un skatoties, kad tad būs Mātes diena un ko savai mammai dāvināt, attapusies – es jau arī šogad esmu mamma! Un šo jauno lomu ir tik grūti raksturot: "No vienas puses – viss ir tieši tāpat, kā bija un – pilnīgi citādāk. Esmu tas pats cilvēks, vienlaikus manā dzīvē ir ienācis viens ļoti svarīgs cilvēciņš, kas ir mainījies manu skatījumu uz apkārtējo pasauli. Meitiņa tagad ir mana dzīves daļa, bez kuras jau grūti sevi iedomāties kā atsevišķu vienību. Vienlaikus mēģinu nepazaudēt savus hobijus un darīt lietas, kas man patīk. Un arī tad man viņa vienmēr ir sirdī un ar meitiņu rēķinos. Varētu teikt – esmu papildinājusies!" izsaucas Līva.

Viņa gaidību laikā dzirdējusi daudz viedokļu – cik būs grūti, kā viss mainīsies, būs negulētas naktis... "Es centos visā tajā neklausīties, lai neveidotos nedz negatīvas, nedz pozitīvas ekspektācijas. Manuprāt, lielākās problēmas rodas, kad izdomā vienu – skaisto un īpašo – piedzimst bērns, un viss ir citādāk. Mana filozofija – labāk ir ļauties tam, kas notiek un censties nepazaudēt kādas ieceres. Tādēļ es jau otrajā nedēļā pēc dzemdībām biju sporta zālē. Ja agrāk tur biju sešas reizes nedēļā, tagad – krietni retāk. Esmu sākusi arī sportot mājās. Esmu cilvēks, kuram patīk notiekošo kontrolēt un mazais māca, ka jāpielāgojas. Ja viņai sāp vēderiņš, protams, es pārplānošu treniņa laiku. Sanāk, ka tagad jābūt radošākai, jāpielāgojas," pārmaiņas iezīmē Līva.

Tieši tas viņu arī pārsteidzis – ka, pieejot situācijām radoši, var daudz izdarīt. Un vēl – ka naktī vajag maz miega. "Ir naktis, kad sanāk gulēt mazāk. Pirms man bija mazais, ja biju gulējusi naktī sešas stundas, nākamā diena bija "norakstīta". Tagad arī tikai pēc četru stundu miega ķermenis ir gatavs darboties un enerģija ir. Protams, es cenšos pagulēt, kad mazā pa dienu čuč, taču ne vienmēr tas sanāk, jo jādara visi mājas darbiņi.

Lielākoties esmu ar bērnu 24 stundas diennaktī, taču dažkārt esmu sevi iepriecinājusi ar sievišķīgu atpūtu – aizeju pie manikīra vai kosmētiķa, tikmēr mazo paskatās bērna tētis. Viņš labprāt rūpējas, kad ir iespēja. Pēc tam man bijis pat prieks, kad viņš teicis – kā tu vari to izturēt 24 stundas? Tad mazais bļauj, tad nevar nomierināt, tad jānomaina autiņbiksītes...

Es cenšos nepazaudēt mazās sievišķīgās lietiņas, lai ir mazliet laiks sev. Tas ļoti palīdz gūt jaunus spēkus, uz visu notiekošo apskatīties it kā no malas un darboties tālāk!" Līva iezīmē, kādu resursu sniedz kaut neliela atpūta.

Pirmoreiz viņa mazo atstāja netālu dzīvojošai draudzenei, kurai ir pieredze ar bērnu. "Sajūta bija laba, viss bija kārtībā. Es jau domāju, vai visu laiku satraukšos, tomēr tā nebija. Uzticējos. Turklāt – es jau no pirmās dienas uz mazo skatos kā uz personību, nevis uz kā kaut ko, kas ir tikai komplektā ar mani," savu filozofiju stāsta jaunā mamma.

Kas viņai būtu labākā dāvana Mātes dienā? "Pats mazais ir labākā dāvana! Es biju dzirdējusi vārdus, kamēr man nebija atvasīte – nesapratīsi, kamēr tev pašai nebūs bērni. Un tā tiešām ir! Bērns ir lielākā dāvana!"