LindasR plaukts - 1125
Foto: Pexels.com
Ja psihoterapeits cilvēkam no malas atklāj savu profesiju, tas nereti noved pie pārsteiguma pauzes un dažādiem neveikliem jautājumiem, piemēram, "O, tu esi terapeite! Vai man pastāstīt tev par savu bērnību?" vai "Vai tu man varētu palīdzēt ar tādu un tādu problēmu ar manu vīramāti?", vai arī "Vai tu tagad mani analizēsi?". (Starp citu, atbildes uz šiem jautājumiem, ir šādas: "Lūdzu, nevajag", "Iespējams" un "Kāpēc lai es to darītu šeit? Ja es būtu ginekoloģe, vai tu man vaicātu, vai es grasos izmeklēt tavu iegurni?".). Bet kā cilvēkam vislabāk atrast terapeitu? Un – kā to izdarīt tad, ja pats esi terapeits?

Šāds ir fragments no humorpilnās, lielā mērā autobiogrāfiskās Losandželosas psihoterapeites Lorijas Gotlības grāmatas “Varbūt vēlies ar kādu par to parunāt?”. Tajā, līdzās savam personiskajam stāstam par smagu šķiršanās procesu un iešanu psihoterapijā, autore šķetina arī klientu dzīves (stāsti publicēti ar atļauju un mainot faktus, kas ļautu kādam būt atpazīstamam). Šī nav kārtējā padomgrāmata, bet gan izjusti pieredzes stāsti un pārdomas, kā cilvēkus maina psihoterapija.
Ar grāmatas latviešu versijas izdevniecības “Helios” atļauju, publicējam fragmentu no grāmatas.

Tomēr es saprotu, kāpēc cilvēki tā reaģē. Viņi baidās no atkailināšanas, no tikšanas izliktiem publiskai apskatei. Vai tu pamanīsi lietas, par kurām es nejūtos droši un kuras es tik prasmīgi slēpju? Vai tu saskatīsi manu ievainojamību, manus melus, manu kaunu? Vai tu ieraudzīsi cilvēcīgo manā būtībā?

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!